2. pants
papildina likuma 15.pantu ar jaunu sesto daļu. Abu

apstrīdēto normu atbilstība Satversmei izvērtējama atsevišķi.

12. Valsts sociālo pabalstu

likuma 7.panta pirmās daļas 1.-3.punkts noteic, kuras personas

var saņemt bērna kopšanas pabalstu līdz laikam, kad bērns

sasniedz viena gada vecumu, bet 4.punkts attiecas uz viena līdz

divus gadus veca bērna kopšanu.

7.panta pirmās daļas 1.?3.punkts

kopumā aptver visas iespējamās tādu personu kategorijas, kuras

kopj bērnu līdz viena gada vecumam, un grupē šīs personas pēc

nodarbinātības pazīmes. Proti, bērna kopšanas pabalstu piešķir

personai, kura kopj bērnu līdz viena gada vecumam, ja šī

persona:

1) nav bijusi nodarbināta pabalsta

piešķiršanas dienā;

2) ir bijusi nodarbināta pabalsta

piešķiršanas dienā un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā;

3) ir bijusi nodarbināta pabalsta

piešķiršanas dienā un ir nodarbināta bērna kopšanas laikā, bet

neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā.

Pieteikumā apstrīdēta tikai Valsts

sociālo pabalstu likuma 7.panta pirmās daļas papildināšana ar

3.punktu, nevis šā panta 1.?3.punkts kopumā, tas ir, vispār

personu grupēšana pēc nodarbinātības pazīmes. Turklāt pieteikumā

nav apstrīdēti attiecīgie Ministru kabineta noteikumi. Tas

nozīmē, ka pieteikuma iesniedzējs vispār neapstrīd to, ka bērna

kopšanas pabalsta apmērs var būt atkarīgs no tā, vai persona

pabalsta pieprasīšanas dienā ir vai nav nodarbināta un vai tā

atrodas vai neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā.

Personu iedalījums grupās pats par

sevi neliedz personām tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu.

Gluži otrādi, šīs normas 3.punkts nodrošina attiecīgajai personu

grupai iespēju pabalstu saņemt. Ja Satversmes tiesa šo normu

atzītu par spēku zaudējušu, tad personas, kas bija nodarbinātas

pabalsta piešķiršanas dienā un ir nodarbinātas bērna kopšanas

laikā, bet neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, vispār

nesaņemtu nekādu bērna kopšanas pabalstu.

Tādējādi likuma

"Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" 1.panta daļa, ar kuru

Valsts sociālo pabalstu likumā ieviests jauns 7.panta pirmās

daļas 3.punkts, atbilst Satversmes 110.pantam.

13. Satversmes tiesa

2005.gada 4.novembra spriedumā secinājusi, ka "nosakot

ierobežojumu saņemt likumā noteikto bērna kopšanas pabalstu

personai, kura nodarbināta nepilnu darba laiku, apstrīdētā norma

liedz Satversmes 110.pantā garantētās un normatīvajos aktos

precizētās tiesības uz ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību

bērna piedzimšanas gadījumā. Līdz ar to šāds ierobežojums

uzskatāms par Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu"

(Satversmes tiesas 2005.gada 4.novembra sprieduma lietā

Nr.2005-09-01 10.punkts). No pieteikuma izriet tā iesniedzēja

uzskats, ka izspriežamajā lietā apstrīdētā likuma "Grozījumi

Valsts sociālo pabalstu likumā" 2.pants ietver līdzīgu

ierobežojumu Satversmē noteiktajām pamattiesībām.

Valsts sociālo pabalstu likuma

15.panta pirmā daļa paredz, ka "valsts sociālo pabalstu apmēru un

to pārskatīšanas kārtību nosaka šis likums un Ministru kabinets".

Atbilstoši šai normai bērna kopšanas pabalsta apmēru reglamentē

Ministru kabineta noteikumi Nr.644, kas izdoti saskaņā ar Valsts

sociālo pabalstu likuma 7.panta trešo daļu, 15.panta pirmo daļu,

16.panta pirmo daļu un 17.panta pirmo un otro daļu.

Likuma "Grozījumi Valsts sociālo

pabalstu likumā" 2.pants paredz papildināt 15.pantu ar sesto daļu

šādā redakcijā:

"(6) Bērna kopšanas pabalsts šā

likuma 7.panta pirmās daļas 3.punktā minētajai personai ir 50

procenti no šā likuma 7.panta pirmās daļas 2.punktā minētajai

personai noteiktā pabalsta, bet ne mazāks par nodarbinātai

personai noteikto minimālo pabalstu" (turpmāk - apstrīdētā

15.panta sestā daļa).

Šī norma neliedz 7.panta pirmās

daļas 3.punktā minētajai personai saņemt pabalstu, taču būtiski

samazina tā apmēru. Turklāt likumdevējs ir noteicis, ka arī šis

atšķirīgā lieluma pabalsts nedrīkst būt mazāks par zināmu

minimālo apmēru. Tādējādi izspriežamajā lietā apstrīdētā 15.panta

sestā daļa konkretizē 7.panta pirmās daļas 3.punktā minētajai

personai piešķiramā pabalsta apmēru, padarot to atkarīgu no viena

kritērija - nodarbinātības.

Lai izvērtētu apstrīdētās 15.panta

sestās daļas atbilstību Satversmes 110.pantam, visupirms

jānoskaidro, vai, nosakot konkrēto regulējumu, likumdevējs ir

pārkāpis savas rīcības brīvības robežas.

13.1. Satversmes 110.pants

liek atbalstīt ģimeni, tomēr nebūt nerada personai subjektīvas

tiesības saņemt konkrētu valsts atbalstu noteikta veida un apmēra

pabalsta formā. Šis pants visupirms uzliek valstij par pienākumu

radīt pienācīgu sistēmu (normatīvo, institucionālo u.c.) un,

rūpējoties par bērniem, ģimeni un laulību un ievērojot pārējās

Satversmes normas un tiesību principus, veikt tādus atbalsta

pasākumus, kas ir pietiekami efektīvi un, cik vien tas iespējams,

atbilst adresātu, pirmām kārtām bērnu vajadzībām.

13.2. Interpretējot

Satversmes 110.pantu kopsakarā ar Satversmes 89.pantu, secināms,

ka Satversmes 110.pants uzliek valstij pienākumu garantēt ģimenei

ar bērniem vismaz starptautiski atzīto tiesību, protams, arī

sociālo tiesību minimumu.

Latvijas Republika ir pievienojusies virknei starptautisku

dokumentu sociālo tiesību jomā. 2006.gada 23.martā Saeima pieņēma

likumu, ar kuru atzina par Latvijai saistošu Maternitātes

aizsardzības konvenciju, kuru 2000.gada 15.jūnijā izstrādājusi

Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālkonference, ņemot vērā

ANO 1948.gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ANO 1979.gada

Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ANO

1989.gada Konvenciju par bērna tiesībām, Pekinas 1995.gada

deklarāciju un darbības platformu, Starptautiskās darba

organizācijas 1975.gada deklarāciju par vienlīdzīgām iespējām un

attieksmi pret strādājošām sievietēm, Starptautiskās darba

organizācijas 1998.gada Deklarāciju par pamatprincipiem un

tiesībām darba jomā un tās plānveida realizācijas noteikumus, kā

arī citas starptautiskās konvencijas un rekomendācijas, kuru

mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgas iespējas un attieksmi gan

strādājošām sievietēm, gan strādājošiem vīriešiem, un īpaši

1981.gada Konvenciju par darbiniekiem ar ģimeni.

(Sprieduma kļūdas

labojums, "LV", 08.04.2008.)

Maternitātes aizsardzības

konvencija sakarā ar maternitātes atvaļinājumu (pirmsdzemdību un

pēcdzemdību periodā) paredz konkrētas prasības attiecībā uz

pabalsta izmaksu un apmēru. Savukārt uz mātēm, kas baro bērnu ar

krūti, attiecas tikai viens pants, kas paredz:

"1. Sievietei tiek nodrošinātas

tiesības uz vienu vai vairākiem pārtraukumiem darbā vai darba

stundu samazināšanu bērna barošanai ar krūti.

2. Nacionālie likumi un prakse

nosaka laika periodu, kurā ir atļauti bērna barošanas pārtraukumi

vai darba stundu samazināšana, kā arī šādu pārtraukumu ilgumu,

skaitu un kārtību, saskaņā ar kuru tiek samazināts darba stundu

skaits. Šādi pārtraukumi vai darba stundu samazināšana tiek

ieskaitīti darba laikā un tiek attiecīgi apmaksāti."

Tādējādi no minētās konvencijas

neizriet, ka starptautiskā mērogā būtu akceptēta prasība

nodrošināt mātei, kas baro bērnu ar krūti, iespēju saņemt

pabalstu.

13.3. ANO Konvencijas par

bērna tiesībām 26.pants paredz:

"1. Dalībvalstis atzīst ikviena

bērna tiesības izmantot sociālās nodrošināšanas labumus,

ieskaitot sociālo apdrošināšanu, un veic nepieciešamos pasākumus,

lai pilnīgi realizētu šīs tiesības saskaņā ar savu nacionālo

likumdošanu.

2. Šie labumi pēc nepieciešamības

tiek piešķirti atbilstoši esošajiem resursiem un bērna un to

personu iespējām, kas ir atbildīgas par bērna uzturēšanu, kā arī

ievērojot jebkurus apsvērumus, kas saistīti ar labumiem, ko saņem

bērns vai kas tiek saņemti viņa vārdā."

Minētās konvencijas 27.panta

pirmā, otrā un trešā daļa noteic:

"1. Dalībvalstis atzīst katra

bērna tiesības uz tādu dzīves līmeni, kāds nepieciešams bērna

fiziskajai, intelektuālajai, garīgajai, tikumiskajai un

sociālajai attīstībai.

2. Uz vecāku(iem) vai citām

personām, kas audzina bērnu, gulstas galvenā atbildība par bērna

attīstībai nepieciešamo dzīves apstākļu nodrošināšanu savu spēju

un finansiālo iespēju robežās.

3. Dalībvalstis saskaņā ar

nacionālajiem apstākļiem un savu iespēju robežās veic

nepieciešamos pasākumus, lai sniegtu palīdzību vecākiem un citām

personām, kas audzina bērnus, šo tiesību realizēšanā un, ja

nepieciešams, sniedz materiālo palīdzību un atbalsta programmas,

it sevišķi attiecībā uz nodrošināšanu ar uzturu, apģērbu un

mājokli."

Vienlaikus šīs konvencijas 4.pants

paredz, ka "dalībvalstis veic visus nepieciešamos likumdošanas,

administratīvos un citus pasākumus šajā konvencijā atzīto tiesību

realizēšanai. Attiecībā uz ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām dalībvalstis šādus pasākumus veic maksimālajos to rīcībā

esošo resursu ietvaros un, ja nepieciešams, starptautiskās

sadarbības ietvaros".

Tādējādi minētās starptautiskās

normas uzsver gan vecāku (vai citu personu, kas audzina bērnu)

atbildību par bērna interešu nodrošināšanu, gan arī valsts

pienākumu maksimālajos to rīcībā esošo resursu ietvaros sniegt

palīdzību vecākiem un citām personām, kas audzina bērnus. Tomēr

šīs normas atstāj nacionālā likumdevēja kompetencē jautājumu par

minētās palīdzības nosacījumiem un apmēru. No tām neizriet nedz

prasība personai, kura audzina bērnu, piešķirt pabalstu, nedz arī

jebkādas prasības attiecībā uz šāda pabalsta apmēru.

13.4. Latvija,

pievienojoties Eiropas Sociālajai hartai (turpmāk - Harta),

saskaņā ar tās 1.panta 16. un 17.punktu ir atzinusi par savas

politikas mērķi tādu apstākļu sasniegšanu, kuros var tikt

efektīvi realizētas arī šādas tiesības un principi:

? Ģimenei kā sabiedrības

pamatvienībai ir tiesības uz attiecīgu sociālo, juridisko un

ekonomisko aizsardzību, lai nodrošinātu tās pilnvērtīgu

attīstību.

? Mātēm un bērniem neatkarīgi no

ģimenes stāvokļa un ģimenes attiecībām ir tiesības uz attiecīgu

sociālo un ekonomisko aizsardzību.

Tomēr jāņem vērā, ka Hartas

1.pantā deklarētie principi pēc sava rakstura ir politiski, nevis

juridiski.

Vienlaikus Latvija saskaņā ar

Hartas 20.pantu ir apņēmusies uzskatīt par sev saistošiem arī tās

16. un 17.pantu, kas paredz konkrētus valsts pienākumus. 16.pants

noteic: "Lai nodrošinātu apstākļus, kas nepieciešami pilnīgai

ģimenes kā sabiedrības pamatvienības attīstībai, Līgumslēdzējas

puses apņemas veicināt ģimenes dzīves ekonomisko, juridisko un

sociālo aizsardzību ar tādiem līdzekļiem kā ģimeņu pabalsti,

fiskālie atvieglojumi, dzīvojamā fonda nodrošināšana ģimenēm,

pabalsti jaunlaulātajiem un citiem piemērotiem līdzekļiem."

Savukārt 17.pants paredz: "Lai

nodrošinātu efektīvu mātes un bērna tiesību uz sociālo un

ekonomisko aizsardzību izmantošanu, Līgumslēdzējas puses veiks

tam nepieciešamos un atbilstošos pasākumus, ieskaitot attiecīgu

institūciju un dienestu izveidošanu un uzturēšanu."

Tādējādi no minētajām Hartas

normām izriet valsts pienākums veicināt ģimenes dzīves

ekonomisko, juridisko un sociālo aizsardzību arī ar tādiem

līdzekļiem kā pabalsti ģimenei. Tomēr Harta neparedz nedz

konkrētu pabalstu struktūru, nedz arī apjomu.

13.5. Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka "Satversmes 110.pants, paredzot, ka valsts

aizsargā vecāku un bērnu tiesības, citastarp noteic gan vecāku

dabiskās tiesības rūpēties par saviem bērniem un audzināt tos

atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem

uzskatiem, gan arī pienākumus, kas saistīti ar bērnu kopšanu un

audzināšanu" (Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma

lietā Nr.2004-18-0106 secinājumu daļas 10.punkts).

Arī citu valstu konstitūcijās

valsts pienākums sniegt atbalstu ģimenei ir noteikts līdztekus

vecāku pienākumam rūpēties par saviem bērniem. Piemēram,

Igaunijas konstitūcijas 27.panta pirmā un trešā daļa paredz:

"Ģimeni kā nācijas aizsardzībai un

izaugsmei svarīgu vienību un sabiedrības pamatu sargā valsts.

[...] Vecākiem ir tiesības un pienākums audzināt bērnus un

rūpēties par tiem" (sk. Constitutions of Europe. Texts

collected by the Council of Europe Venice Commision, Volume 1,

Martinus Nijhof Publishers Leiden Boston 2004, P593).

Bulgārijas konstitūcijas 47.panta

pirmā daļa noteic, ka vecāku tiesības un pienākums ir bērnu

audzināšana, līdz tie sasniedz pilngadību. Valsts sniedz vecākiem

palīdzību (sk. Constitutions of Europe. Texts collected by the

Council of Europe Venice Commision, Volume 1, Martinus Nijhof

Publishers Leiden Boston 2004, P374).

Ukrainas konstitūcijas 51.panta

otrā un trešā daļa paredz, ka vecāku pienākums ir uzturēt savus

bērnus, līdz tie sasniedz pilngadību. Pilngadīgajiem bērniem ir

pienākums rūpēties par darbnespējīgajiem vecākiem. Ģimene, bērni,

maternitāte un paternitāte ir valsts aizsardzībā (sk.

Constitutions of Europe. Texts collected by the Council of Europe

Venice Commision, Volume 2, Martinus Nijhof Publishers Leiden

Boston 2004, P1957).

Satversmes 110.pants neprasa, lai

valsts tikai un vienīgi ar pabalstu izmaksu pilnībā nodrošinātu

katra bērna materiālo labklājību pirmajā dzīves gadā. Tas

visupirms ir vecāku pienākums. Tomēr atbilstoši bērna interesēm

valstij ir pienākums sniegt saprātīgu atbalstu ģimenei, it īpaši

gadījumos, kad vecāki bērnam nepieciešamos līdzekļus nodrošināt

nav spējīgi.

Apsverot šāda atbalsta apmēru,

jāņem vērā, ka sociālās tiesības "ir specifiska cilvēktiesību

joma, kura valstu konstitucionālajos likumos un starptautiskajos

cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgs valsts pienākums.

Regulēšanas mehānisms ir atstāts katras valsts likumdevēja ziņā.

Sociālo tiesību realizācija ir atkarīga no valsts ekonomiskās

situācijas un pieejamiem resursiem" (Satversmes tiesas

2001.gada 26.jūnija sprieduma lietā Nr.2001-02-0106 secinājumu

daļas 4.punkts).

Likumdevējs, pildot no Satversmes

110.panta izrietošo pozitīvo pienākumu atbalstīt ģimeni un

konkretizējot Satversmē noteiktās tiesības, tostarp likumā

reglamentējot valsts sociālos pabalstus, arī bērna kopšanas

pabalstu, bauda plašu rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi

saistīta ar valsts ekonomisko situāciju.

Saglabājot iespēju visām personām,

kuras kopj bērnu līdz viena gada vecumam, iespēju saņemt bērna

kopšanas pabalstu, likumdevējs ir izpildījis no Satversmes

110.panta izrietošo pozitīvo pienākumu minimāli pieļaujamā

apmērā. Atšķirīga pabalsta noteikšana atsevišķām personu grupām

konkrētajā gadījumā nav uzskatāma par izvairīšanos no minētā

pienākuma pildīšanas un nav pretrunā ar Satversmes 110.pantu.

Tādējādi

apstrīdētā 15.panta sestā daļa atbilst Satversmes 110.pantam.

14. Saskaņā ar Satversmes

110.pantu likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību, regulējot

jautājumu par to, cik lielu bērna kopšana s pabalstu un pēc

kādiem kritērijiem tā vai cita personu grupa saņems. Tomēr šī

brīvība nav neierobežota. Tai robežas nosaka pārējās Satversmes

normas un no tām izrietošie principi, visupirms vispārējās

vienlīdzības princips.

Satversmes 91.pants noteic, ka

"visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas".

Satversmes tiesa spriedumos vairākkārt norādījusi, ka no

Satversmes 91.panta izriet tiesiskās vienlīdzības princips, kas

liek vienādi izturēties pret personām, kuras ir vienādos un

salīdzināmos apstākļos. Atšķirīga attieksme pret šādām personām

pieļaujama vienīgi tad, ja tai ir saprātīgs un objektīvs pamats

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma

lietā Nr.2004-18-0106 secinājumu daļas 13.punktu). Vienlaikus

Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips

pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka

tam ir objektīvs un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips

pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas

atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2004-18-0106 secinājumu

daļas 13.punktu).

Izspriežamā lieta ierosināta tikai

par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 110.pantam,

atsakoties ierosināt lietu par apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 91.pantam. Tomēr Satversmes tiesai jāņem vērā, ka

"Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas

tulkojamas sistēmiski" (Satversmes tiesas 2002.gada 22.oktobra

sprieduma lietā Nr.2002-04-03 secinājumu daļas 2.punkts).

Satversmes tiesas likuma 18.panta

pirmā daļa paredz, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu

Satversmes tiesā jāietver tā juridiskais pamatojums. Ja

pieteikumā apstrīdēta tiesību normas (akta) atbilstība vairākām

augstāka juridiskā spēka normām, pieteikumā ietverams juridiskais

pamatojums attiecībā uz apstrīdētās normas (akta) atbilstību

katrai norādītajai augstāka juridiskā spēka normai. Konkrētajā

pieteikumā juridiskais pamatojums attiecībā uz apstrīdētās normas

neatbilstību Satversmes 91.pantam nebija ietverts. Ja pieteikumā

trūkst juridiskā pamatojuma, Satversmes tiesas kolēģijai ir

tiesības atteikties ierosināt lietu attiecībā uz to prasījuma

daļu, kurai juridiskais pamatojums nav sniegts, un šajā gadījumā

kolēģija tieši tā arī rīkojās.

Tomēr arī tad, ja Satversmes

tiesas kolēģija atteikusies ierosināt lietu par pieteikumā

formulēto prasījumu kādā tā daļā, Satversmes tiesa, ņemot vērā

Satversmes tiesas procesa principus, ja tas nepieciešams

sistēmiskai apstrīdēto normu interpretācijai, var pārbaudīt

apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiskā spēka normām arī

tajā prasījuma daļā, par kuru lieta netika ierosināta.

15. Ģimenes ar bērniem līdz

viena gada vecumam atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos -

tām rodas papildu vajadzības - gan finansiāli materiālajā

aspektā, gan arī vajadzība izbrīvēt personiskam kontaktam ar

bērnu nepieciešamo laiku. Visi bērni šajā vecumā ir tiesīgi

saņemt nepieciešamo valsts atbalstu, kas viņiem nodrošinātu

iespējami labāko aprūpi, un, vēlams, arī vecāku klātbūtni.

Likumdevējs noteicis atšķirīgu

attieksmi pret daļu no šīm ģimenēm, proti, pret ģimenēm, kurās

persona, kas kopj bērnu, vienlaikus arī strādā pilnu vai nepilnu

darba dienu.

Lai secinātu, vai šāda atšķirīga

attieksme ir pieļaujama no Satversmes 91.panta viedokļa,

jāizvērtē, vai apstrīdētajā 15.panta sestajā daļā paredzētā

atšķirīgā attieksme:

1) ir noteikta ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu;

2) tai ir leģitīms mērķis;

3) ir noteikta, ievērojot

samērīguma principu.

16. Apstrīdētā norma ir

noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu un izsludinātu likumu.

Pieteikumā gan ir kritizēta sasteigtā šā likuma pieņemšana, tomēr

nav norādīts, ka likumdevējs būtu pārkāpis Saeimas kārtības rullī

noteikto procedūru. Līdz ar to nav šaubu par to, ka atšķirīgā

attieksme noteikta ar likumu.

17. Likumprojekta

"Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" anotācijā norādīts, ka

"likumprojekta mērķis ir ģimenei atbilstošākas bērna kopšanas

pabalsta sistēmas ieviešana. [...] bērna kopšanas pabalsts tiek

piešķirts gan personām, kuras nav nodarbinātas, gan personām,

kuras ir nodarbinātas un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai

strādā, t.i., bērna kopšanas pabalsta piešķiršana ar personas

atrašanos bērna kopšanas atvaļinājumā vai strādāšanas faktu

turpmāk netiek saistīta" (lietas materiālu 1.sēj.,

198.lpp.).

Anotācijā pamatota arī

nepieciešamība ierobežot pabalsta apmēru personām, kuras strādā.

Ministru kabinets uzsver, ka "bērna kopšanas pabalsts ir domāts

bērna kopšanai - to piešķir tai personai, kura kopj bērnu.

Nosakot bērna kopšanas pabalsta apmēru 50 procentu apmērā

personai, kura kopj bērnu līdz viena gada vecumam un strādā,

līdzvērtīgi tiek nodrošinātas gan bērna, gan vecāku intereses.

Šādas normas ieviešana veicina to, ka vecāki bērna dzīves pirmajā

gadā izvēlas nestrādāt un sniedz saviem bērniem pilnvērtīgu

aprūpi. Saņemot pilnvērtīgu aprūpi un atbalstu no vecāku puses,

bērns attīstās un veidojas par pilnvērtīgu sabiedrības locekli,

kas savukārt, nodrošina kvalitatīvu sabiedrības ataudzi nākotnē"

(lietas materiālu 1.sēj., 198.?199.lpp.).

Līdztekus būtiskam pabalsta mērķim

- palīdzēt ģimenei segt izdevumus vai to daļu, kas radušies

sakarā ar bērna kopšanu un kompensēt ienākumus, kas nav gūti

strādājot, Saeima atbildes rakstā izvirza otru, ne mazāk svarīgu

mērķi - motivēt vecākus, ja vien tas iespējams, nestrādāt vai

veltīt darbam mazāk laika un pašiem nodrošināt bērna pilnvērtīgu

aprūpi.

Satversmes tiesa vairākkārt

uzsvērusi, ka "tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās

darbībās attiecībā uz bērniem prioritāras ir bērna tiesības un

intereses. Tas nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām

savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz to, kas ir bērna interesēs,

bet arī likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie

normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā

veidā" (Satversmes tiesas 2004.gada 11.oktobra sprieduma lietā

Nr.2004-02-0106 11.punkts).

Satversmes tiesa arī secinājusi,

ka, vadoties tieši no šā principa, valsts vēlējusies aizsargāt

bērna tiesības, proti, nodrošināt bērnam dzīves pirmajā gadā

pienācīgu kopšanu, kuru praktiski īsteno viens no bērna vecākiem.

Tādējādi apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - bērna tiesību

aizsardzība, nodrošinot bērnam līdz viena gada vecumam

pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki (sk. Satversmes tiesas

2005.gada 4.novembra sprieduma lietā Nr.2005-09-01

13.3.punktu).

Atšķirīgajai attieksmei, kas

izpaužas bērna kopšanas pabalsta apmēra noteikšanā ierobežotā

apmērā, ir tieši tas pats leģitīmais mērķis - bērna

tiesību aizsardzība, nodrošinot bērnam līdz viena gada vecumam

pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki.

18. Lai izvērtētu, vai

apstrīdētā norma šo mērķi sasniedz, jānoskaidro, vai likumdevēja

izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Latvijas konstitucionālais

likumdevējs Satversmē noteicis virkni sociālo tiesību. Tādējādi

likumdevējs noteicis, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts,

proti, tāda valsts, kas likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā

cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Sociāli

atbildīgas valsts mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās

sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt

atbilstošu dzīves standartu.

Likumdevēja izraudzītos līdzekļus

par samērīgiem leģitīmā mērķa sasniegšanai var atzīt tikai tad,

ja tie atbilst sociāli atbildīgas valsts principam.

18.1. Apstrīdētās normas

sasniedz savu mērķi pilnā un finansiāli pārtikušā ģimenē, kur

viens no vecākiem bērna kopšanas laikā uzņemas lielāko daļu rūpju

par ģimenes materiālo un finansiālo nodrošinājumu, bet otra

vecāka ienākumu zaudējums sakarā ar bērna kopšanu pilnībā vai

daļēji tiek kompensēts ar bērna kopšanas pabalstu. Šajā gadījumā

apstrīdētā norma papildus stimulē vienu no vecākiem pašam kopt

bērnu un pagaidām nestrādāt vai strādāt nepilnu darba laiku,

pārsvarā tālab, lai saglabātu savu profesionālo kvalifikāciju.

Parasti tā ir māte, ja viņa zīda bērnu. Attiecībā uz šādu ģimeni

ir pamatots atbildes rakstā izteiktais viedoklis, ka apstrīdētā

norma stimulē bērna kopēju strādāt pēc iespējas mazāk, lai

personiski veltītu lielāku uzmanību bērna kopšanai. Līdzīgi -

samazinot pabalstu par 50 procentiem personām, kas strādā, - šis

jautājums risināts bagātajās valstīs, piemēram, Zviedrijā.

Ja otrs vecāks nevar nodrošināt

ģimenes materiālo stāvokli bērna un tā kopēja materiālo vajadzību

apmierināšanai nepieciešamajā līmenī, turklāt arī bērna kopšanas

pabalsts netiek saņemts tādā apmērā, kas nodrošinātu ģimenes

vajadzības, tad personas - bērna kopējas - strādāšana ir pirmām

kārtām tieši bērna interešu aizsardzības priekšnoteikums.

Bērna intereses ietver ne vien

nepieciešamību pēc nepārtrauktas vecāka klātbūtnes un mātes

piena, bet arī nepieciešamību saņemt pilnvērtīgu mātes pienu (kas

visupirms ir atkarīgs no mātes uztura un veselības), uzturu,

apģērbu, pajumti utt. Tādējādi bērna interesēs ietilpst ne vien

vajadzība pēc vecāka klātbūtnes, bet arī finansiāla rakstura

vajadzības, proti, zināms materiālais nodrošinājums mātei un

bērnam.

2006.gada augustā ģimenes valsts

pabalsts vidēji 7,05 latu apmērā un bērna kopšanas pabalsts, kura

vidējais apmērs bija 68,5 lati (sk. www.vsaa.gov.lv),

nenodrošināja pat vienas personas iztikas minimumu, kas, pēc

Statistikas pārvaldes datiem, bija 117,64 lati (sk.

www.csb.lv).

Ja persona, kas kopj bērnu, ir

spiesta strādāt, lai apmierinātu ģimenes primārās materiālās

vajadzības, turklāt saņem uz pusi mazāku pabalstu, tad rezultāts,

kas ar apstrīdēto normu tiek sasniegts, ir pretējs tam, ko

likumdevējs gribējis sasniegt. Proti, bērna vecākam ir vēl mazāk

iespēju būt kopā ar bērnu.

Kā jau uzsvērts šā sprieduma

17.punktā, valsts primārais pienākums ir aizsargāt bērna

intereses, un šis mērķis šajā gadījumā netiek sasniegts.

18.2. Apstrīdētā 15.panta

sestā daļa saista pabalsta apmēru tikai ar tās personas

ienākumiem, kura kopj bērnu. Tā neparedz iespēju saistīt bērna

kopšanas pabalsta samazinājumu ar ģimenes kopējo ienākumu līmeni.

Rezultātā iezīmējas divas pretrunīgas tendences.

Ģimenes, kuru materiālais

stāvoklis ir relatīvi labāks, var atļauties izmantot iespēju

veltīt bērnam vairāk uzmanības un saņemt bērna kopšanas pabalstu

pilnā apmērā. Attiecībā uz šīm ģimenēm pabalsta apmērs ir

izlīdzinošs faktors. Piemēram, ja ģimenē gan tēvs, gan māte pirms

bērna piedzimšanas saņēmuši katrs aptuveni 500 latu mēnesī

(summa, no kuras Ministru kabinets aprēķinājis maksimālo pabalsta

lielumu) lielus ienākumus (pirms nodokļu nomaksas) un pēc bērna

piedzimšanas tēva ienākumi paliek tādi paši, bet māte saņem bērna

kopšanas pabalstu maksimālā apmērā, tad ģimenes kopējie ienākumi

pārsniedz 700 latu.

Ja ģimenē pirms bērna piedzimšanas

tēva ienākumi bija 500 latu mēnesī, bet māte saņēma minimālu

darba samaksu un tēva ienākumi paliek tādi paši, bet māte saņem

bērna kopšanas pabalstu minimālā apmērā (56 lati), tad ģimenes

kopējie ienākumi pārsniedz 400 latu.

Savukārt ģimenes, kuru materiālais

stāvoklis jau tā nav apmierinošs, saņem bērna kopšanas pabalstu

samazinātā apmērā, jo vecāks, kas kopj bērnu, ir spiests arī

strādāt. Piemēram, ja ģimenē pirms bērna piedzimšanas tēvs saņēma

minimālo darba samaksu, bet māte - nelielu darba samaksu, tad šie

ienākumi ļāva divu cilvēku ģimenei apmierināt savas vajadzības

minimālā apmērā. Ja pēc bērna piedzimšanas tēva ienākumi paliek

nemainīgi, bet māte saņem bērna kopšanas pabalstu, kas aizstāj

viņas iepriekšējos ienākumus, tad ģimenes kopējie ienākumi vairs

nav pietiekami, lai nodrošinātu pilnvērtīgu aprūpi vēl arī

bērnam. Ja māte izvēlas strādāt un kopt bērnu, valsts viņai

izmaksā tikai daļu pabalsta.

Līdzīga situācija veidojas arī

nepilnā ģimenē, kur tēva atbalsts bērnam kopā ar bērna kopšanas

pabalstu nevar nodrošināt bērna un mātes minimālo vajadzību

apmierināšanu.

Tādējādi ģimenes, kurās materiālu

apstākļu dēļ persona, kas kopj bērnu, var atļauties nestrādāt,

saņem lielāku valsts atbalstu, savukārt trūcīgākās ģimenes ir

spiestas saņemt bērna kopšanas pabalstu ierobežotā apmērā. Šāds

Satversmes 110.pantā paredzēto tiesību konkretizējums ir pretrunā

ar sociāli atbildīgas valsts principu, kas liek valstij iespēju

robežās gādāt par sociālo atšķirību izlīdzināšanu, tas ir, gādāt,

lai saprātīga valsts palīdzība tiktu sniegta visiem bērniem, kam

tā nepieciešama.

Bērna kopšanas pabalsta mērķis ir

apmierināt gan bērna, gan vecāku intereses, prioritāti tomēr

dodot bērna interesēm. Visi piedzimušie bērni (ciktāl tiem nav

nepieciešama speciāla palīdzība vai speciāla kopšana) atrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos. No vispārējās vienlīdzības

principa izriet tas, ka bērnam būtu jāsaņem nepieciešamais

aprūpes minimums neatkarīgi no tā, vai viņš aug pilnā finansiāli

nodrošinātā ģimenē, kur viens vecāks strādā, bet otrs nestrādā

vai strādā un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, vai arī tādā

ģimenē, kur vecāks viens pats nevar nodrošināt pienācīgu iztiku.

Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, šo ierobežojuma aspektu

nav izvērtējis un nav atstājis Ministru kabinetam iespēju noteikt

diferencētu pabalstu gadījumos, kad ģimenes kopējie ienākumi

nenodrošina bērna intereses.

18.3. 2005.gada 4.novembra

spriedumu Satversmes tiesa taisīja lietā, kas bija ierosināta pēc

konstitucionālās sūdzības. Šajā lietā Satversmes tiesa atzina, ka

"persona varētu strādāt nepilnu darba laiku un saņemt minimāla

apmēra pabalstu vai arī tādu pabalstu, kas būtu mazāks nekā tad,

ja persona nestrādātu. Tādējādi tiktu sekmēts tas, ka vecāki

bērna dzīves pirmajā gadā izvēlētos nestrādāt, tomēr tiem

vecākiem, kuriem tas būtu nepieciešams, tiktu saglabāta iespēja

strādāt nepilnu darba laiku" (Satversmes tiesas 2005.gada

4.novembra sprieduma lietā Nr.2005-09-01 14.3.punkts).

Konkrētās pieteikuma iesniedzējas bija spiestas strādāt

galvenokārt tādēļ, lai saglabātu savu profesionālo kvalifikāciju

un aizsargātu ģimenes intereses ilgtermiņā.

Nav pamatots no atbildes raksta

izrietošais viedoklis, ka Satversmes tiesa visos gadījumos ar

"minimālo apmēru" domājusi Ministru kabineta noteikumos

reglamentēto minimālo pabalstu. Jēdziens "minimālais apmērs"

katrā konkrētajā gadījumā būtu saistāms ar minimālajām bērna

interesēm, kuras valstij kopīgi ar vecākiem ir jānodrošina

ikvienam bērnam.

18.4. Attiecībā uz

atsevišķām personām apstrīdētās normas nav taisnīgas, jo

ienākumi, kurus, strādājot nepilnu darba laiku, gūst viens no

vecākiem, pēc apmēra netiek saistīti ar to pabalsta daļu, kuru

viņš zaudē. Ja persona [kvalifikācijas uzturēšanas labad

publicējas vai nolasa dažas lekcijas, vai darbojas vēlētā

institūcijā, piemēram, kā deputāts pašvaldības domē (padomē)

u.tml.] gūst nelielus ienākumus no nepilna laika darba, tā zaudē,

iespējams, pusi no maksimālā pabalsta. Līdz ar to šāda persona ir

spiesta strādāt vēl vairāk un vēl mazāk uzmanības var veltīt

bērnam, un šāds iznākums ir pretrunā ar rezultātu, ko likumdevējs

vēlējies sasniegt.

Tādējādi

apstrīdētā 15.panta sestā daļa nav piemērota leģitīmā mērķa

sasniegšanai attiecībā uz noteiktu ģimeņu loku un līdz ar to nav

samērīga ar šo mērķi.

19. Apstrīdētās normas

paredz vienādu attieksmi pret personām, kuras strādā nepilnu

darba laiku, un personām, kuras strādā pilnu darba laiku. Tomēr

minētās personas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos pēc

savām iespējām nodrošināt bērna kopšanu.

Pamatots ir pieteikuma iesniedzēju

viedoklis, ka likumdevējs nav ņēmis vērā atšķirīgo situāciju,

kādā atrodas jaunās māmiņas, kurām ir iespējams bērna pirmajā

dzīvības gadā viņa kopšanu un barošanu ar krūti apvienot ar

nodarbinātību, strādājot nepilnu darba laiku un nekaitējot bērna

interesēm. Likumdevējs nav ņēmis vērā Darba likuma piešķirtās

īpašās iespējas sievietēm pēcdzemdību periodā strādāt nepilnu

darba laiku, kā arī izmantot pārtraukumus darbā bērna barošanai

ar krūti vai strādāt mājās, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju

nodrošinātās iespējas.

Likumdevējs ir noteicis vienādu

attieksmi gan pret tām personām, kas kopj bērnu un strādā pilnu

darba dienu, gan arī pret tām personām, kas kopj bērnu un strādā

nepilnu darba dienu, un tādējādi pieļāvis vienādu attieksmi pret

personām, kas atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos. Šādai

attieksmei nav saprātīga un objektīva pamata.

Līdz ar to

apstrīdētā 15.panta sestā daļa ir pretrunā ar Satversmes

91.pantu.

20. Nosakot brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku, tiesa ņem vērā to, ka arī normas

tūlītēja atcelšana, kamēr nav stājies spēkā cits normatīvais

regulējums, atsevišķos gadījumos var radīt bērna tiesību

aizskārumu. Tāpēc likumdevējam ir nepieciešams noteikts laiks

bērna kopšanas pabalsta normatīvā regulējuma pilnveidošanai.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32.pantu, Satversmes tiesa nosprieda:

1. Atzīt likuma

"Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" 1.panta daļu, ar kuru

Valsts sociālo pabalstu likumā ieviests jauns 7.panta pirmās

daļas 3.punkts, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

110.pantam.

2. Atzīt likuma

"Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" 2.pantu, ar kuru

Valsts sociālo pabalstu likuma 15.pants papildināts ar jaunu

sesto daļu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

91.pantam un spēkā neesošu no 2007.gada 1.marta.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš