11. pants

Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību uz

privātās dzīves neaizskaramību primārais mērķis ir ļaut cilvēkam

attīstīt savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai

citu personu iejaukšanās.Proti, tiesības uz privāto dzīvi

ietver tiesības dibināt un attīstīt attiecības ar citām personām,

it īpaši emocionālajā sfērā, lai pilnveidotu un attīstītu savu

personību (sk. ECT spriedumu lietā Peck v. The United Kingdom,

judgment of 28 January 2003, application no. 44647/98, para.

57).

Viena no katra cilvēka dzīves pamatvajadzībām ir vajadzība pēc

tādām sociālajām attiecībām, kas balstās uz sapratni un cieņu.

Savstarpēja sazināšanās rakstveidā tiek atzīta par vienu no

sociālo attiecību dibināšanas un uzturēšanas veidiem (sk.

Social Psychology, ed. by B. Giles Kent :

Grange Books, 2005, pp.164 - 169).

Tātad sarakste ir viena no personas privātās dzīves

īstenošanas iespējām. Aizliedzot notiesātajiem savstarpēji

sarakstīties, viņiem tiek liegta iespēja veidot un uzturēt

sociālās attiecības ar citām personām. Apstrīdētajā normā

ietvertais regulējums ierobežo Satversmes 96. pantā noteiktās

pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Līdz ar to notiesāto savstarpējas

sarakstes aizliegums ierobežo ne tikai personai Satversmes 96.

pantā noteiktās pamattiesības uz korespondences neaizskaramību,

bet arī personas pamattiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību.