7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Cilvēktiesību

centrs - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91.

panta otrajam teikumam un Satversmes 96. pantam.

Apstrīdētā norma neparedzot personām, kuras izcieš brīvības

atņemšanas sodu slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda

izciešanas režīma zemākajā pakāpē, tiesības lūgt atļauju

īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas vietas teritoriju sakarā ar

tuva radinieka nāvi vai smagu slimību. Tādējādi esot secināms, ka

šīm personām šādu tiesību nav. Neesot pamata brīvības atņemšanas

soda izpildi papildināt ar elementiem, kas nav saistīti ar

kriminālsoda izpildes mērķiem. Tāpat neesot pareizi radīt

notiesātajiem iespaidu, ka valsts pret tiem neizturas

cieņpilni.

Tiesības atvadīties no tuva radinieka tā nāves vai smagas

slimības gadījumā esot tiesību uz privāto dzīvi aspekts. Šīs

tiesības esot dzimumneitrālas, jo radinieka nāve vienlīdz skarot

vīriešus un sievietes. Valsts arī nebūtu tiesīga vērtēt personas

patieso saikni ar konkrēto radinieku.

Kaut arī apstrīdētā norma ir vērsta uz sabiedrības drošības

aizsardzību, esot pieejami samērīgāki līdzekļi šā leģitīmā mērķa

sasniegšanai, piemēram, ieslodzītās personas konvojēšana uz

atvadīšanās vietu. Katrā gadījumā būtu vērtējams samērīgums starp

personas tiesībām uz privāto dzīvi un sabiedrības drošību, nevis

piemērojams vispārējs aizliegums noteiktām ieslodzīto grupām

īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietu. Arī atvadīšanās no mirušās

personas ieslodzījuma vietā varētu tikt uzskatīta par samērīgāku

līdzekli nekā tas, kas ietverts apstrīdētajā normā, ja

atvadīšanās notiktu, ievērojot privātuma vajadzības.

Apstrīdētā norma nostādot vīriešus, kas sodu izcieš slēgtā

cietumā, mazāk labvēlīgā situācijā nekā sievietes, kas

izdarījušas tādus pašus noziedzīgus nodarījumus. Tādēļ Satversmes

tiesas atziņas, kas ietvertas spriedumā lietā

Nr. 2018-25-01, vajadzētu piemērot arī apstrīdētās normas

kontekstā.