3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka Kodeksa 50.4 pants atbilst

Satversmes 91. pantam. Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības

apstrīdot Kodeksa 50.4 panta pirmo daļu, tāpēc arī

atbildes rakstā pamatota vienīgi šīs normas atbilstība Satversmes

91. pantam.

Latvijā esot 10 ieslodzījuma vietu un astoņās no tām brīvības

atņemšanas sodu izciešot pilngadīgi vīrieši. Savukārt lielākā

daļa notiesāto sieviešu izciešot sodu vienā ieslodzījuma vietā -

daļēji slēgtajā Iļģuciema cietumā, nedaudz sieviešu esot

ievietotas arī Olaines cietuma daļēji slēgtā cietuma nodaļā,

atklātā cietuma nodaļā un atkarīgo centrā. 2019. gada 20. janvārī

aptuveni astoņi procenti jeb 230 no visiem ieslodzītajiem bijušas

sievietes. Absolūtais vairākums šo sieviešu izdarījušas mantiska

rakstura noziegumus vai tādus noziegumus, kas saistīti ar

narkotisko vielu nelikumīgu apriti, un izciešot brīvības

atņemšanas sodu līdz 10 gadiem.

Atšķirīgā attieksme, kas balstīta uz personas dzimumu, esot

pieļaujama, ja vien tā ir objektīvi un saprātīgi pamatota.

Formāli vīrieši un sievietes, kas ar brīvības atņemšanu notiesāti

par pilngadīgā vecumā izdarītu smagu vai sevišķi smagu noziegumu,

atrodoties salīdzināmos apstākļos. Tomēr šāds salīdzinājums

neesot korekts, jo starp notiesātajiem vīriešiem un sievietēm

pastāvot objektīvas atšķirības, kuras likumdevējs nedrīkstot

ignorēt. Tomēr turpmāko pamatojumu atšķirīgās attieksmes

attaisnojamībai Saeima sniegusi, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību

tiesas praksi šo ieslodzīto grupu salīdzināšanā.

Sievietes, kas izcieš brīvības atņemšanas sodu ieslodzījuma

vietās gan Latvijā, gan citās valstīs, tiekot uzskatītas par

vienu no īpašajām ieslodzīto grupām, kuru vajadzībām valstij

jāpievērš sevišķa uzmanība. Šāds valsts pienākums esot saistīts

gan ar to, ka ieslodzīto sieviešu skaits ir daudzkārt mazāks par

ieslodzīto vīriešu skaitu un tradicionāli ieslodzījuma vietas

bijušas pielāgotas vīriešu vajadzībām, gan arī ar to, ka lielākā

daļa sieviešu ar brīvības atņemšanu notiesātas nevis par

vardarbīgiem noziegumiem, bet gan mantiska rakstura vai ar

narkotiskajām vielām saistītiem noziegumiem. Tādējādi sievietes

tiekot uzskatītas par mazāk bīstamu ieslodzīto kategoriju.

Izvietojot notiesātos dažāda veida cietumos, esot jāņem vērā

viņu īpašās vajadzības. Šādas vajadzības netiekot apšaubītas,

piemēram, attiecībā uz nepilngadīgiem notiesātajiem. Līdzīga,

šajā gadījumā - dzimuma vajadzībām atbilstoša pieeja, pēc Saeimas

ieskata, ir nodrošināma arī attiecībā uz sievietēm. Arī doktrīnā

esot norādīts: lai nodrošinātu sieviešu specifisko vajadzību

ievērošanu, cietumus administrējošām iestādēm ir jāizstrādā un

jāpiemēro tāda ieslodzīto klasifikācijas un izvietošanas

politika, kurā būtu ņemtas vērā notiesāto dzimuma īpatnības.

Notiesāto sieviešu izvietošanā šobrīd pasaulē pārāk maz tiekot

ņemti vērā apstākļi, kas raksturo lielu daļu šo sieviešu, tostarp

vecāka pienākumi, iepriekš pārdzīvotā vardarbība un notiesāto

sieviešu radītais risks. Atšķirīga soda izciešanas kārtība

esot saistīta arī ar to, ka notiesāto sieviešu iespējas uzturēt

attiecības ar ģimeni un sociālos kontaktus ir vairāk ierobežotas,

jo Latvijā ir tikai viena ieslodzījuma vieta, kur brīvības

atņemšanas sodu izcieš sievietes.

Pretēji Pieteikuma iesniedzēja priekšstatam, atšķirības

brīvības atņemšanas soda izpildes organizēšanā izrietot ne tikai

no vīriešu un sieviešu fizioloģiskajām atšķirībām, bet arī no

atšķirīgās bīstamības pakāpes, būtiskām sociālo apstākļu un

iepriekšējās pieredzes atšķirībām, kā arī no atšķirīgās ietekmes,

kādu uz vīriešiem un sievietēm atstāj izolācija un citi ar

paaugstinātu drošību saistītie apstākļi. Drošības prasību

atšķirības izrietot arī no datiem par atkarību izraisošo vielu

lietošanu ieslodzījuma vietās. Piemēram, 2018. gadā alkoholu

lietojuši 22 procenti ieslodzīto vīriešu un tikai divi procenti

sieviešu. Atkarību izraisošo vielu lietošana ne tikai būtiski

kavējot brīvības atņemšanas soda mērķu sasniegšanu, bet arī

ietekmējot drošību un kārtību ieslodzījuma vietā.

Saeima neapstrīd to, ka Kodekss paredz atšķirīgu kārtību, kādā

pie minētajām salīdzināmajām grupām piederīgās personas uzsāk

brīvības atņemšanas soda izciešanu. Soda izciešanas režīms

slēgtajā cietumā, kur soda izciešanu uzsāk vīrieši, nenoliedzami

esot stingrāks nekā daļēji slēgtajā cietumā, kur sodu sāk izciest

sievietes. Kodekss paredzot notiesātajiem atšķirīgus apstākļus

atkarībā gan no cietuma veida, gan soda izpildes režīma

pakāpes.

Atsaucoties uz Starptautiskā Cietumu pētniecības centra

(International Centre for Prison Studies) pētījumu, Saeima

norāda, ka vīriešu un sieviešu cietumos nepieciešami atšķirīgi

drošības noteikumi, jo sieviešu pastrādātie noziegumi retāk ir

saistīti ar vardarbību, turklāt vīriešu un sieviešu uzvedība

cietumā ir atšķirīga. Tādējādi Latvijas likumdevējs esot ņēmis

vērā sieviešu kā atsevišķas ieslodzīto grupas atšķirīgos

apstākļus, kā arī atšķirīgo vispārīgo raksturojumu un izšķīries

par sieviešu izvietošanu daļēji slēgtā cietumā, kur viņām

iespējams nodrošināt labāk piemērotus soda izciešanas

apstākļus.

Soda izpildes režīmu un no tiem atkarīgā tiesību un pienākumu

apjoma atšķirības esot nesaraujami saistītas ne tikai ar drošības

riskiem, bet arī ar progresīvo soda izpildi. Soda izpildes

politikas jautājumos, tostarp arī soda izpildes režīma

noteikšanā, likumdevējam esot plaša rīcības brīvība. Turklāt

tiesību un pienākumu apjoms soda izpildes sistēmā esot atkarīgs

arī no tajā pieejamiem resursiem, ar kuriem saprotami ne tikai

finanšu līdzekļi, bet arī, piemēram, ilglaicīgo satikšanos

organizēšanai pieejamās telpas vai drošības un kārtības

nodrošināšanai nepieciešamie cilvēkresursi. Līdz ar to vienots

soda izpildes režīms noteiktām ieslodzīto personu kategorijām

esot saistīts arī ar nepieciešamību efektīvi organizēt soda

izpildes procesu, nodrošinot visiem notiesātajiem, kuri sodu

izcieš attiecīgajā režīma pakāpē, vienlīdzīgas iespējas izmantot

tiem likumā paredzētās tiesības.

Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2019. gada 10. janvāra spriedums lietā "Ēcis pret

Latviju" attiecas nevis uz soda izpildes režīmu pašu par

sevi, bet uz konkrētu tā aspektu - iespējām īslaicīgi atstāt

ieslodzījuma vietu. Tādēļ šajā spriedumā paustās atziņas nevarot

attiecināt uz izskatāmo lietu.

Izskatāmajā lietā būtisks apstāklis esot arī tas, ka vienāda

attieksme pret vīriešiem un sievietēm, kas notiesāti ar brīvības

atņemšanu par pilngadības vecumā pastrādātu smagu vai sevišķi

smagu noziegumu, visticamāk, nozīmētu būtisku apstākļu

pasliktināšanos tieši sievietēm. Pieteikuma iesniedzējs vēloties,

lai vienāda attieksme tiktu nodrošināta, ļaujot vīriešiem uzsākt

soda izciešanu daļēji slēgtā cietumā. Tomēr šādas prasības

izpilde visupirms apdraudētu cietumā nepieciešamo drošību un

kārtību, kas ir efektīvas soda izpildes priekšnoteikums. Savukārt

vienādas attieksmes nodrošināšana, ievietojot sievietes slēgtajā

cietumā, būtu pretrunā ar valsts pienākumu nodrošināt dzimuma

vajadzībām atbilstošu pieeju soda izpildes organizēšanai.

Nelielais daudzajiem soda izpildes režīmiem atbilstošo ieslodzīto

sieviešu skaits arī ievērojami apgrūtinātu efektīvu soda izpildes

organizēšanu. Līdz ar to formāla vienādas attieksmes

nodrošināšana, visticamāk, novestu pie tā, ka sievietēm

piespriestā brīvības atņemšanas soda izpilde kļūtu mazāk

efektīva.

Ņemot vērā minēto, esot jāatzīst, ka Kodeksa 50.4

pantā noteiktajam ierobežojumam ir objektīvs un saprātīgs pamats,

šis ierobežojums aizsargā citu cilvēku - ar brīvības atņemšanu

notiesāto sieviešu - tiesības un ir samērīgs.