14. pants

Saskaņā ar Satversmes 116. pantu Satversmes 96.

pantā noteiktās pamattiesības var ierobežot, lai aizsargātu citu

cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības

drošību, labklājību un tikumību.

Personas ievietošanai soda izolatorā ir leģitīms mērķis,

proti, nodrošināt to, lai persona atkārtoti nepārkāptu soda

izciešanas režīmu un soda izciešanas vietā valdītu kārtība un

būtu garantēta drošība. Kā secinājusi Satversmes tiesa, notiesātā

tiesību ierobežojumi, kas noteikti uz laiku, kad viņš atrodas

soda izolatorā, var būt vienīgi tādi, kas vērsti uz soda izpildi

un soda izpildes režīma nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-17-01 7. punktu

un 2009. gada 29. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-48-01 11.

punktu).

Kodeksa 70. pants paredz, kāda veida sods var tikt uzlikts

notiesātajiem, kas ir pārkāpuši soda izciešanas režīma prasības.

Ievietošana soda izolatorā ir smagākais disciplinārais sods, ko

notiesātajam var uzlikt tikai par rupjiem vai sistemātiskiem soda

izciešanas režīma pārkāpumiem, un tas ir saistīts ne vien ar

personas izolēšanu no pārējiem notiesātajiem, bet arī ar citiem

tiesību ierobežojumiem, tostarp aizliegumu nosūtīt vēstules

privātpersonām. Kā tas izriet no Kodeksa 70. panta ceturtās un

piektās daļas, par rupjiem un sistemātiskiem soda izciešanas

režīma pārkāpumiem tiek uzskatīti pārkāpumi, kas būtiski apdraud

citu notiesāto un brīvības atņemšanas iestādes darbinieku tiesību

ievērošanu un drošību, kā arī kārtību pašā brīvības atņemšanas

iestādē.

Kā secinājusi Satversmes tiesa, ar disciplinārsodu saistīto

papildu ierobežojumu mērķis ir nepieciešamība nodrošināt

disciplīnu un kārtību brīvības atņemšanas iestādē (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr.

2005-17-01 6. punktu un 2009. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr.

2009-05-01 14. punktu). Aizliegums nosūtīt vēstules

privātpersonām uzskatāms par tādu tiesību ierobežojumu, kura

mērķis ir novērst pārkāpumu atkārtotu izdarīšanu un tādējādi

garantēt kārtību un drošību brīvības atņemšanas iestādē.

Eiropas cietumu noteikumi tika pieņemti, lai Eiropas Padomes

dalībvalstis savos likumos un praksē vadītos no tajos

ietvertajiem principiem. Lai gan noteikumu formālais statuss ir

vadlīniju piedāvājums ieslodzījuma vietu administrācijām, tomēr

tie uzliek stingrus morālus un politiskus pienākumus

dalībvalstīm, kas tos pieņēmušas (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2001.gada 19. decembra sprieduma lietā

Nr. 2001-05-03 secinājumu daļas 6. punktu un 2008. gada 21.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 9.1. punktu). Eiropas

cietumu noteikumu 24.2. punkts citastarp noteic, ka uz saziņu ar

ģimenes locekļiem un citām personām var attiekties ierobežojumi

un kontrole, kas nepieciešama, lai nodrošinātu labu kārtību un

drošību.

Nevar piekrist Tiesībsarga viedoklim, ka aizliegumam nosūtīt

vēstules privātpersonām nav neviena no Satversmes 116. pantā

minētajiem leģitīmajiem mērķiem. Šāds aizliegums ir vērsts uz to,

lai garantētu kārtību un drošību brīvības atņemšanas iestādē un

tādējādi aizsargātu arī sabiedrības drošību.

Līdz ar to aizliegumam nosūtīt

vēstules privātpersonām ir leģitīms mērķis - soda izciešanas

režīma nodrošināšana brīvības atņemšanas iestādēs un sabiedrības

drošība.