2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - Andris Otto (turpmāk

- Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka Kodeksa 50.4

pants neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 91. pantam, jo vīriešiem nosaka atšķirīgu soda

izpildes režīmu.

Pieteikuma iesniedzējs atzīts par vainīgu sevišķi smaga

nozieguma izdarīšanā un uzsācis brīvības atņemšanas soda

izciešanu slēgtā cietuma režīma zemākajā pakāpē.

Pieteikumā norādīts, ka pilngadīgi vīrieši un sievietes, kas

izdarījuši vienāda smaguma noziedzīgu nodarījumu un notiesāti ar

brīvības atņemšanas sodu uz vienādu termiņu, ir divas ieslodzīto

grupas, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Kodeksa

50.4 un 50.5 pantā paredzot atšķirīgu

sākotnējo ieslodzījuma režīmu vīriešiem un sievietēm, vīriešiem

esot noteikti lielāki pamattiesību ierobežojumi nekā sievietēm.

Šāda atšķirīga attieksme saglabājoties visu ieslodzījuma laiku,

izņemot tā pēdējo ceturtdaļu. Vīriešiem radītie pamattiesību

ierobežojumi visupirms skarot tiesības uz privāto dzīvi, taču

sekas esot jūtamas arī attiecībā uz citām tiesībām, piemēram,

tiesībām uz izglītību un tiesībām uz veselību. Arī sabiedrība

ciešot no šādas atšķirīgas attieksmes, jo ieslodzīto vīriešu

dzīvesbiedres un bērni retāk varot ar viņiem sarunāties pa

telefonu un viņus satikt.

Atšķirīgā attieksme esot noteikta ar likumu, kas ir pieņemts,

izsludināts un publicēts normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Tāpat tas esot pietiekami skaidri formulēts, lai adresāti varētu

izprast savas tiesības un pienākumus. Soda izpildes mērķis esot

panākt notiesātā resocializāciju, savukārt ieslodzījuma mērķis -

citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība. Tomēr

Kodeksa 50.4 pants ne tikai nesekmējot, bet pat

kavējot šo mērķu sasniegšanu, jo ieslodzīto vīriešu ģimenes

locekļiem paredzot mazāk iespēju sazināties ar viņiem. Nosakot

atšķirīgus sākotnējos soda izciešanas (un resocializācijas)

režīmus, par leģitīmu mērķi varot būt tikai tādi apsvērumi, kas

pamatotu to, ka starp notiesātajiem vīriešiem un sievietēm pastāv

atšķirības, kuras prasa noteikt šādus atšķirīgus režīmus.

Konkrētajā situācijā atšķirīgā attieksme nekādā veidā neesot

saistīta ar sieviešu spēju iznēsāt un dzemdēt bērnus vai kādām

citām anatomiskām atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm.

Atšķirīgo attieksmi nevarot pamatot arī ar nepieciešamību pēc

papildu resursiem, piemēram, satikšanos organizēšanai. Tādējādi

Kodeksa 50.4 pantā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei

pret vīriešiem neesot leģitīma mērķa.

Likumdevējam esot plaša rīcības brīvība sodu politikas jomā,

tomēr diskriminācija šīs plašās rīcības brīvības robežas

pārkāpjot. Dzimums kā atšķirīgas attieksmes kritērijs esot

absolūti nepieļaujams sodu politikas kontekstā. No pieteikuma

izriet, ka atvieglojumi notiesātajām sievietēm būtu piešķirami

vienīgi saistībā ar grūtniecību un dzemdībām, kā arī pēcdzemdību

periodā. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka konkrētajā situācijā

atšķirīgā attieksme ir novēršama, vienīgi pielīdzinot

diskriminētās grupas - notiesāto vīriešu - tiesības

nediskriminētās grupas - notiesāto sieviešu - tiesībām.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs

izteica viedokli, ka vecāka pienākumi esot vienlīdz raksturīgi

gan vīriešiem, gan sievietēm un pildīt tos esot vienādas tiesības

gan tēviem, gan mātēm. Patiesais risks esot individuāls, atkarīgs

no katra konkrētā ieslodzītā un tiekot arī izvērtēts, taču šobrīd

tas neietekmējot soda izciešanas režīma izvēli. Tāpat arī Saeimas

apgalvojums par grūtībām nodrošināt notiesātajiem vīriešiem tādu

pašu tikšanos skaitu un ilgumu kā sievietēm neesot pamatots, jo

gan īslaicīgo, gan ilglaicīgo tikšanos telpas lielākoties

netiekot noslogotas, turklāt par ilglaicīgo tikšanos esot jāmaksā

saskaņā ar Ministru kabineta noteikto cenrādi.