107. pants
daļā par brīvdienām un apmaksātu atvaļinājumu.

Likumdevējs ieslodzīto nodarbinātības jautājumus (pamatprincipus)

ir regulējis atsevišķā Kodeksā, un tie var atšķirties no

vispārējā darba tiesiskā regulējuma (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01

secinājumu daļas 14.2.punktu). Taču speciālajā regulējumā

nevar ietvert tādas normas, kas atņemtu ieslodzītajiem Satversmes

107. pantā noteiktās tiesības pēc būtības.

10. Pamattiesības nav

absolūtas, un tās var ierobežot, turklāt ierobežojumi

ieslodzītajām personām var būt stingrāki nekā brīvībā esošām

personām.

Persona, atrodoties ieslodzījumā,

saglabā savas pamattiesības, un jebkurš to ierobežojums ir

jāpamato. Šāds pamatojums var izrietēt inter alia no

nepieciešamajām un neizbēgamajām ieslodzījuma sekām vai arī no

saiknes starp ierobežojumu un konkrētā ieslodzītā situāciju

(sk.: Dickson v. the United Kingdom, judgment of 04 December

2007, no. 44362, para 68).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir

norādījusi, ka notiesātajam soda izpildes režīma ietvaros tiek

noteikti zināmi ierobežojumi, kas paredzēti Kodeksā un citos

normatīvajos aktos. Šie ierobežojumi nedrīkst būt lielāki kā

nepieciešams piespriestā soda veida rakstura un soda izpildes

režīma dēļ. Satversmes tiesas spriedumos uzsvērts, ka pasākumi,

kas saistīti ar pamattiesību ierobežojumiem, pieļaujami tikai

tādā apmērā, kāds nepieciešams attiecīgā leģitīmā mērķa

sasniegšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu

daļas 7. punktu un 2006. gada 6. februāra

sprieduma lietā Nr. 2005-17-01 6.punktu).

Tādējādi uz

ieslodzītajām personām ir attiecināmas visas Satversmē, tostarp

arī tās 107. pantā noteiktās cilvēka pamattiesības, ciktāl

tās nav ierobežotas un ir savienojamas ar soda izciešanas mērķi

un ieslodzījuma režīmu.

11. Ieslodzīto

nodarbinātībai ir atšķirīgs tiesiskais regulējums, kas noteikts

Kodeksā. Tādējādi apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 107.

pantā noteiktās tiesības, jo nosaka ieslodzītajiem astoņu stundu

darbadienu sešu darbdienu nedēļā, vienu atpūtas dienu un paredz

atvaļinājumu, kas netiek apmaksāts.

Satversmes 116.pantā nav minētas

107.pantā garantētās tiesības, tomēr tas nenozīmē, ka šīs

pamattiesības ir absolūtas un tām nevar noteikt ierobežojumus.

Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas

tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes 107.pantā

paredzētajām ieslodzītās personas tiesībām vispār nevar noteikt

ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar soda mērķi (ieslodzījuma

režīmu), gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu

pamattiesībām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2.

punktu).

Gan pamattiesību ierobežojumu

izvērtēšanā, gan noteikšanā ir jāievēro konkrētas prasības,

proti, šiem ierobežojumiem jābūt: 1) noteiktiem ar likumu;

2) attaisnotiem ar leģitīmu mērķi; 3) samērīgiem

(proporcionāliem) ar šo mērķi.

11.1. Apstrīdētajās normās

iekļautie pamattiesību ierobežojumi ietverti Kodeksa

52. panta pirmās daļas pirmajā un trešajā teikumā, kā arī

sestās daļas pirmajā teikumā. Respektīvi, ierobežojumi ir

noteikti ar likumu.

11.2. Regulējums par

48 stundu darba nedēļas ilgumu attiecībā uz ieslodzītajām

personām pastāv kopš Kodeksa spēkā stāšanās dienas

1971. gadā. Tajā laikā arī brīvībā strādājošās personas bija

nodarbinātas astoņas stundas dienā un darba nedēļas ilgums bija

sešas dienas. Tātad notiesātajām un brīvībā esošajām personām

vēsturiski bija noteikts līdzīgs darba nedēļas ilgums.

Šobrīd atbilstoši apstrīdētajai

normai ar brīvības atņemšanu notiesātajiem ir noteikta astoņu

stundu darbadiena sešu darbdienu nedēļā un piešķirama viena

atpūtas diena nedēļā. Tātad vairāku desmitu gadu garumā

likumdevējs nav pārskatījis ieslodzīto darba nedēļas ilgumu, lai

gan brīvībā esošo personu nodarbinātības ilgums ir mainījies un

vairākas starptautiskās rekomendācijas ieslodzīto nodarbinātības

jomā prasa dzīvi ieslodzījuma vietās pēc iespējas pietuvināt

pozitīvajiem aspektiem, kas raksturīgi dzīvei ārpus cietuma.

Gan Eiropas cietumu noteikumi, gan

ANO Ieslodzīto režīma minimālie standartnoteikumi paredz

personām, kas nodarbinātas ieslodzījuma vietās, vismaz vienu

brīvdienu. Tieši šādu noteikumu ietver arī Kodeksa 52. panta

pirmās daļas trešais teikums. Tomēr Satversmes tiesa vērš

uzmanību uz to, ka apstrīdētajās normās noteiktā viena atpūtas

diena nedēļā ir cieši saistīta ar ieslodzīto personu darba

nedēļas ilgumu - 48 stundām. Tāpēc abas Kodeksa 52. panta

pirmajā daļā ietvertās apstrīdētās normas par brīvdienām

vērtējamas kopsakarā.

Izskatot šo lietu, nav gūstams

apstiprinājums tam, ka ieslodzīto tiesības uz normālu darba

laiku, proti, uz 40 stundu darba nedēļu un vismaz vienu

brīvdienu, būtu jāierobežo, lai sasniegtu kādu leģitīmu mērķi.

Institūcijas, kas lietā tika uzaicinātas sniegt viedokli par

apstrīdēto normu atbilstību Satversmei (Tiesībsargs, Tieslietu

ministrija un Cilvēktiesību centrs), nav norādījušas, kāpēc būtu

nepieciešams apstrīdētajās normās par brīvdienām ietvertais

ierobežojums. Minētās institūcijas paudušas viedokli, ka šīs

normas neatbilst Satversmes 107. pantam.

Turklāt no lietas materiāliem ir

gūstams apstiprinājums tam, ka notiesāto nodarbinātības

regulējums ir novecojis un būtu pilnveidojams. To apliecina arī

pētījumi par notiesāto nodarbinātību, kuros secināts, ka

daudzas no spēkā esošajām Kodeksa normām, kas attiecas uz

strādājošo notiesāto personu tiesisko statusu, ir novecojušas un

neietver pilnīgu nepieciešamo regulējumu attiecībā uz notiesāto

nodarbinātību. Pētījumos ir uzsvērta nepieciešamība izstrādāt

jaunu sodu izpildes regulējumu (sk., piemēram: Sociālā

darba un sociālās pedagoģijas augstskolas "Attīstība" pētījumu

"Ieslodzīto un no ieslodzījuma atbrīvoto personu izglītības,

nodarbinātības un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu

pieejamība", Rīga, 2005, http://www.probacija.lv/page/43

un Vidzemes augstskolas pētījumu "Kad atveras cietuma vārti:

Valmieras cietuma bijušo ieslodzīto iekļaušana sabiedrībā un

darba tirgū", Valmiera, 2005-2006, http://www.va.lv/node/363).

Arī Saeima atzīst, ka

apstrīdētajās normās ietvertās minimālās prasības ir iespējams

pilnveidot, un norāda uz Tieslietu ministrijas izstrādāto

Koncepcijas projektu. Tā 4.3.6. punkts paredz, ka,

"izstrādājot normatīvo regulējumu attiecībā uz notiesāto darba

laiku (notiesātajiem nosakāms tāds pats normālais darba laiks kā

pārējiem iedzīvotājiem - 40 stundas nedēļā), atpūtas laiku u.c.

vispārējiem nodarbinātības nosacījumiem, kas nav tieši pieminēti

šajā koncepcijā, jāveido sistēma, kas nodrošina, ka šie

nosacījumi pēc iespējas atbilst Darba likumā noteiktajam

regulējumam, kriminālsodu izpildi reglamentējošos normatīvos

aktos veidojot attiecīgu sasaisti" (lietas materiālu

76.lpp).

Ja pamattiesību

ierobežojums nav attaisnots ar leģitīmu mērķi, tas uzskatāms par

prettiesisku. Līdz ar to Kodeksa 52. panta pirmās daļas pirmais

un trešais teikums neatbilst Satversmes 107. pantam.

11.3. Apstrīdētā norma par

atvaļinājumu paredz, ka notiesāto atvaļinājums nav apmaksāts.

Gan Saeima, gan Tieslietu

ministrija norāda, ka apmaksāta atvaļinājuma mērķis esot

darbinieka atpūtas laikā viņam kompensēt darba samaksas trūkumu

un šī apmaksa raksturojama kā darbinieka sociālās aizsardzības

izpausme. Savukārt notiesātie tiekot uzturēti un nodrošināti no

valsts budžeta līdzekļiem, līdz ar to neesot nepieciešams

atvaļinājuma laikā viņiem sniegt šo materiālo palīdzību. Taču ne

Saeima, ne Tieslietu ministrija nenorāda, kāds leģitīms mērķis ir

minēto pamattiesību ierobežošanai.

Turklāt notiesātajiem, kas izcieš

sodu atklāta tipa cietumos un ir nodarbināti pie komersanta

saskaņā ar darba līgumu, kā arī nepilngadīgajiem, pamatojoties uz

Darba likumu, atvaļinājums tiek apmaksāts, lai gan viņi tāpat

tiek uzturēti no valsts budžeta (sk. lietas materiālu

39. lpp.). Tādējādi ieslodzījuma vietās valsts sniegtais

minimālais materiālais nodrošinājums atvaļinājuma laikā nevar būt

par pamatojumu jeb izskaidrojumu ierobežojuma noteikšanai.

Apmaksāts atvaļinājums ir viena no

Satversmes 107. pantā paredzētajām garantijām. Tiesības uz

apmaksātu atvaļinājumu strādājošām ar brīvības atņemšanu

notiesātajām personām bija no 1999. gada līdz 2005. gadam,

tātad vairāk nekā piecus gadus (sk. šā sprieduma

1. punktu). Kodeksa 52.panta piektajā un sestajā daļā

vārdu "apmaksātu" izslēdza ar 2004.gada 11.novembra likuma

grozījumiem, kas ir spēkā no 2004.gada 9.decembra. Minēto

grozījumu anotācijā bija norādīts, ka likumprojektā ietvertie

grozījumi izstrādāti, lai modernizētu un pilnveidotu brīvības

atņemšanas soda izpildes procesu un veidotu resursus, kurus

varētu novirzīt to uzdevumu izpildei, kas šobrīd netiek pienācīgā

apjomā un kvalitātē nodrošināti vai ir paredzēti kā jauni. Šāds

grozījumu pamatojums ļauj secināt, ka strādājošo ar brīvības

atņemšanu notiesāto personu tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu

minēto grozījumu rezultātā tika ierobežotas, lai ietaupītu

resursus, kurus varētu izmantot citām vajadzībām. Taču nedz

Saeima, nedz Tieslietu ministrija to nav norādījusi kā minētā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Arī citos lietas

materiālos nav gūstams apstiprinājums tam, ka šādu pamatojumu

varētu uzskatīt par leģitīmu mērķi ieslodzīto pamattiesību

ierobežošanai.

Ieslodzītā atvaļinājumam ir tāda

pati funkcija kā brīvībā esoša darbinieka atvaļinājumam - atpūta.

Ieslodzītajam, kas ilgāku laiku strādājis, tāpat kā brīvībā

esošajam darbiniekam ir nepieciešama fiziska un garīga atpūta, jo

nav nekāda pamata uzskatīt, ka ieslodzītā darbs prasītu mazāku

piepūli nekā darbs brīvībā. Atvaļinājums ir noteikts ne tikai

darbaspēju atjaunošanas, bet arī resocializācijas nolūkos.

Savukārt jautājums par

atvaļinājuma apmaksāšanu ir saistīts ar to, ka ieslodzījuma

apstākļi pēc iespējas jāpielīdzina apstākļiem brīvībā,

sagatavojot ieslodzītos normālam darba gada ritmam, kad personai

pēc ilgāka darba perioda pienākas apmaksāts atvaļinājums un

tādējādi atvaļinājuma laikā nepazeminās dzīves līmenis. Valsts

garantē (dod skaidru norādi) personai, ka tā ar regulāru darbu

var nopelnīt apmaksātu atvaļinājumu. Tas veicina arī pozitīvu

attieksmi pret darbu. Turklāt apmaksāts atvaļinājums ir īpaši

svarīgs cietuma apstākļos, kad daudzas lietas ir nodrošinātas

tikai minimālā līmenī un līdz ar to atalgojums ir būtisks tajā

ziņā, lai nodrošinātu papildu ārstniecības pakalpojumus, mācības,

labāku pārtiku u.tml. Vairumā Eiropas valstu, piemēram,

Bulgārijā, Bosnijā un Hercegovinā, Horvātijā, Slovēnijā, Somijā,

Ungārijā, Vācijā, u.c., ieslodzītajām nodarbinātajām personām ir

tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu.

Ieslodzīto personu tiesības uz

apmaksātu atvaļinājumu var ierobežot (piemēram, nosakot mazāku

atvaļinājuma dienu skaitu nekā paredzēts Darba likumā), taču tās

nevar atņemt pēc būtības.

Apstrīdētā

norma apmaksātu atvaļinājumu neparedz vispār un līdz ar to

neatbilst Satversmes 107. pantam.

12. Saskaņā ar Satversmes

tiesas likuma 33. panta trešo daļu tiesību norma, kuru

Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā

spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes

tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav

noteikusi citādi. Tūlītēja apstrīdēto normu atzīšana par spēkā

neesošām un izslēgšana no Kodeksa nozīmētu, ka ieslodzīto

nodarbinātības ilgums un atvaļinājums vispār netiek regulēts. Tas

būtu vēl lielāks pamattiesību ierobežojums, tāpēc Satversmes

tiesai jānosaka termiņš šā sprieduma izpildei.

Saeima atbildes rakstā atsaucas uz

Koncepcijas projektu un norāda, ka šīs koncepcijas īstenošana

novērstu apstrīdēto normu neatbilstību Satversmei. Satversmes

tiesa ņem vērā, ka koncepcijas īstenošanai kopumā ir nepieciešami

gan papildu budžeta līdzekļi, gan vairāku citu normatīvo aktu

grozījumi, tomēr spriedumā konstatētie pamattiesību ierobežojumi

ir jānovērš pēc iespējas īsākā laikā.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Sodu

izpildes kodeksa 52. panta pirmās daļas pirmo teikumu un trešo

teikumu daļā par atpūtas dienu, kā arī sestās daļas pirmo teikumu

par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 107. pantam un

spēkā neesošu no 2009. gada 1. maija.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris