7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Pieteikuma iesniedzēja un viņas māte esot uzskatāmas par

ģimeni. Viens no veidiem, kādos bērns var rūpēties par vecākiem,

esot asistenta pienākumu uzņemšanās attiecībā uz vecāku ar

invaliditāti. Civillikuma 189. panta pirmais teikums ļaujot

bērniem slēgt tiesiskus darījumus ar saviem vecākiem, tādējādi

uzņemoties ne vien rūpes ģimenes tiesību izpratnē, bet arī

pienākumus, kas izriet no līguma par asistenta pakalpojuma

sniegšanu.

Par asistenta pakalpojuma tiesisko regulējumu Latvijā,

citstarp šā pakalpojuma mērķa sasniegšanu attiecībā uz personām,

kuras ir tiesīgas sniegt asistenta pakalpojumu, Tiesībsargs jau

esot sniedzis viedokli Satversmes tiesai lietā Nr.

2015-10-01.

Latvijā visbiežāk asistenta pakalpojumu personām ar

invaliditāti sniedzot šo personu radinieki, jo pašvaldībām

trūkstot asistenta pakalpojuma sniedzēju. Valstī neesot vienota,

visus asistenta pakalpojuma sniedzējus aptveroša reģistra.

Nodrošinot dažādus pabalstus, pakalpojumus un atvieglojumus,

kā arī paredzot iespēju saņemt asistenta pakalpojumu, valsts

vismaz minimālā līmenī esot izpildījusi savu pozitīvo pienākumu

garantēt sociālo nodrošinājumu personu ar invaliditāti ģimenēm.

Tādējādi ar apstrīdēto normu neesot pārkāptas Pieteikuma

iesniedzējai Satversmes 110. panta pirmajā teikumā nodrošinātās

tiesības.

Visas personas, kurām nepieciešams sniegt asistenta

pakalpojumu ģimenes loceklim ar invaliditāti, atrodoties vienādos

un salīdzināmos apstākļos. Salīdzināmās grupas raksturojošais

atšķirīgais elements esot personu nodarbinātības joma, proti,

tas, vai persona, kurai nepieciešams pašai sniegt asistenta

pakalpojumu ģimenes loceklim, ir valsts amatpersona apstrīdētās

normas izpratnē vai arī tā ir nodarbināta jebkurā citā jomā.

Personas, kuras nav valsts amatpersonas, varot sniegt asistenta

pakalpojumu savas ģimenes loceklim ar invaliditāti bez

ierobežojumiem. Savukārt personām, kuras ir valsts amatpersonas,

tostarp tiesnešiem, apstrīdētā norma liedz sniegt asistenta

pakalpojumu savas ģimenes loceklim. Pēc Tiesībsarga ieskata, šajā

lietā apstrīdētā norma rada atšķirīgu attieksmi pret tiesnesi,

liedzot viņai sniegt asistenta pakalpojumu savai mātei.

Neesot rodams saprātīgs skaidrojums tam, ka tiesneša amata

savienošana ar asistenta pakalpojuma sniegšanu ģimenes loceklim

ar invaliditāti radītu tiesneša neatkarībai lielāku risku nekā

tiesneša amata savienošana ar apstrīdētajā normā atļautajiem

nodarbošanās veidiem. Tiesībsargs uzskata, ka ar apstrīdēto normu

noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiek

sasniegts.