8. pants

Kodeksa

74. panta otrās daļas jaunā redakcija, kuras spēkā stāšanās

datums ir 2011. gada 1. janvāris, noteic: "Notiesātajiem,

kurus tur soda izolatoros, atļauj katru dienu vienu stundu ilgu

pastaigu." Saeima lūdz izvērtēt, vai ir lietderīgi turpināt

tiesvedību, jo apstrīdētā norma likumdošanas procesa ietvaros

esot grozīta. Pieteikumā norādītais tiesību jautājums tādējādi

esot atrisināts.

8.1. Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību

lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes

tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi

spēku. Minētais nosacījums vērsts uz to, lai nodrošinātu

Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu

jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā

Nr. 2007-15-01 4. punktu). Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2.

punkta piemērošanas joma ir plašāka nekā tā burtiskais

formulējums. Minētā norma ir piemērojama arī gadījumos, kad

lēmuma pieņemšanas brīdī tā formāli spēku nav zaudējusi, taču

institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, pati novērsusi strīdu,

tas ir, noteikusi, ka norma zaudēs spēku (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 23. maija lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2005-01-01 7. punktu un 2008. gada

5. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2008-06-01 7.2. punktu).

Saeima ir grozījusi apstrīdēto

normu nolūkā atrisināt lietā pastāvošo strīdu. Tomēr Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmā daļa šādos gadījumos paredz

Satversmes tiesai tiesības izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu

to darīt (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2007-06-03 11. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai ir

jāizvērtē, vai nepastāv apsvērumi, kas nosaka nepieciešamību

turpināt tiesvedību.

8.2. Konkrētajā lietā

būtisks apstāklis ir tas, ka apstrīdētā norma savu spēku zaudēs

2011. gada 1. janvārī, kad saskaņā ar Kodeksa pārejas noteikumu

10. punktu spēkā stāsies Kodeksa 74. panta otrās daļas jaunā

redakcija.

Balstoties uz 1987. gada 26.

novembra Eiropas konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai

pazemojošas rīcības vai soda novēršanu (turpmāk - Konvencija par

spīdzināšanas novēršanu), tika nodibināta Komiteja spīdzināšanas

novēršanai. Saskaņā ar Konvencijas par spīdzināšanas novēršanu 1.

pantu Komiteja spīdzināšanas novēršanai pārbauda izturēšanos pret

personām, kurām ir atņemta brīvība, lai nepieciešamības gadījumā

pastiprinātu šādu personu aizsardzību pret spīdzināšanu un pret

necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodu. Latvijas Republikai

Konvencija par spīdzināšanas novēršanu ir saistoša kopš

1998. gada 1. jūnija.

Otrajā vispārējā ziņojumā par

Komitejas spīdzināšanas novēršanai darbībām laikā no

1991. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim ir norādīts, ka

visiem ieslodzītajiem bez izņēmuma katru dienu jāļauj vienu

stundu dienā nodarboties ar fiziskām aktivitātēm svaigā gaisā un

tā tiek uzskatīta par minimālo garantiju (sk. lietas materiālu

27. un 29. lpp.,

http://www.cpt.coe.int/en/annual/rep-02.htm).

No 2004. gada 5. maija līdz

12. maijam Komiteja spīdzināšanas novēršanai trešo reizi

apmeklēja Latviju un 2008. gada 13. martā publicēja Latvijas

valdībai adresētu ziņojumu par šo vizīti. Šajā ziņojumā paustas

bažas par to, ka Latvijas valsts institūcijām nav izdevies

īstenot daudzus norādījumus, kas izteikti pēc 1999. gada

vizītes un atkārtoti pēc 2002. gada vizītes. Kā norāda Komiteja

spīdzināšanas novēršanai, pieaugušajiem ieslodzītajiem, kas

sodīti ar ievietošanu soda izolatorā, joprojām netiekot atļautas

fiziskas aktivitātes svaigā gaisā. Ziņojumā ir minēts Latvijas

valsts institūciju viedoklis, ka neesot iespējams nodrošināt

pastaigas svaigā gaisā ieslodzītajiem, kas atrodas izolatoros, jo

pastaigu laukumi atrodoties ārpus ieslodzījuma telpām, tātad esot

nepieciešams izbūvēt vairāk pastaigu laukumu, taču tas esot

atkarīgs no pieejamiem līdzekļiem. Komentējot šo situāciju,

Komiteja spīdzināšanas novēršanai paudusi uzskatu, ka Latvijas

valsts institūciju minētie rekomendāciju neizpildes iemesli nav

pamatoti. Tā pieprasījusi, lai Latvija veic tūlītējus pasākumus

rekomendāciju ieviešanai (sk. lietas materiālu 33.-36. lpp.,

http://www.cpt.coe.int/documents/lva/2008-15-inf-eng.htm).

8.3. No iepriekš teiktā

secināms, ka Latvijas valdībai un likumdevējam jau vairāk nekā

desmit gadus ir bijis zināms, ka arī notiesātajiem, kas atrodas

soda izo­latoros, vajag nodrošināt katru dienu vismaz stundu ilgu

pastaigu svaigā gaisā, lai novērstu iespējamu Eiropas

Cilvēktiesību konvencijas 3. pantā ietvertā spīdzināšanas

aizlieguma pārkāpumu. Kā izriet no minētā ziņojuma, uz šo

problēmu Komiteja spīdzināšanas novēršanai ir norādījusi

vairākkārt, taču Latvijas valsts institūcijas uz aizrādījumiem

nav reaģējušas.

Satversmes tiesa uzskata, ka

Latvijas valdībai un likumdevējam bija dots pietiekami ilgs

laiks, lai izpildītu valsts starptautiskās saistības un

nodrošinātu notiesātajiem, kas atrodas soda izolatoros, katru

dienu vismaz stundu ilgu pastaigu svaigā gaisā. Ņemot vērā

Latvijas Republikas starptautiskās saistības un Komitejas

spīdzināšanas novēršanai izdarītos secinājumus, kā arī to, ka

saskaņā ar Saeimas pieņemtajiem grozījumiem Kodeksā apstrīdētā

norma zaudēs spēku tikai 2011. gada 1. janvārī,

Satversmes tiesa uzskata, ka tai ir jāizvērtē apstrīdētās normas

atbilstība Satversmes 111. pantam. Ja Satversmes tiesa

secinātu, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmei, nebūtu

pieļaujama personu pamattiesību aizskārumu turpināšanās līdz

Kodeksa 74. panta otrās daļas jaunās redakcijas spēkā stāšanās

brīdim.

Līdz ar to

tiesvedību lietā ir nepieciešams turpināt.