12. pants

Lemjot par brīdi,

ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesai iespēju

robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda turpmāk varētu

veidoties, nenodarītu būtisku kaitējumu citu personu interesēm

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 6. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2005-25-01 23. punktu). Tajā pašā laikā Satversmes tiesai

ir jāņem vērā faktiskie apstākļi un jārēķinās ar to, ka valsts

institūcijām var būt nepieciešams noteikts laiks, lai nodrošinātu

cilvēka pamattiesību ievērošanu.

12.1. Pieteikuma

iesniedzējs ir lūdzis Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par

spēku zaudējušu no tās pieņemšanas brīža, jo tikai tā varot

novērst negatīvās sekas, kas viņam esot radušās apstrīdētās

normas dēļ.

Konkrētajā gadījumā Satversmes

tiesa nesaskata saprātīgu iemeslu apstrīdētās normas atcelšanai

ar atpakaļejošu datumu. Arī Pieteikuma iesniedzējs nav norādījis,

kādā veidā apstrīdētās normas atcelšana ar atpakaļejošu datumu

varētu novērst viņa tiesību aizskārumu.

12.2. Lemjot par datumu,

kurā apstrīdētā norma zaudēs spēku, Satversmes tiesai ir jāņem

vērā, ka personu veselībai varētu tikt nodarīts kaitējums, ja

laika posms no sprieduma pasludināšanas dienas līdz minētajam

datumam būs pārmērīgi ilgs. Savukārt ieslodzījuma vietām ir

vajadzīgs zināms laiks, lai veiktu nepieciešamos pasākumus un

nodrošinātu pastaigas arī soda izolatoros ievietotajām

personām.

Pamatojot, kāpēc apstrīdētā norma

zaudēs spēku tikai 2011. gada 1. janvārī, Saeima norāda, ka ir

nepieciešams būtiski pilnveidot ieslodzījuma vietu pašreizējās

tehniskās un organizatoriskās iespējas nodrošināt pastaigas, kā

arī ir nepieciešami finanšu līdzekļi (sk. lietas materiālu 95.

lpp.). Tieslietu ministrija paskaidro, ka pastaigas

nodrošināt neesot iespējams, kamēr nav izbūvēts pastaigu laukums

pie katra soda izolatora, un savukārt tas šobrīd neesot iespējams

nepiemērotās infrastruktūras dēļ. Tāpat esot nepieciešams

iesaistīt papildu personālu, kas nodrošinātu notiesāto

pārvietošanu un uzraudzību, vai arī maksāt esošajam personālam

par virsstundu darbu (sk. lietas materiālu

107. lpp.).

Satversmes tiesa atkārtoti uzsver,

ka valsts institūciju rīcībā bija vairāk nekā desmit gadi, lai

veiktu pasākumus, kas nepieciešami pastaigu nodrošināšanai soda

izolatoros ievietotajiem notiesātajiem. Šajā laikā bija iespējams

pieņemt atbilstošus grozījumus normatīvajos aktos, kā arī atrast

nepieciešamo finansējumu.

Ieslodzījuma vietu pārvalde

norāda, ka ir jāveic pastaigu laukumu remonts un jānodrošina

papildu uzraugu amata vietas. Tikai Jēkabpils cietumā esot

nepieciešama papildu pastaigu laukuma izveide (sk. lietas

materiālu 108.-111. lpp.). No Ieslodzījuma vietu pārvaldes

sniegtās informācijas izriet, ka izolatoros vienlaicīgi ievietoto

personu skaits, kā arī pastaigu laukumu skaits un darba laiks dod

iespēju nodrošināt pastaigas visiem notiesātajiem, tostarp arī

izolatoros ievietotajiem. Tā kā pastaigu laukumu pašreizējais

tehniskais stāvoklis neliedz nodrošināt pastaigas pārējiem

ieslodzītajiem, tad tas nevarētu būt par šķērsli arī soda

izolatoros ievietoto personu pastaigu nodrošināšanai. Arī pārējās

Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegtās ziņas liecina, ka pasākumus

soda izolatoros esošo notiesāto personu pastaigu nodrošināšanai

ir iespējams veikt īsākā laika posmā, proti, vēl pirms

2011. gada 1. janvāra.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Latvijas

Sodu izpildes kodeksa 74. panta otro daļu par neatbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 111. pantam un spēku

zaudējušu no 2010. gada 1. maija.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris