10. pants

Pieaicinātā persona - asoc. prof. Dr.

iur. Kristīne Dupate - uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 91. pantam, ciktāl tā liedz Pieteikuma

iesniedzējai par samaksu veikt sava bērna ar invaliditāti

asistenta pienākumus.

K. Dupate uzsver, ka pastāvot formālās un reālās līdztiesības

pieeja. Formālās līdztiesības pieeja esot šaurāka un izpaužoties

kā gādāšana par vienlīdzīgu attieksmi pret vienlīdzīgajiem.

Savukārt reālās līdztiesības pieeja izpaužoties kā gādāšana par

vienlīdzīgu iespēju radīšanu visām sabiedrības grupām un esot

vērsta uz katras atsevišķās grupas tiesību nodrošināšanu tiktāl,

lai pie tās piederošie cilvēki varētu baudīt sabiedriskos labumus

tāpat kā pārējie sabiedrības locekļi. Konkrētā situācija būtu

vērtējama, pamatojoties uz reālo pieeju līdztiesībai, proti,

ņemot vērā dzīvē eksistējošos sociālos šķēršļus, kas atsevišķām

personu grupām liedz vienlīdzīgas iespējas. Ģimenes, kurās aug

bērns ar invaliditāti, atrodoties pavisam citādā situācijā nekā

pārējās ģimenes. Latvijā vēl diezgan daudzi sociālie šķēršļi

liedzot ģimenei, kurā aug bērns ar invaliditāti, reāli un

līdzvērtīgi ar pārējām ģimenēm baudīt sabiedriskos labumus.

Saskaņā ar Satversmes 110. pantu radītais valsts atbalsta

mehānisms nespējot pilnībā novērst būtiskos reālajā dzīvē

eksistējošos šķēršļus, ar kuriem nākoties saskarties šai personu

grupai.

Varot teikt, ka Satversmes 110. pants "atpazīst"

atšķirīgo situāciju, kādā atrodas ģimenes, kurās aug bērni ar

invaliditāti. Attiecīgi Satversmes 110. pants atspoguļo

Satversmes 91. pantā noteikto, ka pret personām, kas atrodas

atšķirīgā situācijā, ir jāizturas atšķirīgi. Tas uzliek

likumdevējam pienākumu izveidot tādu efektīvu normatīvo

regulējumu, kas ģimenēm, kurās aug bērni ar invaliditāti,

nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas kā citām ģimenēm. Izskatāmajā

lietā kā galvenais esot piemērojams Satversmes 91. pants, ņemot

vērā to, ka Pieteikuma iesniedzēja diskriminējošā situācijā

atrodas tieši sava amata dēļ.

K. Dupate piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka

apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot citu personu tiesību un

likumīgo interešu, kā arī demokrātiskas valsts iekārtas

aizsardzība, nodrošinot tiesu varas neatkarību. Tomēr neesot

pamatoti Saeimas apsvērumi attiecībā uz to, kādēļ izraudzītais

līdzeklis ir nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai. Neesot

pamatots arī Saeimas arguments, ka Pieteikuma iesniedzējai nekas

neliedzot aprūpēt savu bērnu ar invaliditāti bez maksas. Tiesības

saņemt atlīdzību par asistenta pakalpojuma sniegšanu nozīmējot

to, ka bērna ar invaliditāti aprūpē ieguldītais darbs tiek atzīts

par sabiedriski nozīmīgu un materiālā izteiksmē novērtējamu. Viņa

nepiekrīt arī Saeimas viedoklim par to, ka Pieteikuma iesniedzēja

varot piesaistīt citas personas kā asistenta pakalpojuma

sniedzējas. Tas esot pretrunā ar tiesību efektivitātes principu.

Bērnam gan fizisku, gan emocionālu iemeslu dēļ varot būt

problemātiski kontaktēties ar citām personām. Turklāt tiesības uz

asistenta pakalpojuma pieejamību netiekot nodrošinātas efektīvi.

Proti, atlīdzība, ko valsts noteikusi asistenta pakalpojuma

sniedzējam, esot zema, bet tajā pašā laikā no viņa tiek sagaidīta

specifiska pieredze un zināšanas. Līdz ar to esot grūti atrast

kvalificētus speciālistus, kas vēlētos veikt personas ar

invaliditāti asistenta pienākumus.

Neesot rodams saprātīgs pamatojums arī tam, kāpēc tiesnesim ir

atļauts savienot valsts amatpersonas statusu ar pedagoga darbu un

pat konkrētu veidu saimniecisko darbību, bet liegts sniegt

sociāla rakstura pakalpojumu savas ģimenes ietvaros, kas nekādā

ziņā neapdraudētu tiesneša neatkarību.

Tā kā izskatāmajā lietā pēc būtības galvenais jautājums esot

nodarbinātības tiesības saistībā ar aprūpi, kas nepieciešama

personām ar invaliditāti, būtu piemērojama arī Eiropas Savienības

Padomes 2000. gada 27. novembra direktīva 2000/78/EK, kas nosaka

kopējo sistēmu vienādai attieksmei pret nodarbinātību un

profesiju.

Secinājumu

daļa