21. pants

Vērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

pārbauda, vai šos mērķus nevar sasniegt ar citiem, personas

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat

iedarbīgi.

No apstrīdēto normu pieņemšanas un izskatāmās lietas

materiāliem secināms, ka likumdevējs, ievērojot spriedumā lietā

Nr. 2022-02-01 ietvertās atziņas, ir vērtējis dažādas

alternatīvas, kas nodrošinātu to, ka ar tiesisko regulējumu, kas

attiecas uz kadastrālo vērtību aktualizēšanu un attiecīgi arī

zemes likumiskās lietošanas maksas noteikšanu, tiktu izpildīts

minētais spriedums. Piemēram, tika apsvērta mainīgas zemes

likumiskās lietošanas maksas noteikšana atbilstoši ekonomiskajiem

procesiem vai nomas tirgum valstī (sk., piemēram, lietas

materiālu 17. sēj. 1. un 2. lp.).

Pieteikumu iesniedzēji norāda uz vairākiem pamattiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, ar kuriem varētu sasniegt leģitīmos

mērķus: zemes likumiskās lietošanas maksas palielinājums

procentuālā izteiksmē; valsts atbalsts būves īpašniekiem zemes

izpirkšanai; zemes un ēkas īpašnieku attiecību regulēšana ar

Civillikumā paredzēto personālservitūtu; izmaiņas nodokļus

regulējošos tiesību aktos.

Savukārt Saeima uzskata, ka nav tādu alternatīvu līdzekļu, kas

sasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus vismaz tādā

pašā kvalitātē kā apstrīdētās normas.

21.1. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka

likumdevējs būtu varējis noteikt procentuālā izteiksmē lielāku

zemes likumiskās lietošanas maksu, piemēram, tiesas sēdē

norādītos sešus procentus no zemes kadastrālās vērtības.

Ja likumdevējs ir apsvēris līdzekļus, ar kādiem pamattiesību

ierobežojuma leģitīmais mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par

vienai personu grupai nosakāmu ierobežojumu, tad par saudzējošāku

nevarētu tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas vairāk ierobežo citas

personu grupas tiesības un likumiskās intereses

(sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada

8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03

18.3. punktu). Tādējādi konkrētajā gadījumā zemes

likumiskās lietošanas maksas palielinājums procentuālā izteiksmē

nav uzskatāms par saudzējošāku līdzekli pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķu sasniegšanai.

21.2. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka

apstrīdētās Spēkā stāšanās likuma normas nemudina būvju

īpašniekus izpirkt zemi, lai izbeigtu zemes likumiskās lietošanas

attiecības, jo zemes likumiskās lietošanas maksa ir pārlieku zema

salīdzinājumā ar izmaksām, kas būves īpašniekiem varētu rasties

zemes izpirkšanas gadījumā. Tādēļ valsts varētu finansiāli

atbalstīt būvju īpašniekus, lai tie varētu zemi izpirkt.

Satversmes tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka par saudzējošāku

līdzekli nevar tikt atzīts tāds līdzeklis, kas no valsts un

sabiedrības prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija sprieduma lietā

Nr. 2022-02-01 16.2. punktu). Lai arī likumdevējs

varētu veicināt zemes likumiskās lietošanas tiesisko attiecību

izbeigšanu dažādos veidos, šāda tiesiskā regulējuma pieņemšana

neietekmētu apstrīdētajās Spēkā stāšanās likuma normās noteikto

zemes likumiskās lietošanas maksas apmēru. Turklāt šāds

finansiāls atbalsts prasītu papildu resursus no valsts.

Līdz ar to valsts atbalsta piešķiršanu būvju īpašniekiem zemes

likumiskās lietošanas tiesisko attiecību izbeigšanai konkrētajā

gadījumā nevar uzskatīt par saudzējošāku līdzekli leģitīmo mērķu

sasniegšanai.

21.3. Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par

personālservitūta attiecināšanu uz zemes likumiskās lietošanas

tiesiskajām attiecībām jau ir vērtēti spriedumā lietā

Nr. 2022-02-01. Satversmes tiesa atzina, ka zemes likumiskās

lietošanas institūts, kas noteikts Spēkā stāšanās likuma

38. panta pirmajā daļā, atbilst Satversmes 1. pantam un

105. panta pirmajam un trešajam teikumam

(sk. Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija

sprieduma lietā Nr. 2022-02-01 17.2. punktu).

Tādējādi personālservitūta attiecināšanu uz zemes likumiskās

lietošanas tiesiskajām attiecībām nevar uzskatīt par saudzējošāku

līdzekli leģitīmo mērķu sasniegšanai.

21.4. Atsevišķi Pieteikumu iesniedzēji - fiziskās

personas - ir norādījuši vispārīgus iebildumus pret to, ka

likumdevējs, nosakot zemes likumiskās lietošanas maksu, nav ņēmis

vērā zemes īpašnieka pienākumu maksāt iedzīvotāju ienākuma

nodokli. Tāpat Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka par personas

pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem būtu uzskatāma arī,

piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa ikgadēja pieauguma

ierobežojums, nekustamā īpašuma nodokļa par zemi maksāšanas

pienākuma pārlikšana uz būves īpašnieku, nekustamā īpašuma

nodokļa atvieglojums vai pilnīgs atbrīvojums no šā nodokļa

maksāšanas zemes likumiskās lietošanas tiesiskajās

attiecībās.

Valstij, nosakot un īstenojot savu nodokļu politiku, ir plaša

rīcības brīvība, jo nodokļi veido valsts budžeta un pašvaldību

budžetu ieņēmumus un tiek noteikti, lai nodrošinātu sabiedrības

labklājību (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01

16. punktu). Tas nozīmē, ka valsts nodokļu politika un

dažādi tās aspekti tiešā veidā skar valsts budžeta veidošanu un

visu sabiedrību. Līdz ar to tādu jautājumu pārskatīšana, kuri

skar nodokļu politiku, ietekmē ne tikai konkrētu sabiedrības

grupu, kas šajā gadījumā būtu zemes īpašnieki zemes likumiskās

lietošanas tiesiskajās attiecībās, bet ikvienu sabiedrības

locekli. Valsts rīcības brīvībā ietilpst tiesības izvēlēties,

kādas nodokļu likmes un uz kādām personām vai personu grupām ir

attiecināmas. Valsts bauda plašu rīcības brīvību arī attiecībā uz

nodokļu atvieglojumu piešķiršanu, jo šādas normas salīdzinoši

šaurai nodokļu maksātāju grupai nosaka izņēmumus no pamata

nodokļa likmes vai sistēmas un nodokļu pamatprincipiem

(sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada

3. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-12-03

6.2. punktu).

Ņemot vērā valsts rīcības brīvību nodokļu politikas jomā, kā

arī to, ka jebkāda nodokļu tiesiskā regulējuma pārskatīšana

ietekmētu arī personas, kas nav zemes likumiskās lietošanas

tiesiskajās attiecībās, par pamattiesības saudzējošāku līdzekli

nevar uzskatīt nevienu no Pieteikumu iesniedzēju norādītajiem

līdzekļiem.

21.5. Tiesību sistēmā pastāv alternatīvs

risinājums zemes likumiskās lietošanas maksas noteikšanai, kas

attiecas uz citiem šo tiesisko attiecību dalībniekiem. Ministru

kabineta 2018. gada 19. jūnija noteikumu Nr. 350

"Publiskas personas zemes nomas un apbūves tiesības

noteikumi" 8. punkts paredz gadījumus, kad apbūvēta

zemesgabala nomas maksu nosaka atbilstoši nevis zemes

kadastrālajai vērtībai, bet gan neatkarīga vērtētāja noteiktajai

tirgus nomas maksai.

Tieslietu ministrijas pārstāves tiesas sēdē norādīja, ka zemes

likumiskās lietošanas tiesību institūta izveides procesā tika

apsvērta alternatīva - zemes likumiskās lietošanas maksu

piesaistīt nevis zemes kadastrālajai vērtībai, bet gan neatkarīgu

vērtētāju noteiktai tirgus nomas maksai. Tomēr tirgus vērtība ir

mainīga, tās noteikšana prasītu ievērojamus līdzekļus, un dažādu

vērtētāju sagatavotie vērtējumi var būt atšķirīgi.

Ņemot vērā minēto, kā arī dalītajā īpašumā esošo zemes vienību

skaitu, secināms, ka to individuāla vērtēšana prasītu ievērojamus

finanšu resursus un papildu laiku.

Līdz ar to šādu līdzekli nevar uzskatīt par tādu, kas

sasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā

kvalitātē.

21.6. Meklējot risinājumus, kas varētu aizstāt

standartplatības aprēķinu, kā alternatīva tika apsvērta Ministru

kabineta 2006. gada 20. jūnija noteikumos Nr. 496

"Nekustamā īpašuma lietošanas mērķu klasifikācija un

nekustamā īpašuma lietošanas mērķu noteikšanas un maiņas

kārtība" paredzēt kārtību, kādā noteikt dalītus nekustamā

īpašuma lietošanas mērķus. Tad pašvaldības varētu pārlieku lielām

platībām piemērot mērķi - dabas pamatne. Tomēr tika secināts, ka

šādu risinājumu patlaban īstenot liegtu ierobežotās tehnoloģiskās

iespējas. Turklāt šāda kārtība radītu nesamērīgu administratīvo

slogu (sk. lietas materiālu

35. sēj. 84. lp.). Tāpat tiesas sēdē Ministru

kabineta pārstāve norādīja, ka arī funkcionāli nepieciešamās

zemes noteikšana nevarētu būt alternatīva. Tas skaidrojams ar to,

ka Valsts zemes dienestam būtu jāiegūst dati par aptuveni

17 000 zemes vienībām un 40 000 daudzdzīvokļu

mājām. Šie dati nav pieejami elektroniski un nav mašīnlasāmi.

Jebkurā gadījumā arhīvā varētu apzināt tikai aptuveni 20 līdz

30 procentus šo datu. Turklāt tie radīti aptuveni

2000. gadā, bet pa šo laiku zemes robežas var būt

mainījušās. Funkcionāli nepieciešamās zemes institūta pieņemšanas

gadījumā faktiski izmantojamā zemes platība varētu nesakrist ar

funkcionāli nepieciešamās zemes robežām. Citas apsvērtās

alternatīvas arī nebūtu iespējams īstenot.

Pirms apstrīdēto Noteikumu normu izdošanas tika izskatītas

vairākas alternatīvas arī standartplatības korekcijas koeficienta

noteikšanai, piemēram, iespēja diferencēt dabas pamatnes vērtības

atkarībā no to labiekārtojuma līmeņa. Tomēr tika secināts, ka

šādas alternatīvas īstenošana būtu saistīta ar būtisku

administratīvo slogu pašvaldībām un Valsts zemes dienestam, jo

ietvertu nekustamā īpašuma lietošanas mērķu pārskatīšanu. Proti,

ieguldītie resursi nebūtu samērīgi ar ieguvumu no šāda

risinājuma.

Tādējādi minētās apstrīdētajās Noteikumu normās ietvertā

pamattiesību ierobežojuma alternatīvas nav uzskatāmas par

saudzējošākiem līdzekļiem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķu sasniegšanai.

Līdz ar to nav saudzējošāku

līdzekļu, ar kuriem apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt vismaz tādā pašā

kvalitātē.