92. pants
neprasot nodrošināt tiesas kontroli pār Pārvaldes

lēmuma tiesiskumu (sk. lietas materiālu

66. lpp.).

Izskatot lietu pēc personas konstitucionālās sūdzības,

Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt tādas tiesību normas

atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, kura faktiski

ir aizskārusi personas pamattiesības. Tādējādi, izskatot lietu,

kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, būtiska nozīme

piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā

norma ir aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 12. punktu).

Apstrīdētajā normā minētais Pārvaldes lēmums var tikt pieņemts

dažādās situācijās atkarībā no tā, kur ieslodzītā persona vēlas

tikt nodarbināta. Pieteikuma iesniedzējs ir lūdzis atļauju tikt

nodarbinātam ārpus ieslodzījuma vietas. Tādēļ izskatāmajā lietā

apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums Pārvaldes lēmumu

pārsūdzēt tiesā ir vērtējams kopsakarā ar šā lēmuma saturu, t.i.,

jautājumu par ieslodzītās personas tiesībām tikt nodarbinātai

ārpus ieslodzījuma vietas.

Tādējādi šajā lietā apstrīdētās

normas atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

tiks vērtēta tiktāl, ciktāl tā attiecas uz ieslodzīto personu

nodarbināšanu ārpus ieslodzījuma vietas.

11. Apstrīdētā norma pirmkārt aplūkojama kopsakarā ar

APL normām un tajās noteiktajām tiesas kontroles robežām. APL

prasa nodrošināt tiesas kontroli pār administratīvo aktu

tiesiskumu. Tādēļ izskatāmajā lietā nepieciešams noskaidrot, vai

Pārvaldes lēmums par ieslodzītās personas nodarbināšanu pie darba

devēja ārpus ieslodzījuma vietas ir uzskatāms par administratīvo

aktu APL izpratnē. Kā norāda Saeima, likumdevējs, pieņemot

apstrīdēto normu, ir prezumējis, ka Pārvaldes lēmums attiecībā uz

ieslodzīto personu ir iestādes iekšējs lēmums un tādēļ nav

pārsūdzams tiesā (sk. Saeimas papildu paskaidrojumus

lietas materiālu 112. lpp.). Šāda Saeimas prezumpcija

pēc būtības izriet no APL 1. panta trešās daļas.

Atbilstoši APL 1. panta trešās daļas 2. punktam

iestādes iekšējs lēmums, kas skar tikai pašu iestādi, tai padotu

iestādi vai īpaši pakļautu personu, nav uzskatāms par

administratīvo aktu. Tomēr, no otras puses, APL 1. panta

trešās daļas trešais teikums paredz arī to, ka lēmums par

iestādei īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu,

maiņu, izbeigšanu un šīs personas disciplināro sodīšanu, kā arī

cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo iestādei īpaši pakļautas

personas cilvēktiesības, var tikt atzīts par administratīvo aktu.

Kā norāda pieaicinātā persona J. Briede, lēmums, kas

adresēts iestādei īpaši pakļautai personai, uzskatāms par

administratīvo aktu tikai tad, ja ar to būtiski tiek ierobežotas

cilvēktiesības (sk. J. Briedes viedokli lietas

materiālu 123. lpp.).

Tādējādi, lai izvērtētu, vai Pārvaldes lēmums par ieslodzītās

personas nodarbināšanu ir atzīstams par administratīvu aktu,

Satversmes tiesai ir jānoskaidro, pirmkārt, vai tas pieņemts

attiecībā uz iestādei īpaši pakļautu personu un, otrkārt, vai nav

konstatējams kāds no APL 1. panta trešās daļas trešajā

teikumā minētajiem apstākļiem, kas liktu iestādes iekšēju lēmumu

uzskatīt par administratīvu aktu.

11.1. Iestādei īpaši pakļautas personas institūtu

raksturo atziņa, ka atsevišķas personu grupas, tostarp

ieslodzītie, nonāk īpašā valsts iestāžu pakļautībā. Lai

nodrošinātu iestādes darbību, īpaši pakļautajai personai var

noteikt dažādus tiesību ierobežojumus (sk. Maurer H.

Allgemeines Verwaltungsrecht. 14. Aufl. München: Beck, 2002, S.

123, 178, un Briede J. Administratīvais akts. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2003, 139. lpp.).

Ar mērķi nodrošināt savu darbību iestāde attiecībā uz tai

īpaši pakļautu personu var pieņemt divējādus lēmumus: iekšējus

lēmumus vai administratīvos aktus. Iestādes lēmums ir iekšējs, ja

tas neskar personas subjektīvās tiesības, - tādi ir vairums

lēmumu, kas saistīti ar iestādes ierasto darbību. Turpretim

iestādes lēmums, kas skar personas subjektīvās tiesības, ir

atzīstams par administratīvo aktu - kā piemēru var minēt lēmumus,

ar kuriem tiek nodibināts, grozīts vai mainīts personas

tiesiskais statuss (sk. Graf S. Das

Sonderstatusverhältnis. Juristische Arbeitsblätter, Jg. 44,

H.12/2012, S. 881-886).

APL 2. panta 2. punktā paredzēts, ka viens no šā

likuma pamatmērķiem ir pakļaut tiesu varas kontrolei izpildvaras

darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām

attiecībām starp valsti un privātpersonu. Atbilstoši minētajai

tiesību normai tiesas kontrolei ir jāpakļauj visi iespējamie uz

noteiktu personu vērstie izpildvaras konkrētas rīcības veidi

publisko tiesību jomā. Proti, tiesu kontrolei ir jāpakļauj gan

administratīvie akti, gan iestādes faktiskā rīcība, gan

administratīvie līgumi (sk.: Levits E. 2. panta

komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B

daļa. Briede J. (zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013,

101.-102. lpp.). Turpretim iestādes iekšējiem lēmumiem

tiesas kontrole nav paredzēta, jo tie neskar personas subjektīvās

tiesības. Strīdi, kas saistīti ar iekšējiem lēmumiem, risināmi

valsts pārvaldes ietvaros pakļautības kārtībā. Šajā

gadījumā Pārvalde nodrošina kontroli pār brīvības atņemšanas

iestādes priekšnieka pieņemto lēmumu tiesiskumu.

Pārvaldes lēmums par ieslodzītās personas nodarbināšanu pie

darba devēja ārpus ieslodzījuma vietas tiek pieņemts attiecībā uz

ieslodzīto, t.i., iestādei īpaši pakļautu personu. Tādējādi

Pārvaldes lēmums APL 1. panta trešās daļas 2. punkta

izpratnē uzskatāms par iestādes iekšēju lēmumu, nevis

administratīvu aktu.

11.2. Vienlaikus Satversmes tiesai jāvērtē arī

tas, vai nav konstatējams kāds no APL 1. panta trešās

daļas trešajā teikumā minētajiem apstākļiem, kas liktu iestādes

iekšēju lēmumu uzskatīt par administratīvu aktu. Izskatāmajā

lietā Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka Pārvaldes lēmums

skartu jautājumus, kas saistīti ar iestādei īpaši pakļautas

personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu vai arī

šīs personas disciplināro sodīšanu. Savukārt, lai atbildētu uz

jautājumu, vai Pārvaldes lēmums būtiski ierobežo iestādei īpaši

pakļautas personas cilvēktiesības, visupirms nepieciešams

izvērtēt šīs personas subjektīvo tiesību saturu.

Līdzīgi arī Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta

praksē ir atzīts: lai Pārvaldes priekšnieka lēmumu attiecībā uz

ieslodzīto personu varētu atzīt par administratīvo aktu,

nepieciešams konstatēt būtisku cilvēktiesību ierobežojumu. Tādēļ

sākotnēji ir jākonstatē cilvēktiesība, ko persona uzskata par

pārkāptu. Savukārt, ja personai kāda tiesība pēc būtības

nepiemīt, tad nav arī iespējams konstatēt būtisku šīs tiesības

ierobežojumu (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2010. gada

19. februāra lēmumu lietā Nr. SKA-267/2010).

Šajā lietā apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums Pārvaldes

lēmumu pārsūdzēt tiesā ir vērtējams kopsakarā ar šā lēmuma

saturu, t.i., jautājumu par ieslodzītās personas tiesībām tikt

nodarbinātai ārpus ieslodzījuma vietas. Attiecīgi, lai izvērtētu,

vai Pārvaldes lēmums uzskatāms par administratīvo aktu un

pakļaujams administratīvās tiesas kontrolei, visupirms

nepieciešams izvērtēt no materiālajām tiesību normām izrietošo

tiesību - respektīvi, ieslodzīto personu tiesību uz nodarbinātību

- saturu. Izskatāmās lietas kontekstā šo tiesību saturu plašāk

atklāj Satversmes 106. pants un Kodeksa normas, kas regulē

ieslodzīto personu nodarbināšanas kārtību.

12. Satversmes 106. panta pirmais teikums

nosaka: "Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos

un darbavietu atbilstoši savām spējām un

kvalifikācijai."

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Satversmes 106. panta

pirmais teikums paredz personai tiesības brīvi izvēlēties

nodarbošanos, ņemot vērā visu to spēju, zināšanu un prasmju

kopumu, kas raksturo konkrētās personas sagatavotību un

piemērotību noteikta darba veikšanai, ņemot vērā gan izglītību,

gan arī praktisko pieredzi konkrētā darbā, gan arī citas

zināšanas, prasmes un iemaņas, ko attiecīgā persona ieguvusi un

attīstījusi (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2007. gada 1. novembra sprieduma lietā

Nr. 2007-08-01 7. punktu vai 2011. gada

22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01

12. punktu). Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības

ir attiecināmas arī uz ieslodzītajām personām, ciktāl šīs

pamattiesības nav ierobežotas un ir savienojamas ar soda

izciešanas mērķi un ieslodzījuma režīmu. Pamattiesību

ierobežojumi ieslodzījuma vietās izriet no nepieciešamajām un

neizbēgamajām ieslodzījuma sekām, kā arī no saiknes starp

ierobežojumu un konkrētā ieslodzītā situāciju

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 10. punktu).

12.1. Jāņem vērā, ka ieslodzījuma vietās personas

tiek nodarbinātas specifisku mērķu labad. Ieslodzīto personu

darbs vērtējams kā sociāli lietderīga aktivitāte, kuras primārais

mērķis nav vis ienākumu gūšana sadzīves vajadzību nodrošināšanai,

bet gan sociālās rehabilitācijas iespēja ieslodzītajiem, lai tie

nezaudētu sociālās prasmes un darba iemaņas. Ieslodzīto

nodarbināšana ir pozitīvs ieslodzījuma vietas darba

organizācijas, apmācības un soda izciešanas elements un daļa no

ieslodzītās personas resocializācijas procesa

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.2. punktu).

Ciktāl tas attiecas uz nodarbinātību kā resocializācijas

procesa sastāvdaļu, no lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma

iesniedzējs ir nodarbināts Rīgas Centrālcietuma saimnieciskajā

apkalpē (sk. lietas materiālu 11. lpp.).

12.2. Krimināllikuma 38. panta pirmā daļa

brīvības atņemšanu definē kā personas piespiedu turēšanu

ieslodzījumā. Šis sods saistīts ar notiesātā izolēšanu no agrākās

vides, ierastā dzīvesveida, pastāvošajiem sociālajiem kontaktiem,

kā arī ar notiesātā uzraudzību (sk.: Krastiņš U.,

Liholaja V., Niedre A. Krimināllikuma zinātniski

praktiskais komentārs. 1. Vispārīgā daļa. Rīga: AFS, 2007,

138. lpp.).

Satversmes 106. pantā ietvertās pamattiesības nav

iespējams identiski attiecināt uz brīvībā un ieslodzījumā esošām

personām. Brīvības atņemšana kā soda veids, kas paredz personas

piespiedu turēšanu ieslodzījumā, pati par sevi norāda, ka

ieslodzītā persona nevar brīvi pamest ieslodzījuma vietu.

Attiecīgi tā arī nevar brīvi izvēlēties darbavietu ārpus

ieslodzījuma vietas. Pretēja situācija nebūtu savienojama ar

brīvības atņemšanas soda izciešanas mērķi, kā arī ar soda

izpildes režīmu. Tādējādi Satversmes 106. pantā ietvertās

tiesības nav interpretējamas tādā veidā, kas nonāktu pretrunā ar

soda izpildes režīmu un soda izciešanas mērķi, atļaujot

ieslodzītajām personām brīvi pamest ieslodzījuma vietu.

Satversmes 106. panta pirmais

teikums uz ieslodzītām personām attiecas vienīgi tiktāl, ciktāl

šo tiesību izmantošana savienojama ar soda izpildes režīmu un

mērķi, un neietver ieslodzīto personu tiesības brīvi izraudzīties

darbavietu ārpus ieslodzījuma vietas.

13. Kriminālsodu izpildes kārtības regulēšana ir

likumdevēja funkcija, kuras īstenošanā tas bauda zināmu rīcības

brīvību. Kodeksa astotā nodaļa paredz ar brīvības atņemšanu

notiesāto personu nodarbināšanas kārtību. Tādējādi Satversmes

tiesai ir jānoskaidro no attiecīgā tiesiskā regulējuma izrietošo

tiesību saturs, tostarp arī tas, vai Kodeksa normas paredz

Pieteikuma iesniedzējam tiesības tikt nodarbinātam ārpus

ieslodzījuma vietas.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Kodekss piešķir

ieslodzītajiem tiesības tikt nodarbinātiem pie darba devēja ārpus

ieslodzījuma vietas (sk. lietas materiālu

1. lpp.). Turpretim Saeima un vairums pieaicināto

personu norāda, ka Pieteikuma iesniedzējs ir pārpratis Kodeksa

56.5 panta otrās daļas nozīmi un ka šī norma

nemaz neparedz ieslodzīto nodarbināšanu pie darba devēja ārpus

ieslodzījuma vietas (sk., piemēram, Saeimas atbildes

rakstu lietas materiālu 66. lpp., Tieslietu ministrijas

paskaidrojumus lietas materiālu 119.-120. lpp. un Pārvaldes

paskaidrojumus lietas materiālu 92.-93. lpp.).

13.1. Kodeksa 56.3 panta pirmā

daļa nosaka: "Ja komersants, kas noslēdzis sadarbības līgumu

ar brīvības atņemšanas iestādi par notiesāto nodarbinātības

organizēšanu, vēlas nodarbināt notiesāto, kas sodu izcieš

slēgtajā vai daļēji slēgtajā cietumā, komersants un notiesātais

pirms darba uzsākšanas noslēdz vienošanos par darba veikšanu

(turpmāk - vienošanās). Ja notiesāto, kas sodu izcieš atklātajā

cietumā, komersants vēlas nodarbināt ārpus cietuma teritorijas

esošā uzņēmumā, komersants un notiesātais pirms darba uzsākšanas

noslēdz darba līgumu."

Minētā norma regulē ne vien darba tiesisko attiecību

noslēgšanas formu, bet arī norāda, kur var tikt nodarbinātas

dažāda veida cietumos ieslodzītās personas. No šīs tiesību normas

izriet, ka pie darba devēja ārpus cietuma teritorijas var

nodarbināt vienīgi tos notiesātos, kuri sodu izcieš atklāta tipa

cietumā. Savukārt notiesātos, kuri sodu izcieš slēgtajā vai

daļēji slēgtajā cietumā, atļauts nodarbināt vienīgi ieslodzījuma

vietas teritorijā iekārtotās darbavietās un cietuma

saimnieciskajā apkalpē.

Pieteikuma iesniedzējs izcieš sodu daļēji slēgtā cietumā.

Tādējādi secināms, ka Kodeksa 56.3 panta pirmā

daļa liedz viņa nodarbināšanu pie darba devēja ārpus cietuma

teritorijas.

13.2. Pieteikuma iesniedzējs, vēršoties pie

cietuma priekšnieka un Pārvaldes, lūgumu atļaut strādāt pie darba

devēja ārpus cietuma teritorijas pamatojis ar Kodeksa

56.5 panta otro daļu. Minētā norma paredz, ka

notiesātos, kas sodu izcieš slēgtā un daļēji slēgtā cietuma soda

izciešanas režīma augstākajā pakāpē, ar brīvības atņemšanas

iestādes priekšnieka rakstveida atļauju, kas saskaņota ar

Pārvaldi, var nodarbināt ārpus cietuma teritorijas bez apsardzes,

nodrošinot viņu uzraudzību. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka šī

norma piešķir viņam tiesības prasīt atļauju tikt nodarbinātam pie

darba devēja ārpus ieslodzījuma vietas.

Pieteikuma iesniedzēja izpratne par Kodeksa

56.5 panta otrās daļas saturu ir maldīga, jo nav

savienojama ar iepriekš norādīto Kodeksa

56.3 panta pirmās daļas saturu. Saeima pamatoti

norāda, ka, sistēmiski iztulkojot Kodeksa normas, secināms, ka

likumdevēja mērķis, deleģējot 56.5 panta otrajā daļā

paredzētās tiesības cietuma priekšniekam, bija nodrošināt

brīvības atņemšanas iestādei noteikto funkciju pilnvērtīgu

izpildi, nevis piešķirt notiesātajiem tiesības, izciešot brīvības

atņemšanas sodu slēgtajā vai daļēji slēgtajā cietumā, brīvi slēgt

darba līgumus ar darba devējiem ārpus brīvības atņemšanas vietām

(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu

66. lpp.). Šīs normas mērķis ir nodrošināt iespēju

notiesātos nodarbināt saimnieciskajos darbos ārpus brīvības

atņemšanas iestādēm, piemēram, brīvības atņemšanas iestādei

piederošās teritorijas uzkopšanā, nevis nodrošināt iespēju

notiesātajiem dibināt darba tiesiskās attiecības ar darba

devējiem ārpus ieslodzījuma vietas (sk. Tieslietu

ministrijas paskaidrojumus lietas materiālu

95. lpp.).

Līdz ar to Kodekss liedz slēgtā vai

daļēji slēgtā cietumā ieslodzīto personu nodarbināšanu pie darba

devēja ārpus cietuma teritorijas.

13.3. Vienlaikus jāatzīmē, ka pat tie ieslodzītie,

kuri sodu izcieš atklāta tipa cietumā un saskaņā ar Kodeksu var

tikt nodarbināti pie darba devēja ārpus ieslodzījuma vietas,

nevar absolūti brīvi izvēlēties sev darbavietu. Ņemot vērā

brīvības atņemšanas soda izciešanas mērķi, soda izpildes režīmu,

kā arī nepieciešamību aizsargāt sabiedrības drošību, ieslodzītie

var tikt nodarbināti tikai tādās darbavietās, kur nevar rasties

sabiedrības drošības apdraudējums. Atbilstoši Kodeksa

56.3 panta trešajai daļai arī šādā gadījumā ir

nepieciešama brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauja.

Tādējādi Satversmes 106. pantā ietvertās pamattiesības

attiecībā uz ieslodzītajiem īstenojamas tiktāl, ciktāl tās ir

savienojamas ar brīvības atņemšanas soda izciešanas mērķi un soda

izpildes režīmu, un tas neparedz ieslodzīto personu tiesības

brīvi izvēlēties darbavietu ārpus ieslodzījuma vietas.

14. Ņemot vērā, ka ieslodzītajām personām nav

subjektīvu tiesību brīvi izvēlēties darbavietu ārpus ieslodzījuma

vietas, nav konstatējams arī būtisks iestādei īpaši pakļautas

personas cilvēktiesību ierobežojums APL 1. panta trešās

daļas trešā teikuma izpratnē. Pārvaldes lēmums par ieslodzītās

personas tiesībām tikt nodarbinātai ārpus ieslodzījuma vietas ir

uzskatāms par iestādes iekšēju lēmumu, nevis par administratīvo

aktu un nav pakļaujams administratīvās tiesas kontrolei.

No iepriekš minētajiem apstākļiem izriet arī tas, ka ar

Pārvaldes lēmumu netiek skartas iestādei īpaši pakļautās personas

tiesības un likumiskās intereses Satversmes 92. panta pirmā

teikuma izpratnē. Tādēļ Satversmes 92. panta pirmais teikums

neprasa nodrošināt tiesas kontroli pār šā lēmuma tiesiskumu.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

tā attiecas uz ieslodzīto personu nodarbināšanu ārpus

ieslodzījuma vietas, atbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

15. Satversmes tiesa uzsver, ka izskatāmajā lietā

apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam ir vērtēta kopsakarā ar konkrētās lietas faktiskajiem

apstākļiem. Šajā lietā nav vērtēti citi gadījumi, kad īpaši

pakļauto personu (ieslodzīto) tiesības vērsties tiesā varētu tikt

ierobežotas, pamatojoties uz Kodeksā noteiktu aizliegumu.

Lai nodrošinātu efektīvu tiesu sistēmas funkcionēšanu,

tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt saprātīgi ierobežotas.

Likumdevējam būtu jārūpējas par tiesu atslogošanu no acīmredzami

nepamatotu pieteikumu izskatīšanas un jānovērš ļaunprātīga tiesas

resursu izmantošana.

Tomēr likumdevējam jāņem vērā, ka Satversmes 92. panta

pirmais teikums gadījumos, kad tiek skartas personas tiesības un

likumiskās intereses, prasa nodrošināt personai vismaz minimālās

tiesības vērsties tiesā, t.i., tiesības uz lietas izskatīšanu

vismaz vienā instancē. Šādas tiesības var liegt vienīgi izņēmuma

gadījumos, kad iestāde attiecībā uz tai īpaši pakļautu personu

pieņem iekšēju lēmumu un nav konstatējams būtisks cilvēktiesību

ierobežojums APL 1. panta trešās daļas izpratnē, kā arī

netiek skartas šīs personas tiesības un likumiskās intereses

Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē. Turklāt ir

iespējami arī tādi gadījumi, kad iestādes iekšējs lēmums varētu

būtiski skart iestādei īpaši pakļautās personas cilvēktiesības un

būtu uzskatāms par administratīvu aktu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Latvijas Sodu izpildes kodeksa

56.3 panta trešās daļas sesto teikumu par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš