17. pants

Spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 atzīts, ka

apstrīdētās normas radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmais

mērķis ir aizsargāt citu personu tiesības un demokrātisko valsts

iekārtu.

Pārbaudot, vai apstrīdētās normas radītā atšķirīgā attieksme

atbilst samērīguma principam, spriedumā lietā Nr. 2015-10-01

atzīts, ka attiecībā uz valsts amatpersonu - tiesnesi, kam

nepieciešams sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar

invaliditāti, apstrīdētā norma nav piemērota leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 norādījusi, ka

apstrīdētajā normā tiesnešiem noteiktais amatu savienošanas

aizliegums nav absolūts. Likumdevējs, nosakot ar tiesneša amatu

savienojamos amatus un nodarbošanās veidus, par būtiskiem atzinis

tiesneša kā indivīda autonomijas nosacījumus, kas izriet citstarp

arī no viņa radniecības saitēm. Spriedumā atzīts, ka šie

nosacījumi nerada tiesnesim interešu konflikta risku neatkarīgi

no gūtās atlīdzības vai cita veida finansiālā ieguvuma apjoma

(sk. sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 18.1. punktu).

Kā Satversmes tiesa jau uzsvērusi spriedumā lietā Nr.

2015-10-01, tieši tas apstāklis, ka apstrīdētā norma pēc sava

rakstura ir neitrāla jeb ka tā neparedz atšķirīgu regulējumu

attiecībā uz atšķirīgās situācijās esošām personām, izraisa

pieteikuma iesniedzējas vienlīdzīgo tiesību ierobežojumu.

Apstrīdētajā normā noteiktais regulējums nav pietiekami

diferencēts (sk. sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 18.3.

punktu). Pieteikuma iesniedzējas tiesiskā situācija

izskatāmajā lietā pēc būtības ir tāda pati, jo viņai kā tiesnesei

apstrīdētā norma izraisa identisku aizliegumu sniegt asistenta

pakalpojumu ģimenes loceklim - personai ar invaliditāti -,

dzīvojot ar to nedalītā mājsaimniecībā.

Līdz ar to spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 sniegtais minētā

ierobežojuma samērīguma izvērtējums ir attiecināms arī uz

Pieteikuma iesniedzējas situāciju.

Tādējādi apstrīdētā norma nav

piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai.