2. pants

Latvijas Republikas Administratīvā rajona

tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja), izskatot lietu

Nr. A420568610, kas ierosināta pēc V. Ļebedeva

pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora

2010. gada 14. janvāra lēmuma Nr. 22.4/1777

atcelšanu, secināja, ka likuma "Par akcīzes nodokli"

33. panta piektās un septītās daļas vārdi "un soda

naudu saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un

nodevām"" (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

92. panta otrajam teikumam un Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija)

Septītā protokola 4. pantam, un pieņēma lēmumu vērsties

Satversmes tiesā.

Administratīvajā rajona tiesā izskatāmās lietas ietvaros

esot konstatēts, ka V. Ļebedevs saukts pie administratīvās

atbildības par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk

- APK) 201.12 pantā paredzētā pārkāpuma -

kontrabanda - izdarīšanu, nosakot naudas sodu 70 latu apmērā un

konfiscējot 1180 paciņas cigarešu. Valsts ieņēmumu dienests esot

veicis arī nodokļu auditu, kura rezultātā V. Ļebedevam

papildu nomaksai budžetā aprēķināts nenomaksātais akcīzes

nodoklis 1133,51 lats, soda nauda 566,76 lati un nokavējuma nauda

45,34 lati.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas

ļaujot personu sodīt saskaņā ar divām tiesību normām. APK

201.12 pantā paredzētais administratīvais sods un

likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32. pantā

noteiktā soda nauda tiekot piemērota par vienu un to pašu

pārkāpumu, t.i., nedeklarētu akcīzes preču ievešanu valstī,

apejot muitas kontroli un nesamaksājot nodokli. Tādējādi

apstrīdētās normas nonākot pretrunā ar dubultās sodīšanas

nepieļaujamības (turpmāk arī - ne bis in idem) principu,

kas izriet no Satversmes 92. panta un Konvencijas Septītā

protokola 4. panta.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Konvencijas Septītā

protokola 4. panta pirmā daļa nosaka personas tiesības

netikt divreiz tiesātai un sodītai par vienu un to pašu

nodarījumu. Gan APK 201.12 pantā paredzētais

administratīvais sods, gan likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 32. pantā paredzētā soda nauda esot uzskatāmi

par kriminālsodiem Konvencijas izpratnē, jo to mērķis ir sodīt

pārkāpēju un novērst citu pārkāpumu izdarīšanu. Konvencijas

Septītā protokola 4. pants esot saprotams tādējādi, ka tas

aizliedzot apsūdzēt vai tiesāt par otru "nodarījumu"

tiktāl, ciktāl tas izceļas no identiskiem faktiem vai faktiem,

kas ir tie paši. Izejas punkts jautājumā, vai abu sodu

piemērošana tiek balstīta uz faktiem, kas ir tie paši vai būtībā

tie paši, esot abu procesu noslēguma lēmumos ietvertais faktu

konstatējums.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka dubultās sodīšanas

nepieļaujamības princips izriet arī no Satversmes 92. panta

otrā teikuma. Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes

92. panta otrā teikuma vārdus "saskaņā ar likumu",

esot atzinusi, ka tie ietver ne vien nevainīguma prezumpciju, bet

arī citus tiesību principus. Pieteikuma iesniedzēja secina, ka šī

norma ietver arī dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu.

Tāpēc apstrīdētās normas neatbilstot ne vien Konvencijas

Septītā protokola 4. pantam, bet arī Satversmes

92. panta otrajam teikumam. Apstāklis, ka dubultās sodīšanas

nepieļaujamības princips nav tieši minēts Satversmes

92. panta tekstā, neesot pietiekams, lai uzskatītu, ka tas

neietilpst šā panta tvērumā, un šis princips neapšaubāmi esot

tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa.