3. pants

Saeimas Kārtības ruļļa

87. panta 2. punkts nosaka, ka nevienu likumprojektu nedrīkst

izskatīt pirmajā lasījumā, ja tas paredz budžetā papildu

izdevumus vai izmaiņas ieņēmumos un tam nav pievienota finansu

ministra atsauksme. Taču likums neaizliedz Saeimas deputātiem, kā

arī labklājības ministram šādu atsauksmi pieprasīt arī pirms

likumprojekta izskatīšanas trešajā lasījumā.

Saskaņā ar Ministriju iekārtas

likuma 8. pantu un Labklājības ministrijas nolikuma 8. punktu

parlamentārais sekretārs var pārstāvēt ministra politisko

viedokli, kā arī nodrošina ministrijas saikni ar Saeimu.

Tādējādi, ja parlamentārie sekretāri uzskatīja, ka apstrīdētā

tiesību norma neatbilst Satversmei, viņu pienākums bija par tās

iekļaušanu likumprojektā informēt attiecīgos ministrus un

ministriju amatpersonas.

Ievērojot Saeimas Kārtības ruļļa

109. un 110. pantu, deputātiem, izskatot likumprojektu trešajā

lasījumā, bija tiesības apspriest apstrīdēto tiesību normu, kā

arī prasīt par to balsojumu.

Taču Saeimas 1998. gada 19. jūnija

sēdē, kad likumprojekts tika izskatīts trešajā lasījumā,

apstrīdētā tiesību norma netika apspriesta, neviens no

klātesošajiem 83 deputātiem, arī Labklājības ministrijas

parlamentārais sekretārs un finansu ministrs, nelūdza šo

priekšlikumu noraidīt. Kā liecina balsojuma dati, likumprojekta

"Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības

pabalstiem"" pieņemšanu trešajā lasījumā atbalstīja 79

deputāti, arī Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs.

Bez tam, pirmkārt, Saeima pirms apstrīdētās tiesību normas

pieņemšanas nav centusies noskaidrot, cik liela naudas summa būtu

nepieciešama apstrīdētajā tiesību normā paredzēto maternitātes

pabalstu izmaksai. Otrkārt, pieņemot apstrīdēto tiesību normu,

deputāti nav bijuši informēti par 1998. gada invaliditātes,

maternitātes un slimības speciālā budžeta izpildi. Treškārt, tā

kā likumprojekta "Grozījumi likumā "Par maternitātes un

slimības pabalstiem"" 23. pants paredzēja, ka

maternitātes pabalsti tiks izmaksāti no invaliditātes,

maternitātes un slimības speciālā budžeta, Saeimai nebija pamata

uzskatīt, ka tie tiks izmaksāti no Finansu ministrijas pārziņā

esošajiem valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Tā kā Saeimas lēmums ir saistīts

ar 1998. gada budžetā neparedzētiem izdevumiem, likumdevēja

pienākums bija paredzēt līdzekļus, ar kuriem šos izdevumus segt.

To Saeima varēja izdarīt vai nu pieņemot atbilstošu grozījumu

valsts budžeta likumā, vai arī nosakot, ka pieņemtais lēmums -

apstrīdētā tiesību norma - stāsies spēkā vienlaikus ar attiecīgu

grozījumu pastāvošajā budžeta likumā.

Tādējādi Saeimas deputāti,

Ministru kabineta, Labklājības ministrijas un Finansu ministrijas

amatpersonas apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas procesā nav

izmantojušas un pildījušas normatīvos aktos noteiktās tiesības un

pienākumus, līdz ar to pieļaujot Satversmes 66. panta otrās daļas

prasību pārkāpšanu.