16. pants

Pieteikuma iesniedzēja ir lūgusi izvērtēt

apstrīdētās normas atbilstību arī Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam. Viņa uzskata, ka visiem tiesnešiem, kuru ģimenēs ir

pilngadīga persona ar invaliditāti, jābūt vienlīdzīgām tiesībām

sniegt asistenta pakalpojumu šādam ģimenes loceklim, dzīvojot ar

to nedalītā mājsaimniecībā.

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 jau ir

atzinusi, ka Satversmes 91. panta pirmais teikums attiecas arī uz

neitrālu tiesisko regulējumu vai kritēriju, kas rada atšķirīgu

attieksmi pret indivīdu grupu, kura identificējama pēc kādas

pazīmes (sk. sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu).

Apstrīdētā norma vienādi attiecas uz visām tajā minētajām

amatpersonām, tostarp tiesnešiem, bez jebkādu atšķirību

atzīšanas. Tādējādi apstrīdētā norma pati par sevi ir neitrāla

pret visiem tiesnešiem.

Spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 atzīta apstrīdētās normas

neatbilstība Satversmes 91. pantam attiecībā uz tiesnesi, kam

nepieciešams sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar

invaliditāti. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai un kuras

personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos izskatāmajā lietā.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka salīdzināmos apstākļos

atrodas visas pilngadīgās personas, kurām nepieciešams sniegt

asistenta pakalpojumu ģimenes loceklim ar invaliditāti, dzīvojot

ar to nedalītā mājsaimniecībā. Kopējā raksturojošā pazīme esot

ģimenes loceklis ar invaliditāti, kuram nepieciešams

asistents.

Neatkarīgi no ģimenes locekļu skaita, ģimenes ienākumiem vai

jomas, kurā persona nodarbināta, tai esot pienākums rūpēties par

savas ģimenes locekli ar invaliditāti. Persona, kura neieņem

tiesneša amatu, nepieciešamības gadījumā varot sniegt asistenta

pakalpojumu savam ģimenes loceklim. Taču apstrīdētā norma

tiesnesim noteiktā amatu savienošanas aizlieguma dēļ Pieteikuma

iesniedzējai neļaujot sniegt šādu pakalpojumu savai mātei.

Spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 Satversmes tiesa atzinusi, ka

apstrīdētā norma ir neitrāla, tomēr rada atšķirīgu attieksmi pret

tiesnesi, liedzot tam sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam

ar invaliditāti, lai gan vecākiem, kuri neieņem tiesneša amatu,

tas nav liegts (sk. sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.2.

punktu). Izskatāmajā lietā apstrīdētā norma nostāda

nelabvēlīgākā situācijā tos tiesnešus, kuru ģimenēs ir pilngadīga

persona ar invaliditāti. Proti, atšķirīgā attieksme pret

Pieteikuma iesniedzēju rodas tādēļ, ka viņai nepieciešams

uzņemties rūpes par ģimenē dzīvojošo māti - personu ar

invaliditāti - un izmantot Satversmes 110. pantā noteiktās

tiesības saņemt valsts atbalstu šādā situācijā. Lai gan

apstrīdētā norma ir neitrāla, tā tomēr rada ierobežojumu

tiesnešiem kā valsts amatpersonām, ja ģimenē ar nedalītu

mājsaimniecību ir pilngadīga persona ar invaliditāti. Satversmes

tiesa jau atzinusi, ka atšķirīga attieksme, kas balstīta uz

neitrālu kritēriju, bet faktiski skar kādu pēc noteiktas pazīmes

identificējamu personu grupu, uz kuru šis neitrālais kritērijs

tipiskā veidā attiecas, rada netiešo diskrimināciju (sk.

sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu).

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja ir

salīdzināmā situācijā ar visām personām, kurām nepieciešams

sniegt asistenta pakalpojumu savas ģimenes loceklim ar

invaliditāti, dzīvojot ar to nedalītā mājsaimniecībā.