23. pants

Latvijai saistošās cilvēktiesību normas un to

piemērošanas prakse nosaka valstīm tiesības un dažkārt arī

pienākumu paredzēt īpašus pasākumus tādu personu grupu

aizsardzībai, attiecībā uz kurām pastāv nevienlīdzība.

23.1. Saskaņā ar Konvencijas par sieviešu

diskriminācijas izskaušanu 4. panta pirmo daļu dalībvalstis ir

tiesīgas veikt īpašus pagaidu pasākumus, kuru mērķis ir paātrināt

vīriešu un sieviešu faktiskas vienlīdzības sasniegšanu, un tie

nav uzskatāmi par diskriminējošiem.

Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka valsts

drīkst izturēties pret salīdzināmām grupām atšķirīgi, lai labotu

"faktisku nevienlīdzību" starp tām, un noteiktos

apstākļos par pārkāpumu var tikt atzīts tas, ka valsts necenšas

šo nevienlīdzību novērst ar atšķirīgu attieksmi (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada

12. aprīļa sprieduma lietā "Stec and Others v. the United

Kingdom", pieteikumi Nr. 65731/01 un 65900/01, 51.

punktu). Tādējādi atšķirīga attieksme, kas radusies,

īstenojot īpašus pasākumus, lai veicinātu kādas personu grupas

stāvokļa uzlabošanu un nodrošinātu šo personu tiesību

aizsardzību, vienlaikus izlīdzinot vēsturiski radušos faktisko

nevienlīdzību, noteiktos gadījumos var būt attaisnojama.

23.2. No juridiski saistošiem un rekomendējoša rakstura

starptautiskajiem dokumentiem izriet, ka sievietes uzskatāmas par

īpaši aizsargājamu ieslodzīto grupu.

Bangkokas noteikumi atzīst sievietes par vienu no īpaši

aizsargājamām ieslodzīto grupām, kurai ir specifiskas vajadzības

(sk. Bangkokas noteikumu preambulu). Šie noteikumi skar

dažādus soda izpildes aspektus, tostarp jautājumus par notiesāto

sieviešu izvietošanu, klasifikāciju, veselības aprūpi, kontaktiem

ar ārpasauli. No Bangkokas noteikumu 1. punkta izriet speciālais

princips soda izpildē sievietēm, proti, diskriminācijas

aizliegums un tas, ka soda izpildē jāņem vērā ieslodzīto sieviešu

atšķirīgās vajadzības, piemēram, vajadzība izciest sodu pēc

iespējas tuvāk savai dzīvesvietai, personiskās higiēnas

vajadzības un dzimumam atbilstoša veselības aprūpe. Bangkokas

noteikumu 26. punkts noteic, ka visos iespējamos saprātīgos

veidos tiek veicināta notiesāto sieviešu saskarsme ar ģimeni,

tostarp bērniem. Savukārt 41. punktā norādīts, ka notiesāto

sieviešu risku izvērtēšanā un klasifikācijā citstarp jāņem vērā

tas, ka sievietes parasti ir mazāk bīstamas apkārtējiem un

stingrie drošības pasākumi un izolācija uz sievietēm var atstāt

īpaši nelabvēlīgu ietekmi. Uzsvērts arī tas, cik svarīgi ir

īstenot tieši notiesātajām sievietēm piemērotus resocializācijas

pasākumus. Turklāt no Bangkokas noteikumu 1. punkta izriet, ka

notiesāto sieviešu specifisko vajadzību ņemšana vērā, lai

nodrošinātu vīriešu un sieviešu vienlīdzību, nav uzskatāma par

diskrimināciju.

Savukārt Eiropas Parlamenta 2008. gada 13. marta rezolūcijā

par cietumā ieslodzīto sieviešu īpašo situāciju un vecāku

atrašanās ieslodzījumā ietekmi uz sociālo un ģimenes dzīvi

(turpmāk - Rezolūcija) norādīts uz sieviešu cietumu īpašo

raksturu, aicinot dalībvalstis vīriešu un sieviešu līdztiesības

aspektu iekļaut soda izciešanas politikā, kā arī vairāk ņemt vērā

sieviešu vajadzību specifiku (sk. Rezolūcijas 8. un 9.

punktu). Dalībvalstis tiek aicinātas arī pieņemt elastīgus

noteikumus par sievietes tiesībām uz saskarsmi ar saviem

tuviniekiem (sk. Rezolūcijas 23. punktu). Turklāt

Rezolūcijas 26. punktā konstatēts, ka liels skaits ieslodzīto

sieviešu ir vientuļās mātes, kuras var zaudēt kontaktu ar saviem

bērniem, dažkārt neatgriezeniski. Savukārt Rezolūcijas

paskaidrojumā norādīts arī tas, ka sievietēm ir atšķirīgas

vajadzības ne tikai attiecībā uz higiēnu, jauno māmiņu aprūpi,

ginekoloģisko veselību, bet arī attiecībā uz psiholoģisko

veselību, jo nereti notiesātās sievietes piedzīvojušas vardarbību

vai guvušas citu traumatisku pieredzi.

Kā viens no iemesliem, kāpēc sievietes uzskatāmas par īpaši

aizsargājamu ieslodzīto grupu, tiek minēts arī tas, ka ieslodzīto

sieviešu skaits ir salīdzinoši neliels. No tā izriet virkne

problēmu, piemēram, sievietēm piemērotu brīvības atņemšanas

iestāžu ir maz, un viņas izcieš sodu tālu no mājām vai apstākļos,

kas nav piemēroti viņu vajadzībām (sk.: ANO Narkotiku un

noziedzības biroja rokasgrāmata "Sievietes un

ieslodzījums", 2. izdevums, 15.-16. lpp. Pieejama:

https://www.unodc.org/documents/justice-and-prison-reform/women_and_

imprisonment_-_2nd_edition.pdf).

Tādējādi sievietes uzskatāmas par īpaši aizsargājamu

ieslodzīto grupu un viņām ir specifiskas vajadzības, par kuru

apmierināšanu valstij īpaši jārūpējas, organizējot brīvības

atņemšanas soda izpildi.

23.3. Latvijas teritorijā regulējums, saskaņā ar kuru

vīrieši un sievietes, kas izdarījuši vienāda smaguma noziegumu,

izcieš sodu atšķirīga režīma brīvības atņemšanas iestādēs,

darbojas jau kopš padomju okupācijas laika. Proti, PSRS sodu

izpildes tiesībās tika piemērots princips, ka par vienāda smaguma

noziegumu izdarīšanu vīrieši izcieš sodu stingrāka, bet sievietes

- vieglāka režīma brīvības atņemšanas iestādē. Šis princips tika

ietverts Latvijas PSR Labošanas darbu kodeksā, kas stājās spēkā

1971. gada 1. aprīlī.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šis likums turpināja

darboties kā Latvijas Labošanas darbu kodekss, bet vēlāk -

Latvijas Sodu izpildes kodekss. Kodeksā izdarīti daudzi

grozījumi, kas vērsti uz padomju okupācijas laikā iedibinātās

sodu izpildes sistēmas pārveidošanu. Taču princips, ka vīrieši un

sievietes par vienāda smaguma (smaga vai sevišķi smaga) nozieguma

izdarīšanu izcieš sodu atšķirīga režīma brīvības atņemšanas

iestādēs, tika saglabāts.

Saeima norāda, ka atšķirīgi soda izciešanas režīmi vīriešiem

un sievietēm, kas uzskatāmas par īpašu ieslodzīto grupu, noteikti

apzināti un sievietēm paredzēti viņām piemērotāki soda izciešanas

apstākļi daļēji slēgtajā cietumā. Vieglāku soda izpildes režīmu

sievietēm Saeima citstarp pamato ar nepieciešamību veicināt

notiesāto sieviešu kontaktus ar ģimeni, īpaši bērniem, kā arī ar

to, ka sievietes ir mazāk bīstamas apkārtējiem, retāk izdara

noziegumus, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, un

bieži vien guvušas traumatisku pieredzi. Valsts ir izveidojusi

īpaši notiesāto sieviešu vajadzībām pielāgotu brīvības atņemšanas

iestādi - Iļģuciema cietumu Rīgā, kur brīvības atņemšanas sodu

izcieš gandrīz visas notiesātās sievietes.

Līdz ar to atšķirīgā attieksme pret

notiesātajiem vīriešiem radusies, valstij īstenojot īpašus

pasākumus notiesāto sieviešu tiesību nodrošināšanai un vēsturiski

radušās dzimumu nevienlīdzības mazināšanai.