22. pants

Kritērijs, uz kuru balstīta izskatāmajā lietā

izvērtējamā atšķirīgā attieksme, ir dzimums, tādēļ, vērtējot to,

vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, citstarp

jāņem vērā sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības izpratnes

attīstības vēsturiskais konteksts.

22.1. Līdz 20. gadsimta sākumam lielākajā daļā pasaules

valstu sievietes netika uzskatītas par pilntiesīgām sabiedrības

loceklēm un sabiedrība kopumā bija patriarhāla. Gan par vīriešu,

gan par sieviešu lomu sabiedrībā bija iesakņojušies noteikti

stereotipi, kas daļēji saglabājušies arī līdz mūsdienām. Sieviešu

loma tradicionāli tika saistīta ar bērnu audzināšanu un ģimenes

aprūpi (sk. Latvijas Republikas Sākotnējā ziņojuma par 1979.

gada 18. decembra Konvencijas par jebkuras sieviešu

diskriminācijas izskaušanu izpildi Latvijas Republikā laika posmā

līdz 2002. gada 1. janvārim 22. punktu). Sievietēm bija mazāk

iespēju īstenot savas tiesības nekā vīriešiem. Citstarp

sabiedrībā valdošo izpratni par sieviešu tiesībām ilustrē arī

vēlēšanu tiesību piešķiršana sievietēm. Lai gan sieviešu

emancipācija Eiropā sākās jau 20. gadsimta pirmajā pusē, vairākās

Rietumeiropas valstīs sievietes vēlēšanu tiesības ieguva vien

gadsimta beigās (sk.: Birke R., Sachse C. Menschenrechte und

Geschlecht im 20. Jahrhundert. Historische Studien. Göttingen:

Wallstein, 2018, S. 7-12).

ANO Ģenerālā asambleja, ņemot vērā arī to, ka sabiedrības

locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgo un neatņemamo

tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un miera pamats pasaulē,

1948. gada 10. decembrī pieņēma Vispārējo cilvēktiesību

deklarāciju, kas bija viens no pirmajiem soļiem starptautisko

cilvēktiesību standartu iedibināšanā. Tās 1. pantā nostiprināts

universāls princips, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un

vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Laika gaitā šis princips, tāpat kā

visa cilvēktiesību aizsardzības sistēma, attīstījās, un 20.

gadsimta otrajā pusē modernā sabiedrība nonāca līdz izpratnei, ka

noteiktas sabiedrības grupas, citstarp arī sievietes, ir

ievainojamākas un mazāk aizsargātas nekā citi sabiedrības

locekļi. Tādēļ valstīm ir pienākums rīkoties - veikt noteiktus

pasākumus šo personu situācijas uzlabošanai.

22.2. Nolūkā veicināt pasākumus, kas nepieciešami, lai

diskriminācija pret sievietēm visās tās formās un izpausmēs tiktu

novērsta, ANO 1979. gada 18. decembrī pieņēma īpašu dokumentu,

kas vērsts uz sieviešu tiesību aizsardzību, proti, Konvenciju par

jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (turpmāk -

Konvencija par sieviešu diskriminācijas izskaušanu). Saskaņā ar

šīs konvencijas 1. pantu jēdziens "diskriminācija attiecībā

uz sievietēm" apzīmē jebkādu atšķirību, izņēmumu vai

ierobežojumu pēc dzimuma pazīmes, kas samazina vai likvidē

cilvēka tiesību vai pamatbrīvību atzīšanu, izmantošanu vai

realizēšanu sievietēm politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā,

kultūras, pilsoņa tiesību vai jebkurā citā sfērā neatkarīgi no

viņu ģimenes stāvokļa, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu

līdztiesību.

Konvencijas par sieviešu diskriminācijas izskaušanu 2. pants

noteic, ka dalībvalstis nosoda diskrimināciju attiecībā uz

sievietēm visās tās formās un citstarp apņemas ietvert vīriešu un

sieviešu līdztiesības principu savās nacionālajās konstitūcijās

un nodrošināt šā principa praktisku īstenošanu, veikt attiecīgus

likumdošanas un citus pasākumus, kuri aizliedz jebkādu

diskrimināciju attiecībā uz sievietēm, kā arī veikt attiecīgus

pasākumus, lai grozītu vai atceltu spēkā esošos likumus, lēmumus,

paražas un praksi, kas ir diskriminējoša attiecībā uz sievietēm.

Latvija Konvencijai par sieviešu diskriminācijas izskaušanu

pievienojās 1992. gada 14. aprīlī.

22.3. Diskriminācijas aizlieguma princips ietverts arī

rekomendējoša rakstura dokumentos, kas attiecas tieši uz

ieslodzītajiem. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij,

pieņemot tiesisko regulējumu, kas skar ieslodzītās personas,

iespēju robežās jāvadās pēc ANO un Eiropas Padomes izstrādātajām

rekomendācijām šajā jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 10.

punktu).

Ar ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 17. decembra rezolūciju

Nr. 70/175 apstiprināto Ieslodzīto režīma minimālo

standartnoteikumu 2. punkts un Eiropas Cietumu noteikumu 13.

punkts paredz, ka šie noteikumi jāpiemēro objektīvi, nepieļaujot

diskrimināciju nekādu iemeslu, tostarp dzimuma, dēļ. Abos šajos

dokumentos noteikta arī prasība izvietot atsevišķi dažādas

notiesāto grupas, tostarp vīriešus un sievietes (sk. ANO

Ieslodzīto režīma minimālo standartnoteikumu 11. punktu un

Eiropas Cietumu noteikumu 18.8. punktu).

Tādējādi dzimums ir viens no aizliegtajiem diskriminācijas

kritērijiem, kas ticis noteikts sieviešu tiesību un dzimumu

līdztiesības vēsturiskās attīstības rezultātā.