2. pantspapildina likuma 15.pantu ar jaunu sesto daļu. Abu

papildina likuma 15.pantu ar jaunu sesto daļu. Abu

1apstrīdēto normu atbilstība Satversmei izvērtējama atsevišķi.

212. Valsts sociālo pabalstu

3likuma 7.panta pirmās daļas 1.-3.punkts noteic, kuras personas

4var saņemt bērna kopšanas pabalstu līdz laikam, kad bērns

5sasniedz viena gada vecumu, bet 4.punkts attiecas uz viena līdz

6divus gadus veca bērna kopšanu.

77.panta pirmās daļas 1.?3.punkts

8kopumā aptver visas iespējamās tādu personu kategorijas, kuras

9kopj bērnu līdz viena gada vecumam, un grupē šīs personas pēc

10nodarbinātības pazīmes. Proti, bērna kopšanas pabalstu piešķir

11personai, kura kopj bērnu līdz viena gada vecumam, ja šī

12persona:

131) nav bijusi nodarbināta pabalsta

14piešķiršanas dienā;

152) ir bijusi nodarbināta pabalsta

16piešķiršanas dienā un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā;

173) ir bijusi nodarbināta pabalsta

18piešķiršanas dienā un ir nodarbināta bērna kopšanas laikā, bet

19neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā.

20Pieteikumā apstrīdēta tikai Valsts

21sociālo pabalstu likuma 7.panta pirmās daļas papildināšana ar

223.punktu, nevis šā panta 1.?3.punkts kopumā, tas ir, vispār

23personu grupēšana pēc nodarbinātības pazīmes. Turklāt pieteikumā

24nav apstrīdēti attiecīgie Ministru kabineta noteikumi. Tas

25nozīmē, ka pieteikuma iesniedzējs vispār neapstrīd to, ka bērna

26kopšanas pabalsta apmērs var būt atkarīgs no tā, vai persona

27pabalsta pieprasīšanas dienā ir vai nav nodarbināta un vai tā

28atrodas vai neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā.

29Personu iedalījums grupās pats par

30sevi neliedz personām tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu.

31Gluži otrādi, šīs normas 3.punkts nodrošina attiecīgajai personu

32grupai iespēju pabalstu saņemt. Ja Satversmes tiesa šo normu

33atzītu par spēku zaudējušu, tad personas, kas bija nodarbinātas

34pabalsta piešķiršanas dienā un ir nodarbinātas bērna kopšanas

35laikā, bet neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, vispār

36nesaņemtu nekādu bērna kopšanas pabalstu.

37Tādējādi likuma

38"Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" 1.panta daļa, ar kuru

39Valsts sociālo pabalstu likumā ieviests jauns 7.panta pirmās

40daļas 3.punkts, atbilst Satversmes 110.pantam.

4113. Satversmes tiesa

422005.gada 4.novembra spriedumā secinājusi, ka "nosakot

43ierobežojumu saņemt likumā noteikto bērna kopšanas pabalstu

44personai, kura nodarbināta nepilnu darba laiku, apstrīdētā norma

45liedz Satversmes 110.pantā garantētās un normatīvajos aktos

46precizētās tiesības uz ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību

47bērna piedzimšanas gadījumā. Līdz ar to šāds ierobežojums

48uzskatāms par Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu"

49(Satversmes tiesas 2005.gada 4.novembra sprieduma lietā

50Nr.2005-09-01 10.punkts). No pieteikuma izriet tā iesniedzēja

51uzskats, ka izspriežamajā lietā apstrīdētā likuma "Grozījumi

52Valsts sociālo pabalstu likumā" 2.pants ietver līdzīgu

53ierobežojumu Satversmē noteiktajām pamattiesībām.

54Valsts sociālo pabalstu likuma

5515.panta pirmā daļa paredz, ka "valsts sociālo pabalstu apmēru un

56to pārskatīšanas kārtību nosaka šis likums un Ministru kabinets".

57Atbilstoši šai normai bērna kopšanas pabalsta apmēru reglamentē

58Ministru kabineta noteikumi Nr.644, kas izdoti saskaņā ar Valsts

59sociālo pabalstu likuma 7.panta trešo daļu, 15.panta pirmo daļu,

6016.panta pirmo daļu un 17.panta pirmo un otro daļu.

61Likuma "Grozījumi Valsts sociālo

62pabalstu likumā" 2.pants paredz papildināt 15.pantu ar sesto daļu

63šādā redakcijā:

64"(6) Bērna kopšanas pabalsts šā

65likuma 7.panta pirmās daļas 3.punktā minētajai personai ir 50

66procenti no šā likuma 7.panta pirmās daļas 2.punktā minētajai

67personai noteiktā pabalsta, bet ne mazāks par nodarbinātai

68personai noteikto minimālo pabalstu" (turpmāk - apstrīdētā

6915.panta sestā daļa).

70Šī norma neliedz 7.panta pirmās

71daļas 3.punktā minētajai personai saņemt pabalstu, taču būtiski

72samazina tā apmēru. Turklāt likumdevējs ir noteicis, ka arī šis

73atšķirīgā lieluma pabalsts nedrīkst būt mazāks par zināmu

74minimālo apmēru. Tādējādi izspriežamajā lietā apstrīdētā 15.panta

75sestā daļa konkretizē 7.panta pirmās daļas 3.punktā minētajai

76personai piešķiramā pabalsta apmēru, padarot to atkarīgu no viena

77kritērija - nodarbinātības.

78Lai izvērtētu apstrīdētās 15.panta

79sestās daļas atbilstību Satversmes 110.pantam, visupirms

80jānoskaidro, vai, nosakot konkrēto regulējumu, likumdevējs ir

81pārkāpis savas rīcības brīvības robežas.

8213.1. Satversmes 110.pants

83liek atbalstīt ģimeni, tomēr nebūt nerada personai subjektīvas

84tiesības saņemt konkrētu valsts atbalstu noteikta veida un apmēra

85pabalsta formā. Šis pants visupirms uzliek valstij par pienākumu

86radīt pienācīgu sistēmu (normatīvo, institucionālo u.c.) un,

87rūpējoties par bērniem, ģimeni un laulību un ievērojot pārējās

88Satversmes normas un tiesību principus, veikt tādus atbalsta

89pasākumus, kas ir pietiekami efektīvi un, cik vien tas iespējams,

90atbilst adresātu, pirmām kārtām bērnu vajadzībām.

9113.2. Interpretējot

92Satversmes 110.pantu kopsakarā ar Satversmes 89.pantu, secināms,

93ka Satversmes 110.pants uzliek valstij pienākumu garantēt ģimenei

94ar bērniem vismaz starptautiski atzīto tiesību, protams, arī

95sociālo tiesību minimumu.

96Latvijas Republika ir pievienojusies virknei starptautisku

97dokumentu sociālo tiesību jomā. 2006.gada 23.martā Saeima pieņēma

98likumu, ar kuru atzina par Latvijai saistošu Maternitātes

99aizsardzības konvenciju, kuru 2000.gada 15.jūnijā izstrādājusi

100Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālkonference, ņemot vērā

101ANO 1948.gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ANO 1979.gada

102Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ANO

1031989.gada Konvenciju par bērna tiesībām, Pekinas 1995.gada

104deklarāciju un darbības platformu, Starptautiskās darba

105organizācijas 1975.gada deklarāciju par vienlīdzīgām iespējām un

106attieksmi pret strādājošām sievietēm, Starptautiskās darba

107organizācijas 1998.gada Deklarāciju par pamatprincipiem un

108tiesībām darba jomā un tās plānveida realizācijas noteikumus, kā

109arī citas starptautiskās konvencijas un rekomendācijas, kuru

110mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgas iespējas un attieksmi gan

111strādājošām sievietēm, gan strādājošiem vīriešiem, un īpaši

1121981.gada Konvenciju par darbiniekiem ar ģimeni.

113(Sprieduma kļūdas

114labojums, "LV", 08.04.2008.)

115Maternitātes aizsardzības

116konvencija sakarā ar maternitātes atvaļinājumu (pirmsdzemdību un

117pēcdzemdību periodā) paredz konkrētas prasības attiecībā uz

118pabalsta izmaksu un apmēru. Savukārt uz mātēm, kas baro bērnu ar

119krūti, attiecas tikai viens pants, kas paredz:

120"1. Sievietei tiek nodrošinātas

121tiesības uz vienu vai vairākiem pārtraukumiem darbā vai darba

122stundu samazināšanu bērna barošanai ar krūti.

1232. Nacionālie likumi un prakse

124nosaka laika periodu, kurā ir atļauti bērna barošanas pārtraukumi

125vai darba stundu samazināšana, kā arī šādu pārtraukumu ilgumu,

126skaitu un kārtību, saskaņā ar kuru tiek samazināts darba stundu

127skaits. Šādi pārtraukumi vai darba stundu samazināšana tiek

128ieskaitīti darba laikā un tiek attiecīgi apmaksāti."

129Tādējādi no minētās konvencijas

130neizriet, ka starptautiskā mērogā būtu akceptēta prasība

131nodrošināt mātei, kas baro bērnu ar krūti, iespēju saņemt

132pabalstu.

13313.3. ANO Konvencijas par

134bērna tiesībām 26.pants paredz:

135"1. Dalībvalstis atzīst ikviena

136bērna tiesības izmantot sociālās nodrošināšanas labumus,

137ieskaitot sociālo apdrošināšanu, un veic nepieciešamos pasākumus,

138lai pilnīgi realizētu šīs tiesības saskaņā ar savu nacionālo

139likumdošanu.

1402. Šie labumi pēc nepieciešamības

141tiek piešķirti atbilstoši esošajiem resursiem un bērna un to

142personu iespējām, kas ir atbildīgas par bērna uzturēšanu, kā arī

143ievērojot jebkurus apsvērumus, kas saistīti ar labumiem, ko saņem

144bērns vai kas tiek saņemti viņa vārdā."

145Minētās konvencijas 27.panta

146pirmā, otrā un trešā daļa noteic:

147"1. Dalībvalstis atzīst katra

148bērna tiesības uz tādu dzīves līmeni, kāds nepieciešams bērna

149fiziskajai, intelektuālajai, garīgajai, tikumiskajai un

150sociālajai attīstībai.

1512. Uz vecāku(iem) vai citām

152personām, kas audzina bērnu, gulstas galvenā atbildība par bērna

153attīstībai nepieciešamo dzīves apstākļu nodrošināšanu savu spēju

154un finansiālo iespēju robežās.

1553. Dalībvalstis saskaņā ar

156nacionālajiem apstākļiem un savu iespēju robežās veic

157nepieciešamos pasākumus, lai sniegtu palīdzību vecākiem un citām

158personām, kas audzina bērnus, šo tiesību realizēšanā un, ja

159nepieciešams, sniedz materiālo palīdzību un atbalsta programmas,

160it sevišķi attiecībā uz nodrošināšanu ar uzturu, apģērbu un

161mājokli."

162Vienlaikus šīs konvencijas 4.pants

163paredz, ka "dalībvalstis veic visus nepieciešamos likumdošanas,

164administratīvos un citus pasākumus šajā konvencijā atzīto tiesību

165realizēšanai. Attiecībā uz ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

166tiesībām dalībvalstis šādus pasākumus veic maksimālajos to rīcībā

167esošo resursu ietvaros un, ja nepieciešams, starptautiskās

168sadarbības ietvaros".

169Tādējādi minētās starptautiskās

170normas uzsver gan vecāku (vai citu personu, kas audzina bērnu)

171atbildību par bērna interešu nodrošināšanu, gan arī valsts

172pienākumu maksimālajos to rīcībā esošo resursu ietvaros sniegt

173palīdzību vecākiem un citām personām, kas audzina bērnus. Tomēr

174šīs normas atstāj nacionālā likumdevēja kompetencē jautājumu par

175minētās palīdzības nosacījumiem un apmēru. No tām neizriet nedz

176prasība personai, kura audzina bērnu, piešķirt pabalstu, nedz arī

177jebkādas prasības attiecībā uz šāda pabalsta apmēru.

17813.4. Latvija,

179pievienojoties Eiropas Sociālajai hartai (turpmāk - Harta),

180saskaņā ar tās 1.panta 16. un 17.punktu ir atzinusi par savas

181politikas mērķi tādu apstākļu sasniegšanu, kuros var tikt

182efektīvi realizētas arī šādas tiesības un principi:

183? Ģimenei kā sabiedrības

184pamatvienībai ir tiesības uz attiecīgu sociālo, juridisko un

185ekonomisko aizsardzību, lai nodrošinātu tās pilnvērtīgu

186attīstību.

187? Mātēm un bērniem neatkarīgi no

188ģimenes stāvokļa un ģimenes attiecībām ir tiesības uz attiecīgu

189sociālo un ekonomisko aizsardzību.

190Tomēr jāņem vērā, ka Hartas

1911.pantā deklarētie principi pēc sava rakstura ir politiski, nevis

192juridiski.

193Vienlaikus Latvija saskaņā ar

194Hartas 20.pantu ir apņēmusies uzskatīt par sev saistošiem arī tās

19516. un 17.pantu, kas paredz konkrētus valsts pienākumus. 16.pants

196noteic: "Lai nodrošinātu apstākļus, kas nepieciešami pilnīgai

197ģimenes kā sabiedrības pamatvienības attīstībai, Līgumslēdzējas

198puses apņemas veicināt ģimenes dzīves ekonomisko, juridisko un

199sociālo aizsardzību ar tādiem līdzekļiem kā ģimeņu pabalsti,

200fiskālie atvieglojumi, dzīvojamā fonda nodrošināšana ģimenēm,

201pabalsti jaunlaulātajiem un citiem piemērotiem līdzekļiem."

202Savukārt 17.pants paredz: "Lai

203nodrošinātu efektīvu mātes un bērna tiesību uz sociālo un

204ekonomisko aizsardzību izmantošanu, Līgumslēdzējas puses veiks

205tam nepieciešamos un atbilstošos pasākumus, ieskaitot attiecīgu

206institūciju un dienestu izveidošanu un uzturēšanu."

207Tādējādi no minētajām Hartas

208normām izriet valsts pienākums veicināt ģimenes dzīves

209ekonomisko, juridisko un sociālo aizsardzību arī ar tādiem

210līdzekļiem kā pabalsti ģimenei. Tomēr Harta neparedz nedz

211konkrētu pabalstu struktūru, nedz arī apjomu.

21213.5. Satversmes tiesa ir

213secinājusi, ka "Satversmes 110.pants, paredzot, ka valsts

214aizsargā vecāku un bērnu tiesības, citastarp noteic gan vecāku

215dabiskās tiesības rūpēties par saviem bērniem un audzināt tos

216atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem

217uzskatiem, gan arī pienākumus, kas saistīti ar bērnu kopšanu un

218audzināšanu" (Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma

219lietā Nr.2004-18-0106 secinājumu daļas 10.punkts).

220Arī citu valstu konstitūcijās

221valsts pienākums sniegt atbalstu ģimenei ir noteikts līdztekus

222vecāku pienākumam rūpēties par saviem bērniem. Piemēram,

223Igaunijas konstitūcijas 27.panta pirmā un trešā daļa paredz:

224"Ģimeni kā nācijas aizsardzībai un

225izaugsmei svarīgu vienību un sabiedrības pamatu sargā valsts.

226[...] Vecākiem ir tiesības un pienākums audzināt bērnus un

227rūpēties par tiem" (sk. Constitutions of Europe. Texts

228collected by the Council of Europe Venice Commision, Volume 1,

229Martinus Nijhof Publishers Leiden Boston 2004, P593).

230Bulgārijas konstitūcijas 47.panta

231pirmā daļa noteic, ka vecāku tiesības un pienākums ir bērnu

232audzināšana, līdz tie sasniedz pilngadību. Valsts sniedz vecākiem

233palīdzību (sk. Constitutions of Europe. Texts collected by the

234Council of Europe Venice Commision, Volume 1, Martinus Nijhof

235Publishers Leiden Boston 2004, P374).

236Ukrainas konstitūcijas 51.panta

237otrā un trešā daļa paredz, ka vecāku pienākums ir uzturēt savus

238bērnus, līdz tie sasniedz pilngadību. Pilngadīgajiem bērniem ir

239pienākums rūpēties par darbnespējīgajiem vecākiem. Ģimene, bērni,

240maternitāte un paternitāte ir valsts aizsardzībā (sk.

241Constitutions of Europe. Texts collected by the Council of Europe

242Venice Commision, Volume 2, Martinus Nijhof Publishers Leiden

243Boston 2004, P1957).

244Satversmes 110.pants neprasa, lai

245valsts tikai un vienīgi ar pabalstu izmaksu pilnībā nodrošinātu

246katra bērna materiālo labklājību pirmajā dzīves gadā. Tas

247visupirms ir vecāku pienākums. Tomēr atbilstoši bērna interesēm

248valstij ir pienākums sniegt saprātīgu atbalstu ģimenei, it īpaši

249gadījumos, kad vecāki bērnam nepieciešamos līdzekļus nodrošināt

250nav spējīgi.

251Apsverot šāda atbalsta apmēru,

252jāņem vērā, ka sociālās tiesības "ir specifiska cilvēktiesību

253joma, kura valstu konstitucionālajos likumos un starptautiskajos

254cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgs valsts pienākums.

255Regulēšanas mehānisms ir atstāts katras valsts likumdevēja ziņā.

256Sociālo tiesību realizācija ir atkarīga no valsts ekonomiskās

257situācijas un pieejamiem resursiem" (Satversmes tiesas

2582001.gada 26.jūnija sprieduma lietā Nr.2001-02-0106 secinājumu

259daļas 4.punkts).

260Likumdevējs, pildot no Satversmes

261110.panta izrietošo pozitīvo pienākumu atbalstīt ģimeni un

262konkretizējot Satversmē noteiktās tiesības, tostarp likumā

263reglamentējot valsts sociālos pabalstus, arī bērna kopšanas

264pabalstu, bauda plašu rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi

265saistīta ar valsts ekonomisko situāciju.

266Saglabājot iespēju visām personām,

267kuras kopj bērnu līdz viena gada vecumam, iespēju saņemt bērna

268kopšanas pabalstu, likumdevējs ir izpildījis no Satversmes

269110.panta izrietošo pozitīvo pienākumu minimāli pieļaujamā

270apmērā. Atšķirīga pabalsta noteikšana atsevišķām personu grupām

271konkrētajā gadījumā nav uzskatāma par izvairīšanos no minētā

272pienākuma pildīšanas un nav pretrunā ar Satversmes 110.pantu.

273Tādējādi

274apstrīdētā 15.panta sestā daļa atbilst Satversmes 110.pantam.

27514. Saskaņā ar Satversmes

276110.pantu likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību, regulējot

277jautājumu par to, cik lielu bērna kopšana s pabalstu un pēc

278kādiem kritērijiem tā vai cita personu grupa saņems. Tomēr šī

279brīvība nav neierobežota. Tai robežas nosaka pārējās Satversmes

280normas un no tām izrietošie principi, visupirms vispārējās

281vienlīdzības princips.

282Satversmes 91.pants noteic, ka

283"visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

284Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas".

285Satversmes tiesa spriedumos vairākkārt norādījusi, ka no

286Satversmes 91.panta izriet tiesiskās vienlīdzības princips, kas

287liek vienādi izturēties pret personām, kuras ir vienādos un

288salīdzināmos apstākļos. Atšķirīga attieksme pret šādām personām

289pieļaujama vienīgi tad, ja tai ir saprātīgs un objektīvs pamats

290(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma

291lietā Nr.2004-18-0106 secinājumu daļas 13.punktu). Vienlaikus

292Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips

293pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

294atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka

295tam ir objektīvs un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips

296pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

297apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas

298atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2992005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2004-18-0106 secinājumu

300daļas 13.punktu).

301Izspriežamā lieta ierosināta tikai

302par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 110.pantam,

303atsakoties ierosināt lietu par apstrīdētās normas atbilstību

304Satversmes 91.pantam. Tomēr Satversmes tiesai jāņem vērā, ka

305"Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas

306tulkojamas sistēmiski" (Satversmes tiesas 2002.gada 22.oktobra

307sprieduma lietā Nr.2002-04-03 secinājumu daļas 2.punkts).

308Satversmes tiesas likuma 18.panta

309pirmā daļa paredz, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu

310Satversmes tiesā jāietver tā juridiskais pamatojums. Ja

311pieteikumā apstrīdēta tiesību normas (akta) atbilstība vairākām

312augstāka juridiskā spēka normām, pieteikumā ietverams juridiskais

313pamatojums attiecībā uz apstrīdētās normas (akta) atbilstību

314katrai norādītajai augstāka juridiskā spēka normai. Konkrētajā

315pieteikumā juridiskais pamatojums attiecībā uz apstrīdētās normas

316neatbilstību Satversmes 91.pantam nebija ietverts. Ja pieteikumā

317trūkst juridiskā pamatojuma, Satversmes tiesas kolēģijai ir

318tiesības atteikties ierosināt lietu attiecībā uz to prasījuma

319daļu, kurai juridiskais pamatojums nav sniegts, un šajā gadījumā

320kolēģija tieši tā arī rīkojās.

321Tomēr arī tad, ja Satversmes

322tiesas kolēģija atteikusies ierosināt lietu par pieteikumā

323formulēto prasījumu kādā tā daļā, Satversmes tiesa, ņemot vērā

324Satversmes tiesas procesa principus, ja tas nepieciešams

325sistēmiskai apstrīdēto normu interpretācijai, var pārbaudīt

326apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiskā spēka normām arī

327tajā prasījuma daļā, par kuru lieta netika ierosināta.

32815. Ģimenes ar bērniem līdz

329viena gada vecumam atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos -

330tām rodas papildu vajadzības - gan finansiāli materiālajā

331aspektā, gan arī vajadzība izbrīvēt personiskam kontaktam ar

332bērnu nepieciešamo laiku. Visi bērni šajā vecumā ir tiesīgi

333saņemt nepieciešamo valsts atbalstu, kas viņiem nodrošinātu

334iespējami labāko aprūpi, un, vēlams, arī vecāku klātbūtni.

335Likumdevējs noteicis atšķirīgu

336attieksmi pret daļu no šīm ģimenēm, proti, pret ģimenēm, kurās

337persona, kas kopj bērnu, vienlaikus arī strādā pilnu vai nepilnu

338darba dienu.

339Lai secinātu, vai šāda atšķirīga

340attieksme ir pieļaujama no Satversmes 91.panta viedokļa,

341jāizvērtē, vai apstrīdētajā 15.panta sestajā daļā paredzētā

342atšķirīgā attieksme:

3431) ir noteikta ar pienācīgā

344kārtībā pieņemtu likumu;

3452) tai ir leģitīms mērķis;

3463) ir noteikta, ievērojot

347samērīguma principu.

34816. Apstrīdētā norma ir

349noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu un izsludinātu likumu.

350Pieteikumā gan ir kritizēta sasteigtā šā likuma pieņemšana, tomēr

351nav norādīts, ka likumdevējs būtu pārkāpis Saeimas kārtības rullī

352noteikto procedūru. Līdz ar to nav šaubu par to, ka atšķirīgā

353attieksme noteikta ar likumu.

35417. Likumprojekta

355"Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" anotācijā norādīts, ka

356"likumprojekta mērķis ir ģimenei atbilstošākas bērna kopšanas

357pabalsta sistēmas ieviešana. [...] bērna kopšanas pabalsts tiek

358piešķirts gan personām, kuras nav nodarbinātas, gan personām,

359kuras ir nodarbinātas un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai

360strādā, t.i., bērna kopšanas pabalsta piešķiršana ar personas

361atrašanos bērna kopšanas atvaļinājumā vai strādāšanas faktu

362turpmāk netiek saistīta" (lietas materiālu 1.sēj.,

363198.lpp.).

364Anotācijā pamatota arī

365nepieciešamība ierobežot pabalsta apmēru personām, kuras strādā.

366Ministru kabinets uzsver, ka "bērna kopšanas pabalsts ir domāts

367bērna kopšanai - to piešķir tai personai, kura kopj bērnu.

368Nosakot bērna kopšanas pabalsta apmēru 50 procentu apmērā

369personai, kura kopj bērnu līdz viena gada vecumam un strādā,

370līdzvērtīgi tiek nodrošinātas gan bērna, gan vecāku intereses.

371Šādas normas ieviešana veicina to, ka vecāki bērna dzīves pirmajā

372gadā izvēlas nestrādāt un sniedz saviem bērniem pilnvērtīgu

373aprūpi. Saņemot pilnvērtīgu aprūpi un atbalstu no vecāku puses,

374bērns attīstās un veidojas par pilnvērtīgu sabiedrības locekli,

375kas savukārt, nodrošina kvalitatīvu sabiedrības ataudzi nākotnē"

376(lietas materiālu 1.sēj., 198.?199.lpp.).

377Līdztekus būtiskam pabalsta mērķim

378- palīdzēt ģimenei segt izdevumus vai to daļu, kas radušies

379sakarā ar bērna kopšanu un kompensēt ienākumus, kas nav gūti

380strādājot, Saeima atbildes rakstā izvirza otru, ne mazāk svarīgu

381mērķi - motivēt vecākus, ja vien tas iespējams, nestrādāt vai

382veltīt darbam mazāk laika un pašiem nodrošināt bērna pilnvērtīgu

383aprūpi.

384Satversmes tiesa vairākkārt

385uzsvērusi, ka "tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās

386darbībās attiecībā uz bērniem prioritāras ir bērna tiesības un

387intereses. Tas nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām

388savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz to, kas ir bērna interesēs,

389bet arī likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie

390normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā

391veidā" (Satversmes tiesas 2004.gada 11.oktobra sprieduma lietā

392Nr.2004-02-0106 11.punkts).

393Satversmes tiesa arī secinājusi,

394ka, vadoties tieši no šā principa, valsts vēlējusies aizsargāt

395bērna tiesības, proti, nodrošināt bērnam dzīves pirmajā gadā

396pienācīgu kopšanu, kuru praktiski īsteno viens no bērna vecākiem.

397Tādējādi apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - bērna tiesību

398aizsardzība, nodrošinot bērnam līdz viena gada vecumam

399pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki (sk. Satversmes tiesas

4002005.gada 4.novembra sprieduma lietā Nr.2005-09-01

40113.3.punktu).

402Atšķirīgajai attieksmei, kas

403izpaužas bērna kopšanas pabalsta apmēra noteikšanā ierobežotā

404apmērā, ir tieši tas pats leģitīmais mērķis - bērna

405tiesību aizsardzība, nodrošinot bērnam līdz viena gada vecumam

406pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki.

40718. Lai izvērtētu, vai

408apstrīdētā norma šo mērķi sasniedz, jānoskaidro, vai likumdevēja

409izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

410sasniegšanai.

411Latvijas konstitucionālais

412likumdevējs Satversmē noteicis virkni sociālo tiesību. Tādējādi

413likumdevējs noteicis, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts,

414proti, tāda valsts, kas likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā

415cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Sociāli

416atbildīgas valsts mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās

417sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt

418atbilstošu dzīves standartu.

419Likumdevēja izraudzītos līdzekļus

420par samērīgiem leģitīmā mērķa sasniegšanai var atzīt tikai tad,

421ja tie atbilst sociāli atbildīgas valsts principam.

42218.1. Apstrīdētās normas

423sasniedz savu mērķi pilnā un finansiāli pārtikušā ģimenē, kur

424viens no vecākiem bērna kopšanas laikā uzņemas lielāko daļu rūpju

425par ģimenes materiālo un finansiālo nodrošinājumu, bet otra

426vecāka ienākumu zaudējums sakarā ar bērna kopšanu pilnībā vai

427daļēji tiek kompensēts ar bērna kopšanas pabalstu. Šajā gadījumā

428apstrīdētā norma papildus stimulē vienu no vecākiem pašam kopt

429bērnu un pagaidām nestrādāt vai strādāt nepilnu darba laiku,

430pārsvarā tālab, lai saglabātu savu profesionālo kvalifikāciju.

431Parasti tā ir māte, ja viņa zīda bērnu. Attiecībā uz šādu ģimeni

432ir pamatots atbildes rakstā izteiktais viedoklis, ka apstrīdētā

433norma stimulē bērna kopēju strādāt pēc iespējas mazāk, lai

434personiski veltītu lielāku uzmanību bērna kopšanai. Līdzīgi -

435samazinot pabalstu par 50 procentiem personām, kas strādā, - šis

436jautājums risināts bagātajās valstīs, piemēram, Zviedrijā.

437Ja otrs vecāks nevar nodrošināt

438ģimenes materiālo stāvokli bērna un tā kopēja materiālo vajadzību

439apmierināšanai nepieciešamajā līmenī, turklāt arī bērna kopšanas

440pabalsts netiek saņemts tādā apmērā, kas nodrošinātu ģimenes

441vajadzības, tad personas - bērna kopējas - strādāšana ir pirmām

442kārtām tieši bērna interešu aizsardzības priekšnoteikums.

443Bērna intereses ietver ne vien

444nepieciešamību pēc nepārtrauktas vecāka klātbūtnes un mātes

445piena, bet arī nepieciešamību saņemt pilnvērtīgu mātes pienu (kas

446visupirms ir atkarīgs no mātes uztura un veselības), uzturu,

447apģērbu, pajumti utt. Tādējādi bērna interesēs ietilpst ne vien

448vajadzība pēc vecāka klātbūtnes, bet arī finansiāla rakstura

449vajadzības, proti, zināms materiālais nodrošinājums mātei un

450bērnam.

4512006.gada augustā ģimenes valsts

452pabalsts vidēji 7,05 latu apmērā un bērna kopšanas pabalsts, kura

453vidējais apmērs bija 68,5 lati (sk. www.vsaa.gov.lv),

454nenodrošināja pat vienas personas iztikas minimumu, kas, pēc

455Statistikas pārvaldes datiem, bija 117,64 lati (sk.

456www.csb.lv).

457Ja persona, kas kopj bērnu, ir

458spiesta strādāt, lai apmierinātu ģimenes primārās materiālās

459vajadzības, turklāt saņem uz pusi mazāku pabalstu, tad rezultāts,

460kas ar apstrīdēto normu tiek sasniegts, ir pretējs tam, ko

461likumdevējs gribējis sasniegt. Proti, bērna vecākam ir vēl mazāk

462iespēju būt kopā ar bērnu.

463Kā jau uzsvērts šā sprieduma

46417.punktā, valsts primārais pienākums ir aizsargāt bērna

465intereses, un šis mērķis šajā gadījumā netiek sasniegts.

46618.2. Apstrīdētā 15.panta

467sestā daļa saista pabalsta apmēru tikai ar tās personas

468ienākumiem, kura kopj bērnu. Tā neparedz iespēju saistīt bērna

469kopšanas pabalsta samazinājumu ar ģimenes kopējo ienākumu līmeni.

470Rezultātā iezīmējas divas pretrunīgas tendences.

471Ģimenes, kuru materiālais

472stāvoklis ir relatīvi labāks, var atļauties izmantot iespēju

473veltīt bērnam vairāk uzmanības un saņemt bērna kopšanas pabalstu

474pilnā apmērā. Attiecībā uz šīm ģimenēm pabalsta apmērs ir

475izlīdzinošs faktors. Piemēram, ja ģimenē gan tēvs, gan māte pirms

476bērna piedzimšanas saņēmuši katrs aptuveni 500 latu mēnesī

477(summa, no kuras Ministru kabinets aprēķinājis maksimālo pabalsta

478lielumu) lielus ienākumus (pirms nodokļu nomaksas) un pēc bērna

479piedzimšanas tēva ienākumi paliek tādi paši, bet māte saņem bērna

480kopšanas pabalstu maksimālā apmērā, tad ģimenes kopējie ienākumi

481pārsniedz 700 latu.

482Ja ģimenē pirms bērna piedzimšanas

483tēva ienākumi bija 500 latu mēnesī, bet māte saņēma minimālu

484darba samaksu un tēva ienākumi paliek tādi paši, bet māte saņem

485bērna kopšanas pabalstu minimālā apmērā (56 lati), tad ģimenes

486kopējie ienākumi pārsniedz 400 latu.

487Savukārt ģimenes, kuru materiālais

488stāvoklis jau tā nav apmierinošs, saņem bērna kopšanas pabalstu

489samazinātā apmērā, jo vecāks, kas kopj bērnu, ir spiests arī

490strādāt. Piemēram, ja ģimenē pirms bērna piedzimšanas tēvs saņēma

491minimālo darba samaksu, bet māte - nelielu darba samaksu, tad šie

492ienākumi ļāva divu cilvēku ģimenei apmierināt savas vajadzības

493minimālā apmērā. Ja pēc bērna piedzimšanas tēva ienākumi paliek

494nemainīgi, bet māte saņem bērna kopšanas pabalstu, kas aizstāj

495viņas iepriekšējos ienākumus, tad ģimenes kopējie ienākumi vairs

496nav pietiekami, lai nodrošinātu pilnvērtīgu aprūpi vēl arī

497bērnam. Ja māte izvēlas strādāt un kopt bērnu, valsts viņai

498izmaksā tikai daļu pabalsta.

499Līdzīga situācija veidojas arī

500nepilnā ģimenē, kur tēva atbalsts bērnam kopā ar bērna kopšanas

501pabalstu nevar nodrošināt bērna un mātes minimālo vajadzību

502apmierināšanu.

503Tādējādi ģimenes, kurās materiālu

504apstākļu dēļ persona, kas kopj bērnu, var atļauties nestrādāt,

505saņem lielāku valsts atbalstu, savukārt trūcīgākās ģimenes ir

506spiestas saņemt bērna kopšanas pabalstu ierobežotā apmērā. Šāds

507Satversmes 110.pantā paredzēto tiesību konkretizējums ir pretrunā

508ar sociāli atbildīgas valsts principu, kas liek valstij iespēju

509robežās gādāt par sociālo atšķirību izlīdzināšanu, tas ir, gādāt,

510lai saprātīga valsts palīdzība tiktu sniegta visiem bērniem, kam

511tā nepieciešama.

512Bērna kopšanas pabalsta mērķis ir

513apmierināt gan bērna, gan vecāku intereses, prioritāti tomēr

514dodot bērna interesēm. Visi piedzimušie bērni (ciktāl tiem nav

515nepieciešama speciāla palīdzība vai speciāla kopšana) atrodas

516vienādos un salīdzināmos apstākļos. No vispārējās vienlīdzības

517principa izriet tas, ka bērnam būtu jāsaņem nepieciešamais

518aprūpes minimums neatkarīgi no tā, vai viņš aug pilnā finansiāli

519nodrošinātā ģimenē, kur viens vecāks strādā, bet otrs nestrādā

520vai strādā un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, vai arī tādā

521ģimenē, kur vecāks viens pats nevar nodrošināt pienācīgu iztiku.

522Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, šo ierobežojuma aspektu

523nav izvērtējis un nav atstājis Ministru kabinetam iespēju noteikt

524diferencētu pabalstu gadījumos, kad ģimenes kopējie ienākumi

525nenodrošina bērna intereses.

52618.3. 2005.gada 4.novembra

527spriedumu Satversmes tiesa taisīja lietā, kas bija ierosināta pēc

528konstitucionālās sūdzības. Šajā lietā Satversmes tiesa atzina, ka

529"persona varētu strādāt nepilnu darba laiku un saņemt minimāla

530apmēra pabalstu vai arī tādu pabalstu, kas būtu mazāks nekā tad,

531ja persona nestrādātu. Tādējādi tiktu sekmēts tas, ka vecāki

532bērna dzīves pirmajā gadā izvēlētos nestrādāt, tomēr tiem

533vecākiem, kuriem tas būtu nepieciešams, tiktu saglabāta iespēja

534strādāt nepilnu darba laiku" (Satversmes tiesas 2005.gada

5354.novembra sprieduma lietā Nr.2005-09-01 14.3.punkts).

536Konkrētās pieteikuma iesniedzējas bija spiestas strādāt

537galvenokārt tādēļ, lai saglabātu savu profesionālo kvalifikāciju

538un aizsargātu ģimenes intereses ilgtermiņā.

539Nav pamatots no atbildes raksta

540izrietošais viedoklis, ka Satversmes tiesa visos gadījumos ar

541"minimālo apmēru" domājusi Ministru kabineta noteikumos

542reglamentēto minimālo pabalstu. Jēdziens "minimālais apmērs"

543katrā konkrētajā gadījumā būtu saistāms ar minimālajām bērna

544interesēm, kuras valstij kopīgi ar vecākiem ir jānodrošina

545ikvienam bērnam.

54618.4. Attiecībā uz

547atsevišķām personām apstrīdētās normas nav taisnīgas, jo

548ienākumi, kurus, strādājot nepilnu darba laiku, gūst viens no

549vecākiem, pēc apmēra netiek saistīti ar to pabalsta daļu, kuru

550viņš zaudē. Ja persona [kvalifikācijas uzturēšanas labad

551publicējas vai nolasa dažas lekcijas, vai darbojas vēlētā

552institūcijā, piemēram, kā deputāts pašvaldības domē (padomē)

553u.tml.] gūst nelielus ienākumus no nepilna laika darba, tā zaudē,

554iespējams, pusi no maksimālā pabalsta. Līdz ar to šāda persona ir

555spiesta strādāt vēl vairāk un vēl mazāk uzmanības var veltīt

556bērnam, un šāds iznākums ir pretrunā ar rezultātu, ko likumdevējs

557vēlējies sasniegt.

558Tādējādi

559apstrīdētā 15.panta sestā daļa nav piemērota leģitīmā mērķa

560sasniegšanai attiecībā uz noteiktu ģimeņu loku un līdz ar to nav

561samērīga ar šo mērķi.

56219. Apstrīdētās normas

563paredz vienādu attieksmi pret personām, kuras strādā nepilnu

564darba laiku, un personām, kuras strādā pilnu darba laiku. Tomēr

565minētās personas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos pēc

566savām iespējām nodrošināt bērna kopšanu.

567Pamatots ir pieteikuma iesniedzēju

568viedoklis, ka likumdevējs nav ņēmis vērā atšķirīgo situāciju,

569kādā atrodas jaunās māmiņas, kurām ir iespējams bērna pirmajā

570dzīvības gadā viņa kopšanu un barošanu ar krūti apvienot ar

571nodarbinātību, strādājot nepilnu darba laiku un nekaitējot bērna

572interesēm. Likumdevējs nav ņēmis vērā Darba likuma piešķirtās

573īpašās iespējas sievietēm pēcdzemdību periodā strādāt nepilnu

574darba laiku, kā arī izmantot pārtraukumus darbā bērna barošanai

575ar krūti vai strādāt mājās, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju

576nodrošinātās iespējas.

577Likumdevējs ir noteicis vienādu

578attieksmi gan pret tām personām, kas kopj bērnu un strādā pilnu

579darba dienu, gan arī pret tām personām, kas kopj bērnu un strādā

580nepilnu darba dienu, un tādējādi pieļāvis vienādu attieksmi pret

581personām, kas atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos. Šādai

582attieksmei nav saprātīga un objektīva pamata.

583Līdz ar to

584apstrīdētā 15.panta sestā daļa ir pretrunā ar Satversmes

58591.pantu.

58620. Nosakot brīdi, ar kuru

587apstrīdētā norma zaudē spēku, tiesa ņem vērā to, ka arī normas

588tūlītēja atcelšana, kamēr nav stājies spēkā cits normatīvais

589regulējums, atsevišķos gadījumos var radīt bērna tiesību

590aizskārumu. Tāpēc likumdevējam ir nepieciešams noteikts laiks

591bērna kopšanas pabalsta normatīvā regulējuma pilnveidošanai.

592Nolēmumu

593daļa

594Pamatojoties uz Satversmes tiesas

595likuma 30.-32.pantu, Satversmes tiesa nosprieda:

5961. Atzīt likuma

597"Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" 1.panta daļu, ar kuru

598Valsts sociālo pabalstu likumā ieviests jauns 7.panta pirmās

599daļas 3.punkts, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

600110.pantam.

6012. Atzīt likuma

602"Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" 2.pantu, ar kuru

603Valsts sociālo pabalstu likuma 15.pants papildināts ar jaunu

604sesto daļu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

60591.pantam un spēkā neesošu no 2007.gada 1.marta.

606Spriedums ir galīgs un

607nepārsūdzams.

608Spriedums stājas spēkā tā

609publicēšanas dienā.

610Tiesas sēdes priekšsēdētājs

611A.Endziņš