22. pants

Noskaidrojot, vai likumdevēja rīcība, nosakot

pamattiesību ierobežojumu, ir atbilstoša, jāpārliecinās par to,

vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas šā ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā.

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka likumdevējs nav samērojis

zemes īpašnieku un būvju īpašnieku tiesības, jo būvju īpašnieki

nav uzskatāmi par mazāk aizsargātiem zemes likumiskās lietošanas

tiesisko attiecību dalībniekiem. Turklāt apstrīdētās Kadastra

likuma normas izraisa tādu situāciju, ka pēc nekustamā īpašuma

nodokļa samaksas zemes īpašnieku atlīdzība par zemes lietošanu,

kas jau līdz šim nepildīja atlīdzības funkciju, samazinās vēl

vairāk. Proti, situācijās, kad universālā kadastrālā vērtība ir

zemāka par fiskālo kadastrālo vērtību, zemes likumiskās

lietošanas maksas apmērs pēc nekustamā īpašuma nodokļa samaksas

ir kļuvis mazāks un daudzos gadījumos pat nesedz nekustamā

īpašuma nodokļa maksājumu.

Saeima norāda, ka ir līdzsvarojusi zemes un būvju īpašnieku

tiesības, ievērojot Satversmes tiesas spriedumos paustās atziņas.

Apstrīdētās normas kopumā nodrošina to, ka persona pārejas

periodā saņem taisnīgu zemes likumiskās lietošanas maksu, kas

tiek aprēķināta no aktualizētas kadastrālās vērtības.

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar

apstrīdētajām normām ir panākts taisnīgs līdzsvars starp ikviena

zemes īpašnieka tiesībām saņemt tādu zemes likumiskās lietošanas

maksu, kas pilda atlīdzības funkciju, no vienas puses, un būvju

īpašnieku tiesību, kā arī sabiedrības labklājības aizsardzību, no

otras.

22.1. Ar apstrīdētajām Kadastra likuma normām

likumdevējs ir ieviesis divas kadastrālās vērtības - fiskālo un

universālo. Tās ieviestas kā pagaidu risinājums, jo Ministru

kabinetam ir pienākums līdz 2027. gada 15. jūnijam

pilnveidot kadastrālo vērtēšanu regulējošos normatīvos aktus un

apstiprināt jaunu kadastrālo vērtību bāzi. Pilnveidotās

kadastrālās vērtības paredzēts piemērot no 2029. gada

1. janvāra (sk. Kadastra likuma pārejas

noteikumu 43.1 un 50. punktu). Līdz

minētā pienākuma izpildei aktualizētās universālās kadastrālās

vērtības likumdevējs saskaņā ar Kadastra likuma pārejas noteikumu

43.1 punktu ir nolēmis neattiecināt uz nodokļu un

citiem publiskiem maksājumiem.

Saskaņā ar Valsts zemes dienesta sniegto informāciju no

aptuveni 67 tūkstošiem zemes vienību, kas varētu būt zemes

likumiskās lietošanas tiesiskajās attiecībās, lielākajai daļai

universālā kadastrālā vērtība ir palielinājusies, bet aptuveni

11 tūkstošiem zemes vienību universālā kadastrālā vērtība ir

mazāka nekā fiskālā kadastrālā vērtība (sk. lietas

materiālu 5. sēj. 72. lp.). Atsevišķos gadījumos

Pieteikumu iesniedzējiem piederošās zemes universālā kadastrālā

vērtība ir lielāka par tās fiskālo kadastrālo vērtību. Tomēr

lielākajai daļai no Pieteikumu iesniedzējiem piederošajām zemes

vienībām universālā kadastrālā vērtība ir mazāka par fiskālo

kadastrālo vērtību. Dažkārt šīs vērtības atšķiras pat vairākkārt

(sk., piemēram, lietas materiālu

6. sēj. 11. lp.). Līdz ar to secināms,

ka ir gan tādi zemes īpašnieki, kuriem zemes likumiskās

lietošanas maksa pieaug salīdzinājumā ar situāciju pirms

2025. gada 1. janvāra, gan arī tādi zemes īpašnieki,

kuriem zemes likumiskās lietošanas maksa samazinās tādēļ, ka

zemes universālā kadastrālā vērtība ir mazāka par fiskālo

kadastrālo vērtību.

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka atlīdzībai, ko

saņem zemes īpašnieks zemes likumiskās lietošanas tiesisko

attiecību ietvaros, ir jābūt pietuvinātai tirgus situācijai

(sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada

27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01

13.4. punktu un 2018. gada 12. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2017-17-01 21.2. punktu). Tomēr

kadastrālās vērtības aktualizēšana un pietuvināšana tirgus

vērtībai nenozīmē obligātu universālās kadastrālās vērtības

palielinājumu salīdzinājumā ar iepriekš spēkā bijušo kadastrālo

vērtību. Situācija nekustamā īpašuma tirgū ir mainīga. Tirgus

situācijas izmaiņas var nebūt vienmērīgas visos tirgus segmentos.

Tas nozīmē, ka arī universālā kadastrālā vērtība atkarībā no

tirgus situācijas var gan pieaugt, gan samazināties. Turklāt

kadastrālā vērtība ir atkarīga ne tikai no tirgus situācijas, bet

arī citiem faktoriem, piemēram, nekustamā īpašuma

apgrūtinājumiem, kas laika gaitā var mainīties un attiecīgi

ietekmēt zemes kadastrālo vērtību. Arī no lietas materiāliem

izriet, ka apstrīdēto Kadastra likuma normu pieņemšanas gaitā

tika apspriesta nepieciešamība rast risinājumu tādām situācijām,

kad kadastrālā vērtība ievērojami samazināsies vai ievērojami

pieaugs (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2024. gada

13. februāra sēdes ieraksta 24. min.). Tātad jau

pirms aktualizētās - universālās - kadastrālās vērtības

aprēķināšanas un reģistrēšanas 2025. gada 1. janvārī,

proti, apstrīdēto Kadastra likuma normu izstrādes laikā,

likumdevēja rīcībā bija informācija, ka kadastrālā vērtība var

gan pieaugt, gan samazināties.

22.2. No lietas materiāliem secināms, ka daži

Pieteikumu iesniedzēji no 2025. gada 1. janvāra pēc

nekustamā īpašuma nodokļa samaksas saņem mazāku atlīdzību nekā

iepriekš. Piemēram, viens no Pieteikumu iesniedzējiem saņem zemes

likumiskās lietošanas maksu 1888,64 euro, savukārt

nekustamā īpašuma nodokļa maksājums par likumiskajā lietošanā

esošo zemi ir 728,22 euro. Pēc nekustamā īpašuma

nodokļa samaksas šis zemes īpašnieks saņem atlīdzību, kas ir

2,46 procenti no zemes universālās kadastrālās vērtības.

Cits pieteikuma iesniedzējs saņem zemes likumiskās lietošanas

maksu 5648,48 euro, bet viņa maksājamais nekustamā

īpašuma nodoklis ir 4843,35 euro. Pēc nekustamā

īpašuma nodokļa samaksas viņš saņem atlīdzību, kas ir vien

0,57 procenti no zemes universālās kadastrālās vērtības

gadā. Vēl kādam pieteikuma iesniedzējam zemes likumiskās

lietošanas maksa noteikta 16 406,56 euro, bet

nekustamā īpašuma nodoklis - 15 700,47 euro.

Tādējādi pēc nekustamā īpašuma nodokļa samaksas viņš saņem

atlīdzību 0,17 procentu apmērā no zemes universālās

kadastrālās vērtības gadā (sk. lietas materiālu

26. sēj. 106. lp.,

21. sēj. 12. lp. un

9. sēj. 170. lp.). Minēto situāciju ietekmē

arī apstrīdētās Noteikumu normas. Piemēram, lietas materiālos ir

Valsts zemes dienesta skaidrojums par viena pieteikuma

iesniedzēja situāciju: viņam piederošās daudzdzīvokļu māju

apbūves zemes fiskālā kadastrālā vērtība ir

90 210 euro, bet universālā kadastrālā vērtība -

26 998 euro. Konkrētās zemes bāzes vērtība ir

augusi, bet liela zemes platība ir ārpus standartplatības.

Attiecīgi, piemērojot apstrīdētās Noteikumu normas, šīs zemes

kadastrālā vērtība ir ievērojami samazinājusies

(sk. lietas materiālu 17. sēj. 23. lp.).

Standartplatības un tās korekcijas koeficienta piemērošana

daudzdzīvokļu māju apbūves zemes universālās kadastrālās vērtības

aprēķināšanā vēl jo vairāk samazina zemes kadastrālo vērtību un

likumsakarīgi arī zemes likumiskās lietošanas maksu. Tādējādi

apstrīdētās Noteikumu normas ietekmē arī to, vai zemes likumiskās

lietošanas maksa pilda atlīdzības funkciju. Visi iepriekš minētie

piemēri rāda, ka daudzos gadījumos pēc nekustamā īpašuma nodokļa

samaksas atlīdzība, kas paliek zemes īpašniekam, ir nesamērīgi

maza.

Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā, ka ir iespējamas tādas

situācijas, kad nekustamā īpašuma nodokļa maksājums pat pārsniedz

zemes likumiskās lietošanas maksu tā iemesla dēļ, ka universālā

kadastrālā vērtība ir būtiski mazāka par fiskālo kadastrālo

vērtību. Piemēram, vienam no Pieteikumu iesniedzējiem nekustamā

īpašuma nodokļa maksājums (pat nepiemērojot paaugstināto

nekustamā īpašuma nodokļa likmi) būtu 1353,15 euro,

bet zemes likumiskās lietošanas maksa ir 1079,92 euro

(sk. lietas materiālu

16. sēj. 89. lp.). Līdzīgi cita

pieteikuma iesniedzēja nekustamā īpašuma nodokļa maksājums ir

555,54 euro, bet zemes likumiskās lietošanas maksa -

210,32 euro (sk. lietas materiālu

24. sēj. 2. lp.). Proti, abos minētajos

gadījumos zemes likumiskās lietošanas maksa, ko saņem zemes

īpašnieks, nesedz pat nekustamā īpašuma nodokli par šo zemi.

Tiesību normām un to piemērošanas rezultātam jābūt taisnīgam.

Izskatāmās lietas kontekstā tas nozīmē, ka ikvienam zemes

īpašniekam ir jāsaņem tāda zemes likumiskās lietošanas maksa, kas

pilda atlīdzības funkciju. Ja zemes likumiskās lietošanas maksa

nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi vai

ir vienāda ar to vai ja pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība, kas

paliek zemes īpašniekam, ir nesamērīgi maza, tad šādu zemes

likumiskās lietošanas maksu nevar uzskatīt par tādu, kas pilda

atlīdzības funkciju. Šāda situācija ir līdzīga īpašuma piespiedu

nodošanai bezatlīdzības lietojumā.

No lietas materiāliem izriet, ka likumdevējs ir veicis

pasākumus, kas vērsti uz spriedumā lietā Nr. 2022-02-01

norādīto tiesiskā regulējuma trūkumu novēršanu, tostarp ir

aktualizētas zemes kadastrālās vērtības. Tomēr Satversmes tiesa

secina, ka daļā gadījumu joprojām nav panākts taisnīgs līdzsvars

starp ikviena zemes īpašnieka tiesībām saņemt tādu zemes

likumiskās lietošanas maksu, kas pilda atlīdzības funkciju, un

būvju īpašnieku tiesību aizsardzību. Tiesiskais regulējums, kas

vienu tiesisko attiecību dalībnieku nostāda acīmredzami sliktākā

situācijā nekā otru, nevar nodrošināt arī sociālo mieru un

sabiedrības labklājības aizsardzību. Nedz būvju īpašnieku

tiesības, nedz sabiedrības labklājība nedrīkst tikt aizsargāta uz

zemes īpašnieku rēķina.

Tādējādi secināms, ka ar Spēkā stāšanās likuma 38. panta

otrās daļas otro teikumu, apstrīdētajām Kadastra likuma normām un

apstrīdētajām Noteikumu normām noteiktā zemes likumiskās

lietošanas maksa ne visos gadījumos pilda atlīdzības

funkciju.

22.3. Zemes īpašniekiem, kuru zemes universālā

kadastrālā vērtība ir palielinājusies, zemes likumiskās

lietošanas maksu ietekmē un daudzos gadījumos samazina arī Spēkā

stāšanās likuma 42. panta septītajā daļā paredzētais

ierobežojums, jo zemes likumiskā lietošanas maksa, kas jāmaksā

dzīvojamo ēku īpašniekiem, nevar pieaugt vairāk par

30 procentiem salīdzinājumā ar iepriekšējā gada

maksājumu.

Kā jau tika secināts iepriekš, likumdevējs, nosakot Spēkā

stāšanās likuma 42. panta septītajā daļā paredzēto zemes

likumiskās lietošanas maksas pieauguma ierobežojumu, ir rūpējies

par to, lai dzīvojamo ēku īpašniekiem pārāk strauji nepieaugtu

izdevumi par svešas zemes lietošanu. Satversmes tiesa piekrīt, ka

likumdevējs var un noteiktos gadījumos tam var būt pat pienākums

noteikt kādai sabiedrības grupai saudzējošu pāreju uz jauno

tiesisko regulējumu. Tomēr šāda saudzējoša risinājuma ieviešana

ir jāpamato, turklāt tas nevar notikt uz otra tiesisko attiecību

dalībnieka rēķina.

No likumdošanas procesa un lietas materiāliem secināms, ka

Saeima, pieņemot Spēkā stāšanās likuma 42. panta septīto

daļu, ir balstījusies nevis pētījumos, kas pamatotu zemes

likumiskās lietošanas maksas sociālekonomisko ietekmi uz dažādiem

ēku īpašniekiem, bet gan pieņēmumā, ka visi dzīvojamo ēku

īpašnieki ir sociāli mazāk aizsargāti nekā zemes īpašnieki. Taču

nav pamatoti pieņemt, ka visi dzīvojamo ēku īpašnieki uzskatāmi

par tādu sabiedrības grupu, kas būtu jāaizsargā vairāk nekā zemes

īpašnieki. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka ne visi

dzīvokļu īpašnieki ir uzskatāmi par sociāli mazāk aizsargātiem

civiltiesisko attiecību dalībniekiem nekā zemes īpašnieki. Viņu

mantiskais stāvoklis daudzos gadījumos var būt pat labāks nekā

zemes īpašniekiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01

15.3. punktu).

Tāpat jāņem vērā, ka Spēkā stāšanās likuma 42. panta

septītā daļa vienlīdz piemērojama kā fiziskām, tā arī juridiskām

personām, tostarp komercsabiedrībām, kas nodarbojas ar telpu

izīrēšanu vai iznomāšanu. Juridiskās personas un īpaši

komercsabiedrības pēc būtības nevar uzskatīt par sociāli mazāk

aizsargātu personu grupu.

Satversmes tiesa 2011. gadā vērtēja piespiedu nomas

maksas pakāpeniska pieauguma ierobežojumu, atzina to par

neatbilstošu Satversmei un norādīja, ka nekustamā īpašuma

kadastrālās vērtības pieaugums pats par sevi nevar kalpot par

attaisnojumu nesamērīgai kādas sabiedrības daļas pamattiesību

ierobežošanai (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01

13. punktu). Arī izskatāmajā lietā Saeima, pieņemot

Spēkā stāšanās likuma 42. panta septīto daļu, ir noteikusi

zemes likumiskās lietošanas maksas pieauguma ierobežojumu, ņemot

vērā tikai universālās kadastrālās vērtības pieaugumu pašu par

sevi.

Starp dzīvojamo ēku īpašniekiem ir arī tādas fiziskās

personas, kurām var būt grūti samaksāt zemes likumiskās

lietošanas maksu. Tomēr šādas situācijas ir iespējams risināt arī

citādi, tostarp izmantojot valstī izveidoto sociālās palīdzības

sistēmu.

Tādējādi likumdevējs, pieņemot Spēkā stāšanās likuma

42. panta septīto daļu, ne visos gadījumos ir

samērojis dzīvojamo ēku īpašnieku un zemes īpašnieku

tiesības.

22.4. Likumdevējam ir rīcības brīvība izvēlēties,

kādā veidā tiks noregulētas zemes likumiskās lietošanas tiesiskās

attiecības. Proti, valsts pienākumi tiesību uz īpašumu

nodrošināšanas aspektā ir pamatā negatīvi, nevis pozitīvi. Ja

valsts regulē zemes likumiskās lietošanas tiesiskās attiecības,

tad tiesiskajam regulējumam jābūt tādam, kas samērotu abu

tiesisko attiecību dalībnieku tiesības un atbilstu vispārējiem

tiesību principiem un citām Satversmes normām. Tomēr gadījumi,

kad zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma

nodokļa maksājumu par konkrēto zemi vai ir vienāda ar to vai kad

pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība, kas paliek zemes īpašniekam,

ir nesamērīgi maza, liecina, ka līdzsvars šajās tiesiskajās

attiecībās joprojām nav panākts. Turklāt zemes likumiskās

lietošanas maksu ietekmē jauns uz šīm tiesiskajām attiecībām

attiecināts tiesību institūts - apstrīdētajās Noteikumu normās

ietvertais uz apbūvētu daudzdzīvokļu māju apbūves zemi

attiecinātais standartplatības un tās korekcijas koeficienta

aprēķināšanas regulējums.

Gan Saeimai, gan arī Ministru kabinetam jāgādā par to, lai

visi zemes īpašnieki saņemtu tādu zemes likumiskās lietošanas

maksu, kas pilda atlīdzības funkciju. Ja likumdevēja rīcībā tad,

kad apstrīdētās normas tika izstrādātas, bija izpildvaras sniegtā

informācija, ka universālā kadastrālā vērtība var arī

samazināties un attiecīgi ietekmēt zemes likumiskās lietošanas

maksu, bija jāmeklē risinājums taisnīga rezultāta sasniegšanai

šajās tiesiskajās attiecībās. Nav pieļaujama tāda situācija, ka

Saeima un Ministru kabinets, apzinoties to, ka apstrīdēto normu

ietekmē daļa zemes īpašnieku nesaņem tādu zemes lietošanas maksu,

kas pildītu atlīdzības funkciju, necenšas savlaicīgi labot šo

situāciju, bet norāda uz kļūdām viens otra darbībā.

Tādējādi, pieņemot apstrīdētās normas, būvju un zemes

īpašnieku tiesības, kā arī sabiedrības labklājības aizsardzība

nav samērota tādā veidā, lai zemes likumiskās lietošanas maksa

visos gadījumos pildītu atlīdzības funkciju.

Līdz ar to apstrīdētās normas

neatbilst samērīguma principam un Satversmes 105. panta

pirmajam un trešajam teikumam.