150. pants
reglamentē darbinieka tiesības uz ikgadējo

apmaksāto atvaļinājumu un noteic, ka ikgadējo apmaksāto

atvaļinājumu piešķir katru gadu noteiktā laikā saskaņā ar

darbinieka un darba devēja vienošanos vai atvaļinājumu grafiku,

ko sastāda darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku

pārstāvjiem.

Līdzīgi principi ir paredzēti arī

Starptautiskās darba organizācijas konvencijā Nr. 47 "Par

četrdesmit stundu darba nedēļu", Eiropas Sociālajā hartā un citos

starptautiskajos dokumentos.

Tādējādi

Satversmes 107. pantā ir noteikts pamattiesību apjoms

nodarbinātības jomā, kas precizēts normatīvajos aktos un

attiecināms uz ikvienu personu, kura strādā algotu darbu.

9. Saeima atbildes rakstā

norādījusi, ka Satversmes 107. pants daļā par brīvdienām un

atvaļinājumu neattiecas uz ieslodzītajiem, jo ir attiecināms uz

Satversmes 106. pantā norādītajiem subjektiem - personām, kas var

brīvi izvēlēties nodarbošanos atbilstoši savām spējām un

kvalifikācijai, proti, uz darbiniekiem. Notiesātās ieslodzītās

personas neesot iekļaujamas minētajā personu grupā, tāpēc arī

neesot konstatējams minēto tiesību ierobežojums. Savukārt

ierobežojuma neesamības gadījumā nevarot vērtēt arī ierobežojuma

leģitīmo mērķi un atbilstību samērīguma principam.

Tādējādi visupirms ir

noskaidrojams, vai Satversmes 107. pants ir attiecināms uz

ieslodzītajām personām un vai persona, kas ieslodzījuma vietā

tiek nodarbināta, ietilpst šajā pantā lietotā jēdziena

"darbinieks" saturā.

9.1. Eiropas Padomes

Ministru komitejas 1987. gada 12. februāra

rekomendācija Nr. R (87)3 "Eiropas ieslodzījuma vietu

noteikumi" tika papildināta un pārstrādāta, un tās vietā stājās

spēkā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006. gada

11. janvāra rekomendācija Rec(2006)2 "Eiropas cietumu

noteikumi".

Eiropas cietumu noteikumi tika

pieņemti, lai Eiropas Padomes dalībvalstis savos likumos un

praksē vadītos no tajos ietvertajiem principiem. "Lai gan

noteikumu formālais statuss ir vadlīniju piedāvāšana ieslodzījuma

vietu administrācijām, tomēr tie uzliek stingrus morālus un

politiskus pienākumus dalībvalstīm, kas tos pieņēmušas"

(Satversmes tiesas 2001.gada 19.decembra sprieduma

lietā Nr. 2001-05-03 secinājumu daļas 6. punkts).

Tā Eiropas cietumu noteikumos ietvertie pamatprincipi noteic:

"Pret visām personām, kurām atņemta brīvība, izturas, ievērojot

to cilvēktiesības. Personas, kurām atņemta brīvība, saglabā visas

tiesības, izņemot tās, kas tām likumīgi atņemtas ar nolēmumu, ar

kuru šīm personām piespriests sods vai piemērots apcietinājums.

Personām, kurām atņemta brīvība, nosaka minimālos nepieciešamos

ierobežojumus, kas ir proporcionāli likumīgajam mērķim, kura

sasniegšanai tie noteikti."

Satversmes tiesa jau agrāk ir

vērtējusi ieslodzīto personu pamattiesību (tostarp arī to, kas

noteiktas Satversmes 107. pantā) aizskārumus, taču neviens

no tiesas spriedumiem nevarētu dot pamatu secinājumam, ka uz

ieslodzītajiem vispār nebūtu attiecināmas kādas pamattiesības

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada

14. jūnija spriedumu lietā Nr. 2006-31-01, 2005. gada

21. novembra spriedumu lietā 2005-03-03 un 2001.gada

19.decembra spriedumu lietā 2001-05-03). Analogu viedokli ir

izteikusi arī Latvijas Republikas Augstākā tiesa: "Valstij ir

jānodrošina, lai personas, kas izcieš sodu, tiktu labotas un

pāraudzinātas, kā arī tiktu izolētas no pārējās sabiedrības,

tādējādi nepieļaujot, ka personas izdara jaunus noziedzīgus

nodarījumus. Tomēr tas nenozīmē, ka persona, nokļūstot

ieslodzījuma vietā, zaudē cilvēktiesības kā tādas. Ieslodzītajām

personām ieslodzījuma vietas teritorijā tāpat kā personām ārpus

brīvības atņemšanas vietām jābūt nodrošinātām cilvēktiesībām

atbilstošā apjomā" (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departamenta 2008.gada 19.augusta lēmuma lietā Nr.A7010108

SKA - 581/2008 6. punkts,

http://www.at.gov.lv/files/archive/department3/2008/08_ska_581.doc).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir norādījusi, ka

ieslodzītās personas turpina baudīt pamattiesības arī atrodoties

cietumā (sk., piemēram: Gülmez v. Turkey, judgment of 20 may

2008, no. 16330/02, para 46).

Tādējādi

personas, kas izcieš sodu ieslodzījuma vietā, saglabā savas

pamattiesības.

9.2. Satversmes tiesa

piekrīt Tiesībsarga un Tieslietu ministrijas viedoklim, ka

ieslodzīto darba attiecības nevar vērtēt tāpat kā darba

attiecības ārpus ieslodzījuma, taču attiecībā uz ieslodzītajiem

ir jāievēro darba tiesību pamatprincipi, kas izriet no

cilvēktiesību normām. Tāpēc ieslodzījuma vietās nodarbinātajām

personām nedrīkstētu noteikt nesamērīgu darba laiku vai

nelabvēlīgus un nedrošus darba apstākļus.

Regulējot ieslodzīto personu

nodarbinātību, valstij ir jāievēro šo personu pamattiesības,

ciktāl to pieļauj soda mērķis un ieslodzījuma vietas režīms, un

iespēju robežās jāvadās no Apvienoto Nāciju Organizācijas un

Eiropas Padomes izstrādātajām rekomendācijām ieslodzīto

nodarbinātības jomā.

Eiropas cietumu noteikumos kā

viens no būtiskākajiem pamatprincipiem tiek uzsvērts tas, ka

dzīve ieslodzījuma vietās ir pēc iespējas pietuvināma

pozitīvajiem aspektiem, kas raksturīgi dzīvei ārpus cietuma.

Savukārt normalizācijas princips (Eiropas cietumu noteikumu

5. princips) ir pamatā 26. noteikumam par darbu. Tā

Eiropas cietumu noteikumu 26.15. punkts paredz, ka maksimālo

darba stundu skaitu dienā un nedēļā ieslodzītajiem nosaka,

ievērojot vietējos noteikumus vai paražas, kas reglamentē brīvībā

esošo darba ņēmēju nodarbinātību. Savukārt 26.16. punkts noteic

to, ka ieslodzītajiem katru nedēļu ir vismaz viena atpūtas diena,

kā arī pietiekami daudz laika mācībām un citām nodarbēm. No

Eiropas cietumu noteikumu 26. punkta izriet, ka, piemēram, normām

par veselību un darba drošību, darba stundām un pat iesaisti

valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā būtu jāatspoguļo tie

noteikumi, kas attiecināmi uz nodarbinātajiem brīvībā [sk.:

Commentary on Recommendation Rec (2006)2 of the Committee of

Ministers to member states on the European Prison Rules. Work.

Rule 26,

http://www.coe.int/t/e/legal_affairs/legal_co-operation/prisons_and_alternatives/legal_instruments/E%20commentary%20to%20the%20EPR.pdf].

Savukārt Eiropas cietumu noteikumu

sadaļas "Ieslodzījuma režīms" 25.1. punkts paredz:

"Jebkurš ieslodzījuma režīms, kas noteikts ieslodzītajiem, ietver

līdzsvarotu pasākumu programmu." Saistībā ar to

26.17. punkta komentāros tiek atzīts, ka darbs var

veidot ieslodzīto ikdienas režīma galveno sastāvdaļu, taču to

nevar prasīt veikt uz citu, izslēgtu aktivitāšu rēķina. To vidū

tiek īpaši minēta izglītība, tomēr arī kontakts ar citiem,

piemēram, sociālās palīdzības dienestiem, var būt konkrēta

ieslodzītā režīma būtiska sastāvdaļa (sk. turpat).

Kodekss saskaņā ar tā 1.panta

pirmo daļu reglamentē "Krimināllikumā paredzēto kriminālsodu

izpildes noteikumus un kārtību, notiesāto tiesisko statusu,

valsts un pašvaldību iestāžu kompetenci sodu izpildē".

Savukārt Kodeksa astotā nodaļa paredz specifiskas normas, kas

nosaka notiesāto iesaistīšanu darbā.

Ņemot vērā ieslodzīto personu

īpašo statusu, saskaņā ar Kodeksa 51. pantu šo personu

iesaistīšana darbā notiek bez darba līguma, bet ar brīvības

atņemšanas iestādes priekšnieka rīkojumu. Atkarībā no

ieslodzījuma režīma pakāpes tiek nodrošināta šo personu

uzraudzība.

Tādējādi

ieslodzīto iesaistīšanai darba tiesiskajās attiecībās ir noteikta

cita kārtība, kas atšķiras no vispārējā darba tiesiskā

regulējuma.

9.3. Taču šī atšķirīgā

kārtība, kādā ieslodzītās personas tiek iesaistītas darba

tiesiskajās attiecībās, nav uzskatāma par šķērsli tam, lai

minētās personas ietvertu Satversmes 107.pantā lietotā jēdziena

"darbinieks" saturā, īpaši tādā gadījumā, ja ieslodzītās personas

nodarbinātas pie komersanta. Šādā gadījumā visas personas, kas

iesaistītas darba tiesiskajās attiecībās ieslodzījuma vietā, pēc

savām pamattiesībām, kas izriet no Satversmes 107. panta, ir

pielīdzināmas tām personām, kuras tiek nodarbinātas saskaņā ar

Darba likumu.

Līdz ar to ir nepamatots Saeimas

apgalvojums, ka uz ieslodzītajiem nav attiecināms Satversmes