11. pants

Ievietošana soda

izolatorā ir viens no disciplinārsoda veidiem. Persona tiek

ievietota soda izolatorā tikai tādā gadījumā, ja tā izdarījusi

rupjus vai sistemātiskus soda izciešanas režīma pārkāpumus.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka notiesātā tiesību

ierobežojumi, tostarp tiesību ierobežojumi, kas noteikti

personai, kura atrodas soda izolatorā, var būt vienīgi tādi, kas

vērsti uz soda izpildi un soda izpildes režīma nodrošināšanu

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 6. februāra sprieduma lietā

Nr. 2005-17-01 7. punktu).

Personas ievietošanai soda

izolatorā ir leģitīms mērķis, proti, nodrošināt, lai persona

atkārtoti nepārkāptu soda izciešanas režīmu. Taču arī tiesību

ierobežojumiem, kas noteikti soda izolatorā ievietotai personai,

ir jābūt vērstiem uz leģitīma mērķa sasniegšanu.

Kodeksa 74. pants noteic režīmu

soda un disciplinārajos izolatoros un paredz dažādus aizliegumus

notiesātajiem, kuri ievietoti šādos izolatoros. Tā kā pastaigu

aizliegums ir viens no šiem aizliegumiem, arī tam jābūt vērstam

uz soda izpildi un soda izpildes režīma nodrošināšanu.

Pēc Satversmes tiesas ieskata,

absolūts pastaigu aizliegums, kas nozīmē ilgstošu uzturēšanos

slēgtā telpā un tādējādi apdraud personas veselību, nav uz soda

izpildi un soda izpildes režīma nodrošināšanu vērsts tiesību

ierobežojums. Arī Saeima nav norādījusi apstrīdētajā normā

ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi.

Līdz ar to

apstrīdētajā normā ietvertajam tiesību ierobežojumam nav leģitīma

mērķa un tā neatbilst Satversmes 111. pantam.