8. pants

Pieaicinātā persona - biedrība "LATVIJAS

CILVĒKTIESĪBU CENTRS" - norāda, ka pastāv objektīvi

apstākļi, kuru dēļ brīvības atņemšanas soda izciešanas režīms

vīriešiem un sievietēm ir atšķirīgs.

Viens no brīvības atņemšanas soda pamatmērķiem esot personas

resocializācija, proti, tādu pasākumu kopums, kuri palīdz

notiesātai personai pēc soda izciešanas atgriezties sabiedriskajā

dzīvē ar iespējami mazākiem zaudējumiem tās integritātei un

zemāku noziedzīgu nodarījumu recidīva risku. Resocializācijas

pasākumi paši par sevi esot dzimumneitrāli, taču to veikšanas

instrumentiem vajagot būt individualizētiem, pretējā gadījumā

formālisms pārsniedzot leģitīmā mērķa sasniegšanas vērtību.

Dažādu personu grupu resocializācija prasot atšķirīgus

pasākumus atkarībā no faktiskās realitātes attiecīgajā valstī un

sabiedrībā. Latvijā situācija attiecībā uz sieviešu lomu

sabiedrībā, pret sievietēm vērstiem aizspriedumiem,

diskrimināciju darba tirgū un vardarbību ģimenē esot diezgan

plaši izpētīta un atzīta par problemātisku. Piemēram, atbilstoši

2011. gada datiem Latvijā esot 588 tūkstoši ģimeņu, no tām 29

procenti - vientuļo māšu ģimenes, bet tikai trīs procenti -

vientuļo tēvu ģimenes. Turklāt viena vecāka ģimenes esot vairāk

pakļautas nabadzības riskam.

Brīvības atņemšanas soda izciešanas režīma pamatā esot vairāku

faktoru kopums, taču nedz kāds no šiem faktoriem, nedz arī tie

visi kopsakarā nedrīkstot būt pretrunā ar fundamentālajiem

tiesību principiem un ius cogens normām. Arī Bangkokas

noteikumu pieņemšana pati par sevi apliecinot valstu konsensu

attiecībā uz nepieciešamību sievietēm paredzēt speciālu

ieslodzījuma kārtību.

Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības vēloties panākt

atvieglojumus notiesātajiem vīriešiem, nevis notiesāto sieviešu

stāvokļa pasliktināšanos. Aizliegums paredzēt atšķirīgu soda

izciešanas kārtību vīriešiem un sievietēm varot tikt atzīts par

tiesiski pamatotu tikai tādā gadījumā, ja, pirmkārt, ir

pierādīts, ka vīriešu un sieviešu ciešanu (arī morālo) un

spriedzes izturīguma faktori neatšķiras un soda izciešanas

kārtība neietekmē sieviešu reproduktīvās spējas; otrkārt,

nepastāv saikne starp brīvības atņemšanas soda izciešanas kārtību

un personas spējām resocializēties, citstarp atgriezties darba

tirgū; treškārt, attiecīgajā sabiedrībā sievietes pēc brīvības

atņemšanas soda izciešanas netiek stigmatizētas vairāk nekā

vīrieši.

Sievietes esot uzskatāmas par īpašu ieslodzīto kategoriju,

ciktāl atšķirības attiecas uz brīvības atņemšanas soda izciešanas

režīmu. Atšķirīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm brīvības

atņemšanas soda izpildē tiešām esot institucionalizēta, taču šai

atšķirīgajai attieksmei esot leģitīms mērķis - rūpes par sieviešu

nākotni un viņu resocializācija. Mērķa sasniegšanas līdzekļi esot

samērīgi, ciktāl tie neparedz nepamatoti neproporcionālas

atšķirības starp vīriešiem un sievietēm privātajā dzīvē tajā

laikā, kad viņi izcieš sodu par vienādiem noziedzīgiem

nodarījumiem. Latvijā dzīve pēc brīvības atņemšanas soda

izciešanas sievietēm esot objektīvi grūtāka nekā vīriešiem.

Valsts neesot tiesīga ignorēt šo faktu, taču nedrīkstot arī

nostādīt vīriešus izstumto lomā. Piemēram, iespēja piedalīties

tēva, mātes vai bērna bērēs valstij esot jānodrošina

notiesātajiem neatkarīgi no dzimuma vai pastrādātā noziedzīgā

nodarījuma. Tāpat esot jāveicina notiesāto vīriešu tiesības uz

izglītību un veselību un jebkurā soda izciešanas režīmā jāparedz

notiesātajam plašākas iespējas sazināties ar ārpasauli. Lai

izskaustu pārmērīgas atšķirības, valstij būtu ieteicams pārskatīt

katram soda izciešanas režīmam izvirzītos ierobežojumus,

pārbaudot to nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā un atbilstību

ilgtspējīgas attīstības interesēm.