5. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka regulējums, kas paredz

personai pienākumu maksāt nodokli, ietilpst Satversmes 105. pantā

noteikto pamattiesību tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2010.

gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 5. punktu, 2007.

gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 19.1. punktu un

2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 19.

punktu).

Līdz ar to nepieciešams izvērtēt, vai apstrīdētā norma paredz

personai pienākumu maksāt nodokli, proti, vai tā paredz personai

Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu.

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma esot tikai tehniski

precizējoša. Tās izslēgšana no likuma pēc būtības nemainītu

principu, ka Pieteikuma iesniedzējiem nodoklis ir jāmaksā. Proti,

ja nodoklis netiktu ieturēts brīdī, kad persona saņem maksājumu

no privātā pensiju fonda, tas tomēr būtu jāmaksā rezumējošā

kārtībā, iesniedzot ikgadējo iedzīvotāju ienākuma nodokļa

deklarāciju.

5.1. Satversmes tiesa jau ir vērtējusi apstrīdētajai

normai līdzīgu normu - tā paša IIN likuma 16.1 panta

"Ienākuma gūšanas diena" devīto daļu, kas paredz:

"Par procentu ienākuma gūšanas dienu un attiecīgi arī par

procentu ienākuma izmaksas dienu šā likuma izpratnē uzskata

dienu, kad fiziskajai personai rodas tiesības neierobežoti

rīkoties ar attiecīgo ienākumu saskaņā ar noslēgto līgumu vai

likumu un attiecīgais ienākums kļūst pieejams šai personai tās

norādītajā veidā un kārtībā."

Satversmes tiesa norādījusi, ka šīs normas mērķis ir nevis

paredzēt pienākumu maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli no

procentu ienākuma, bet tikai konkretizēt ar nodokļa maksāšanu

saistītās detaļas. Pat ja šī norma tiktu atzīta par spēku

zaudējušu, personai tomēr saglabātos pienākums maksāt iedzīvotāju

ienākuma nodokli no procentu ienākuma, arī no tāda procentu

ienākuma, kas gūts no ieguldījuma, kurš izdarīts pirms Grozījumu

spēkā stāšanās (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 6.2. punktu).

Arī izskatāmajā lietā apstrīdētā norma pati par sevi neparedz

pienākumu maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli no maksājumiem, ko

papildpensijas saņēmējs saņem no privātā pensiju fonda.

5.2. Lietā Nr. 2010-25-01 bija apstrīdēta ne vien IIN

likuma 16.1 panta devītā daļa, bet arī tās normas,

kuras paredzēja iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanu no

procentu ienākuma. Satversmes tiesa secināja, ka IIN likuma

16.1 pantā ietvertā apstrīdētā norma ir nesaraujami

saistīta ar citām minētajā lietā apstrīdētajām normām. Līdz ar to

visas apstrīdētās normas tika izvērtētas kā vienots regulējums

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā

Nr. 2010-25-01 6.2. punktu).

Lai arī izskatāmās lietas ietvaros neviena cita norma, izņemot

IIN likuma 16.1 panta trešo daļu, nav apstrīdēta,

Pieteikuma iesniedzēji pēc būtības par neatbilstošu Satversmei

uzskata nevis apstrīdētās normas tekstu, bet viņiem labvēlīga

pārejas regulējuma trūkumu likumā. Satversmes tiesa ir

norādījusi, ka Saeima bauda lielu rīcības brīvību jautājumos, kas

saistīti ar likumdošanas tehniku, tostarp jautājumos par pārejas

regulējuma formulēšanu un izvēli par tā ietveršanu likuma tekstā,

likuma pārejas noteikumos vai arī nosakot attiecīgu likuma spēkā

stāšanās laiku (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 9.4.2. punktu). Savukārt

gadījumā, ja Saeima nav paredzējusi pienācīgu pārejas regulējumu,

konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var izvēlēties, kuru no tām

likuma normām, kas paredz viņa tiesības ierobežojošo regulējumu,

apstrīdēt.

Apstrīdētā norma ir cieši saistīta ar IIN likuma 8. panta

trešās daļas 18. punktu, 15. panta pirmo un 3.1 daļu,

kā arī Grozījumu normu, kura paredz izslēgt IIN likuma 9. panta

pirmās daļas 24. punktu. Kopā ar minētajām normām apstrīdētā

norma veido vienotu tiesisku regulējumu attiecībā uz

papildpensiju aplikšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (turpmāk

- apstrīdētais regulējums). Līdz ar to izskatāmajā lietā IIN

likuma 16.1 panta trešā daļa ir apstrīdēta tiktāl,

ciktāl tā neparedz, ka attiecībā uz maksājumiem no privātā

pensiju fonda, kurā iemaksas izdarītas pirms apstrīdētās normas

spēkā stāšanās, par ienākumu gūšanas dienu uzskatāma diena pirms

jaunā regulējuma spēkā stāšanās. Apstrīdētā norma konkrētās

lietas ietvaros izvērtējama kā tāda vienota regulējuma

sastāvdaļa, kurš apliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli

papildpensijas un kārto ar šā nodokļa maksāšanu saistītus

jautājumus.

5.3. 1995. gadā tika akceptēta Pensiju reformas

koncepcija un paredzēts ieviest trīs līmeņu pensiju sistēmu, kas

ietver paaudžu solidaritātes pensiju shēmu, fondēto pensiju shēmu

un privātos pensiju fondus. Likumdevējs bija iecerējis izstrādāt

tādu pensiju sistēmu, kura spētu saglabāt stabilitāti neatkarīgi

no ekonomiskajām izmaiņām. Pensiju sistēmas pamatprincipus,

apdrošināmo personu loku un līdzekļu veidošanas kārtību noteica

likumā "Par valsts pensijām". Vienlaikus likumdevējs

izstrādāja regulējumu, kas personām dod iespēju ar privāto

pensiju fondu starpniecību uzkrāt un ieguldīt personu pašu

izdarītās vai to labā brīvprātīgi izdarītās naudas līdzekļu

iemaksas, tādējādi nodrošinot papildu pensijas kapitālu (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

2010-21-01 17. punktu).

Privāto pensiju shēma darbojas kopš 1998. gada 1. jūlija, un

šīs shēmas mērķis ir tās dalībniekiem ar privāto pensiju fondu

starpniecību uzkrāt un ieguldīt viņu pašu izdarītās un viņu labā

brīvprātīgi izdarītās naudas līdzekļu iemaksas, līdz ar to

nodrošinot šiem dalībniekiem papildu kapitālu vecumā. Privāto

pensiju shēmas ietvaros 2009. gada 31. decembrī Latvijā darbojās

seši privātie pensiju fondi - pieci atklātie un viens slēgtais,

piedāvājot 19 pensiju plānus, kuros bija iesaistījušies 189,5

tūkstoši dalībnieku jeb 16,3 procenti no ekonomiski aktīvajiem

iedzīvotājiem. Privāto pensiju plānu neto kapitāls 2009. gada

beigās bija sasniedzis 0,72 procentus no iekšzemes kopprodukta.

2009. gadā pensiju trešā līmeņa ienesīgums bija 10,5 procenti,

bet 2008.gadā -10,1 procents (sk. ar Ministru kabineta 2010.

gada 17. novembra rīkojumu Nr. 674 apstiprinātās

"Koncepcijas par sociālās apdrošināšanas sistēmas

stabilitāti ilgtermiņā" 18. lpp.

http://www.lm.gov.lv/upload/aktualitates/koncepcija_24052010.pdf).

Atbilstoši likuma "Par privātajiem pensiju fondiem"

1. pantam saskaņā ar noteikto iemaksu plānu uzkrātais

papildpensijas kapitāls vai saskaņā ar noteikto izmaksu plānu

papildpensijas saņēmējam noteiktie maksājumi vai pakalpojumi

veido papildpensiju. Maksājumus var noteikt kā maksājumu

papildpensijas saņēmēja mūža garumā vai maksājumu noteiktā laika

posmā, vai vienreizēju izmaksu. Atkarībā no papildpensijas

kapitāla izveidošanās attiecībā uz dažādām tā daļām ir noteikts

atšķirīgs nodokļa režīms:

1) izmaksājot papildpensijas kapitālu, kas veidojies no

individuālajām iemaksām (konkrētajā gadījumā šāds kapitāls bijis

uzkrāts tikai vienam no Pieteikuma iesniedzējiem), iedzīvotāju

ienākuma nodoklis netika ieturēts pirms un netiek ieturēts arī

pēc Grozījumu spēkā stāšanās;

2) izmaksājot papildpensijas kapitālu, kas veidojies no darba

devēja iemaksām, iedzīvotāju ienākuma nodoklis tika ieturēts gan

pirms, gan arī pēc Grozījumu spēkā stāšanās. Mainījusies ir tikai

IIN likuma 15. panta otrajā daļā paredzētā likme. Līdz 2009.

gadam tā bija 25 procenti, 2009. gadā - 23 procenti, bet 2010.

gadā - 26 procenti;

3) izmaksājot pensiju plānu līdzekļu pārvaldīšanas rezultātā

gūto peļņu (starpību starp uzkrājumu termiņa beigās un veiktajām

iemaksām), pirms Grozījumu spēkā stāšanās nodoklis netika

ieturēts. Pēc Grozījumu spēkā stāšanās atbilstoši IIN likuma

11.9 panta vienpadsmitās daļas 3. punktam šī peļņa

veido ienākumu no kapitāla, kas nav kapitāla pieaugums. Saskaņā

ar IIN likuma 15. panta 3.1 daļu nodokļa likme

ienākumam no kapitāla ir 10 procenti.

Minētās normas un apstrīdētā norma kā vienots regulējums

paredz nodokļa ieturēšanu no papildpensijas daļas (tā

papildpensijas kapitāla izmaksas, kas veidojies no darba devēja

iemaksām, un kapitāla pieaugums). Līdz ar to šīs normas nosaka

papildpensijas saņēmējam Satversmes 105. pantā paredzēto

pamattiesību ierobežojumu (turpmāk - apstrīdētais

ierobežojums).