7. pants
paredz bērna kopšanas pabalsta piešķiršanas nosacījumus.

Savukārt minētā pabalsta apmēru reglamentē Ministru kabineta

noteikumi. Gan bērna kopšanas pabalsta piešķiršanas nosacījumi,

gan arī tā apmērs pēc Valsts sociālo pabalstu likuma spēkā

stāšanās ir vairākkārt mainījušies.

2.1. Sākotnēji Valsts

sociālo pabalstu likuma 7.panta pirmā daļa noteica, ka "bērna

kopšanas pabalstu piešķir personai, kura kopj bērnu līdz divu

gadu vecumam, ja šī persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par

darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts

sociālo apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna

kopšanas atvaļinājumā, vai atbilstoši Ministru kabineta

noteiktajai kārtībai strādā nepilnu darba laiku un ja bērna māte

nesaņem maternitātes pabalstu".

Ministru kabineta 2003.gada

1.jūlija noteikumi Nr.349 "Noteikumi par bērna kopšanas pabalsta

apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta piešķiršanas un

izmaksas kārtību" noteica bērna kopšanas pabalsta apmēru

personām, kuras kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam, - 30 latu

mēnesī un personām, kuras kopj bērnu līdz divu gadu vecumam, -

7,5 lati mēnesī.

2.2. 2004.gada 11.novembrī

Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā",

ar kuru grozīja šā likuma 7.panta pirmo daļu, nosakot, ka "bērna

kopšanas pabalstu piešķir personai, kura kopj bērnu:

1)līdz viena gada vecumam, ja šī

persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai

pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo

apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas

atvaļinājumā;

2)no viena gada līdz divu gadu

vecumam, ja šī persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba

ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo

apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas

atvaļinājumā, vai atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai

kārtībai strādā nepilnu darba laiku".

No 2005.gada 1.janvāra bērna

kopšanas pabalsta apmēru noteica Ministru kabineta 2004.gada

7.decembra noteikumi Nr.1003 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā

bērna kopšanas pabalstu un piemaksu pie bērna kopšanas pabalsta

par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušajiem bērniem"

(turpmāk - Noteikumi Nr.1003). Saskaņā ar šo noteikumu 3.punktu

personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz gadam, pabalsta apmērs

bija 50 latu, ja persona nav nodarbināta, un 70 procentu apmērā

no personas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas (bet ne mazāk kā

56 lati mēnesī un ne vairāk kā 392 lati mēnesī), ja persona ir

nodarbināta un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Savukārt

bērna kopšanas pabalsta apmērs personām, kuras kopj bērnu vecumā

no viena gada līdz diviem gadiem, bija 30 latu.

3. 2005.gada 8.martā

vairākas personas iesniedza Satversmes tiesā konstitucionālo

sūdzību, apstrīdot Valsts sociālo pabalstu likuma 7.panta pirmās

daļas 1.punktā ietvertā nosacījuma "ja šī persona nav nodarbināta

(nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar

likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un

atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā" atbilstību Satversmes 91.,

106. un 110.pantam. Pamatojoties uz šiem pieteikumiem, tika

ierosināta lieta Nr.2005-09-01 "Par Valsts sociālo pabalstu

likuma 7.panta pirmās daļas 1.punktā ietvertā nosacījuma - "ja šī

persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai

pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo

apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas

atvaļinājumā" - atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.,

106. un 110.pantam".

2005.gada 4.novembrī Satversmes

tiesa pasludināja spriedumu minētajā lietā (turpmāk - Satversmes

tiesas 2005.gada 4.novembra spriedums), atzīstot Valsts sociālo

pabalstu likuma 7.panta pirmās daļas 1.punktā ietverto nosacījumu

- "ja šī persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju

vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo

apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas

atvaļinājumā" - par neatbilstošu Satversmes 110.pantam un spēkā

neesošu no 2006.gada 1.marta. Attiecībā uz konstitucionālās

sūdzības iesniedzējām minētais nosacījums tika atzīts par

neatbilstošu Satversmes 110.pantam un spēkā neesošu no 2005.gada

8.marta.

4. 2006.gada 1.martā Valsts

sociālo pabalstu likuma 7.panta pirmās daļas 1.punkts saskaņā ar

Satversmes tiesas 2005.gada 4.novembra spriedumu bija spēkā šādā

redakcijā: "bērna kopšanas pabalstu piešķir personai, kura kopj

bērnu: 1)līdz viena gada vecumam;".

5. 2006.gada 2.martā Saeima

nodeva izskatīšanai komisijām Ministru kabineta iesniegto

likumprojektu "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā". Šajā

pašā dienā likumprojekts tika izskatīts pirmajā lasījumā, atzīts

par steidzamu un pieņemts arī otrajā lasījumā, nosakot, ka likums

stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas.

Valsts prezidentes vietā likumu

2006.gada 7.martā izsludināja Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda

Ūdre.

Likums "Grozījumi Valsts sociālo

pabalstu likumā" paredz izdarīt Valsts sociālo pabalstu likumā

vairākus grozījumus, tostarp:

"1. Izteikt 7.panta pirmo daļu

šādā redakcijā:

"(1) Bērna kopšanas pabalstu

piešķir personai, kura kopj bērnu:

1) līdz viena gada vecumam, ja šī

persona nav bijusi nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā (nav

uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu

"Par valsts sociālo apdrošināšanu");

2) līdz viena gada vecumam, ja šī

persona ir bijusi nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā (ir

uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu

"Par valsts sociālo apdrošināšanu") un atrodas bērna kopšanas

atvaļinājumā;

3) līdz viena gada vecumam, ja šī

persona ir bijusi nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā (ir

uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu

"Par valsts sociālo apdrošināšanu") un ir nodarbināta bērna

kopšanas laikā, bet neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā;

4) no viena gada līdz divu gadu

vecumam."

2. Papildināt 15.pantu ar sesto

daļu šādā redakcijā:

"(6) Bērna kopšanas pabalsts šā

likuma 7.panta pirmās daļas 3.punktā minētajai personai ir 50

procenti no šā likuma 7.panta pirmās daļas 2.punktā minētajai

personai noteiktā pabalsta, bet ne mazāks par nodarbinātai

personai noteikto minimālo pabalstu.""

6. 2006.gada 8.augustā

Ministru kabinets izdeva noteikumus Nr.644 "Noteikumi par

bērna kopšanas pabalsta un piemaksas pie bērna kopšanas pabalsta

par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem

apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un piemaksas

piešķiršanas un izmaksas kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr.644),

kuru 2.punkts noteic, ka "pabalsta apmērs ir šāds:

2.1. personai, kura kopj bērnu

vecumā līdz vienam gadam, ja šī persona nav nodarbināta (nav

uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu

"Par valsts sociālo apdrošināšanu") dienā, ar kuru pabalsts tiek

piešķirts, - 50 latu mēnesī;

2.2. personai, kura kopj bērnu

vecumā līdz vienam gadam, ja šī persona ir nodarbināta (ir

uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu

"Par valsts sociālo apdrošināšanu") dienā, ar kuru pabalsts tiek

piešķirts, un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, - personas

mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas 70 procentu apmērā,

bet ne mazāk kā 56lati mēnesī un ne vairāk kā 392 lati

mēnesī;

2.3. personai, kura kopj bērnu

vecumā līdz vienam gadam, ja šī persona ir nodarbināta (ir

uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu

"Par valsts sociālo apdrošināšanu") dienā, ar kuru pabalsts tiek

piešķirts, un ir nodarbināta bērna kopšanas laikā, bet neatrodas

bērna kopšanas atvaļinājumā, - 50 procentu apmērā no šo noteikumu

2.2.apakšpunktā minētajai personai noteiktā pabalsta, bet ne

mazāk kā 56 lati mēnesī".

7. 2006.gada 28.martā

divdesmit 8.Saeimas deputāti (turpmāk - pieteikuma

iesniedzējs) iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā, apstrīdot

likuma "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" 1.panta daļas,

ar kuru Valsts sociālo pabalstu likumā ieviests jauns 7.panta

pirmās daļas 3.punkts, un 2.panta, kas paredz Valsts sociālo

pabalstu likuma 15.panta papildināšanu ar jaunu sesto daļu,

(turpmāk - apstrīdētās normas) atbilstību Satversmes 91., 106. un

110.pantam. Pieteikumā lūgts apstrīdētās normas atzīt par spēkā

neesošām no to pieņemšanas brīža.

Satversmes tiesas 4.kolēģija

ierosināja lietu tikai daļā par apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 110.pantam.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

Satversmei neatbilst no apstrīdētajām normām izrietošais

ierobežojums personai, kura kopj bērnu līdz viena gada vecumam un

strādā pilnu vai nepilnu darba dienu (ir uzskatāma par darba

ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo

apdrošināšanu"), saņemt bērna kopšanas pabalstu tādā pašā apmērā,

kādā šī persona to saņemtu, ja nestrādātu. Šis ierobežojums esot

uzskatāms par Satversmes 110.pantā noteikto tiesību nesamērīgu

ierobežojumu.

Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka

bērna primārās intereses vispirms ir normāls uzturs, medicīniskā

aprūpe un apģērbs, kālab ģimenei nepieciešami papildu ienākumi,

nevis mātes ik brīža klātbūtne. Likumdevēja vēlme nodrošināt

pilnvērtīgu bērna aprūpi pirmajā dzīves gadā un šim nolūkam

izraudzītie līdzekļi neatbilstot Latvijas ekonomiskajai

situācijai, tādēļ nesamērīgi ierobežojot ģimenes tiesības un

nesasniedzot izvirzīto leģitīmo mērķi. Bērna kopšanas pabalsts

nekompensējot pat minimālo algu un nenodrošinot iztikas minimumu.

Turklāt pabalsta izmaksa pilnā apmērā, ņemot vērā pabalsta

saņēmēju ienākumu līmeni, būtiski nepalielinātu valsts kopējā

budžeta izdevumus.

Pieteikumā atzīmēts, ka minētais

bērna kopšanas pabalsta saņemšanas ierobežojums ir acīmredzami

neelastīgs un nesamērīgi ierobežo sievietes tiesības pēcdzemdību

periodā.

Vienlaikus no pieteikuma izriet

viedoklis, ka Saeima nepamatoti pieļāvusi vienādu attieksmi pret

personām, kuras strādā normālu darba laiku, un jaunajām māmiņām,

kurām ir iespējams pirmajā bērna dzīves gadā apvienot viņa

kopšanu un barošanu ar krūti ar strādāšanu nepilnu darba laiku,

nekaitējot bērna interesēm. Likumdevējs neesot ņēmis vērā Darba

likuma piešķirtās īpašās iespējas sievietēm pēcdzemdību periodā

strādāt nepilnu darba laiku, kā arī izmantot pārtraukumus darbā

bērna barošanai ar krūti vai strādāt mājās, izmantojot mūsdienu

tehnoloģiju nodrošinātās iespējas.

8. Saeima atbildes rakstā,

nepiekrītot pieteikumā izteiktajiem apgalvojumiem, aizstāv

viedokli, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 110.pantam, un

lūdz pieteikumu atzīt par nepamatotu.

Saeima uzsver, ka bērna kopšanas

pabalsta apmēra palielināšana un jaunā aprēķināšanas kārtība

vērsta uz to, lai veicinātu dzimstību valstī un ieviestu sociāli

taisnīgāko un ekonomiski efektīvāko bērna kopšanas pabalsta

sistēmu. Vienlaikus apstrīdētās normas esot vērstas uz to, lai

aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā veidā.

Atbildes rakstā, atsaucoties uz

Satversmes tiesas 2005.gada 4.novembra spriedumu, norādīts, ka

apstrīdētajai normai ir mērķis, kuru Satversmes tiesa minētajā

spriedumā atzinusi par leģitīmu, proti, bērna tiesību

aizsardzība, nodrošinot bērnam līdz viena gada vecumam

pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki.

Turklāt atbildes rakstā citēts

minētā Satversmes tiesas sprieduma fragments, kurā Satversmes

tiesa, izvērtējot, vai leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt ar

personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kā šādu

līdzekļu piemēru min iespēju, ka persona varētu strādāt nepilnu

darba laiku un saņemt minimāla apmēra pabalstu vai arī tādu

pabalstu, kas būtu mazāks nekā tas pabalsts, kuru persona saņemtu

tad, ja nestrādātu.

Saeima uzsver, ka apstrīdētās

normas pieņemtas, lai rastu optimālu risinājumu šā Satversmes

tiesas sprieduma izpildei. Ja Satversmes tiesa būtu gribējusi,

lai nav nekādu ierobežojumu atkarībā no bērna kopēja

nodarbinātības vai nenodarbinātības bērna kopšanas laikā, tā

nebūtu atlikusi normas spēka zaudēšanu līdz 2006.gada

1.martam.

Atbildes rakstā izteikts

viedoklis, ka apstrīdētās normas paredz būtiski mazāku

ierobežojumu salīdzinājumā ar to, kas bija spēkā līdz 2006.gada

1.martam.

Saeima uzskata, ka pieteikuma

iesniedzējs bērna kopšanas pabalstu uztver pārāk vienkāršoti -

tikai kā papildu ienākumu avotu, proti, jo vairāk valsts maksā,

jo labāk ģimenei. Saeima norāda, ka līdztekus vienam būtiskam

pabalsta mērķim - palīdzēt ģimenei segt izdevumus vai to daļu,

kas rodas sakarā ar bērna kopšanu, un kompensēt tos ienākumus,

kuri nav gūti strādājot, ne mazāk svarīgs ir arī otrais mērķis -

motivēt vecākus, ja vien tas iespējams, nestrādāt vai veltīt

darbam mazāk laika un pašiem nodrošināt bērna pilnvērtīgu

aprūpi.

Atbildes rakstā uzsvērts, ka

apstrīdētajās normās ietvertais izmaksājamā pabalsta apmēra

ierobežojums - 50 procenti - ļaujot sasniegt leģitīmo mērķi

vairākos veidos un ievērot citu personu tiesības, turklāt ļaujot

vecākiem saglabāt nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju un

vienlaikus rūpēties par bērnu.

Saeima apgalvo, ka apstrīdētās

normas gan paredz bērna kopšanas pabalsta apmēra ierobežojumu,

bet tas esot noteikts ar likumu un tam esot leģitīms mērķis. Šis

ierobežojums esot samērīgs un nenonākot pretrunā ar valsts

pienākumu gādāt par ģimeni un bērniem.

Secinājumu

daļa

9. Pēc Satversmes tiesas

2005.gada 4.novembra sprieduma Satversmes 110.pants tika izteikts

jaunā redakcijā ar 2005.gada 15.decembrī Saeimas pieņemto likumu

"Grozījums Latvijas Republikas Satversmē" (sk. šā sprieduma

1.punktu). Kā izriet no Saeimas Juridiskās komisijas sniegtā

pamatojuma attiecībā uz to, kādēļ minētais grozījums

nepieciešams, tā mērķis ir iekļaut Satversmes 110.pantā laulības

definīciju (sk. anotāciju, kas pievienota Saeimas Juridiskās

komisijas 2005.gada 13.oktobra vēstulei par alternatīva

likumprojekta iesniegšanu; www.saeima.lv). Tādējādi pēc

būtības šis grozījums neievieš nekādas izmaiņas tajā Satversmes

normas daļā, kas jau interpretēta minētajā Satversmes tiesas

spriedumā.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

"no Satversmes 110.panta un Latvijas starptautiskajām saistībām

citastarp izriet valsts pozitīvais pienākums izveidot un uzturēt

sistēmu, kas vērsta uz ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību"

(Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2005-09-01,

8.2.punkts).

10. Likumdevējs, pildot no

Satversmes 110.panta izrietošo pozitīvo pienākumu izveidot un

uzturēt ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu,

likumā konkretizējis ģimenes tiesības uz īpašu aizsardzību,

nosakot dažādus aizsardzības mehānismus (pabalstus, piemaksas

u.c.), un šīs tiesības ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu

tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var

aizstāvēt šīs savas tiesības tiesā (sk. Satversmes tiesas

sprieduma lietā Nr.2005-09-01 9.3.punktu). No minētā

sprieduma, kur citastarp Satversmes tiesa analizējusi Latvijā

pastāvošo ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu

kopumā, izriet, ka bērna kopšanas pabalsts ir šīs sistēmas

neatņemama sastāvdaļa.

Taču, atšķirībā no Satversmes

tiesas 2005.gada 4.novembra spriedumā analizētās apstrīdētās

normas, izspriežamajā lietā apstrīdētās normas neliedz personai,

kura strādā un kopj bērnu, saņemt bērna kopšanas pabalstu kā

tādu, proti, neliedz tai saņemt zināma minimāla apmēra pabalstu

vai pabalstu 50 procentu apmērā no bērna kopšanas atvaļinājumā

esošai personai noteiktā pabalsta.

Konkrētās lietas ietvaros

pieteikuma iesniedzējs neprasa, lai Satversmes tiesa izvērtē arī

to, vai Satversmes 110.pantam atbilst konkrētais bērna kopšanas

pabalsta apmērs, tostarp minimālais apmērs, ko pieteikuma

iesniegšanas brīdī reglamentēja Noteikumi Nr.1003, bet lietas

izskatīšanas un izspriešanas laikā reglamentē Noteikumi Nr.644,

tas ir, tiesību akti, kuri konkrētajā lietā vispār nav

apstrīdēti. Pieteikumā lūgts izvērtēt tikai to, vai Satversmei

atbilst normas, kas pabalsta saņēmējus sadala grupās pēc

nodarbinātības kritērija un vienai pabalsta saņēmēju grupai

paredz mazāka apmēra pabalstu.

11. Pieteikumā apstrīdētas

divas savstarpēji saistītas, tomēr dažādas normas. Likuma

"Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" 1.pants izteic jaunā

redakcijā Valsts sociālo pabalstu likuma 7.panta pirmo daļu, bet