9. pants

Pieaicinātā persona - Dr. psych. Ieva

Bite - uzskata, ka bērniem ar invaliditāti, īpaši ar smagiem

funkcionāliem traucējumiem, bieži vien nepieciešama ne tikai

specifiska fiziska palīdzība, bet arī īpaša emocionāla izpratne.

Šo bērnu jutība pret stresu izraisošiem faktoriem parasti esot

paaugstināta, un līdz ar to viņiem varot rasties nopietnas

emocionālas un uzvedības problēmas, turklāt tās varot izpausties

arī sevišķi saasinātā formā. Īpašas grūtības rodoties bērniem un

jauniešiem ar valodas un citu komunikācijas spēju traucējumiem,

kuru dēļ viņi nespēj izpaust savas emocijas verbāli un sociāli

pieņemamā veidā. Tādējādi nopietni sarežģījumi varot rasties ne

tikai pašam bērnam ar invaliditāti, bet arī apkārtējiem

cilvēkiem.

Lai pārvarētu šīs grūtības, esot nepieciešama dziļa izpratne

par bērna ar invaliditāti vajadzībām, stresa pārvarēšanas un

emociju regulēšanas iespējām. Vecāki esot bērna galvenie

aprūpētāji, tātad parasti arī vislabāk pazīstot savu bērnu un

izprotot viņa vajadzības.

Kopumā būtu svarīgi bērnu ar invaliditāti aprūpē iesaistīt arī

citus cilvēkus, kuri tāpat izprastu konkrētā bērna vajadzības un

spētu viņam sniegt atbalstu ikdienā, bet vairāku objektīvu

iemeslu dēļ šādus cilvēkus piesaistīt esot sarežģīti. Konkrēta

bērna emocionālo un uzvedības problēmu pārvarēšanai esot svarīgas

atbilstošas prasmes un iemaņas. Būtisks aspekts esot arī bērna ar

invaliditāti psiholoģiskā piesaiste primārajam aprūpētājam.

Saasinoties bērna vai pusaudža fiziskajiem un psihiskajiem

traucējumiem, ļoti cieša un specifiska varot kļūt piesaiste tikai

vienai vai divām personām. Lai panāktu kontaktu ar šādu bērnu,

esot nepieciešamas īpašas zināšanas, kā arī stabilitāte bērna

aprūpē.

Pašreizējā aprūpes sistēmā esot saskatāmas vairākas būtiskas

nepilnības, kas apgrūtinot bērnu ar invaliditāti un viņu ģimenes

locekļu dzīvi. Trūkstot kritēriju, pēc kuriem varētu izvērtēt

personu ar invaliditāti asistentu izglītību un piemērotību

attiecīgo pienākumu veikšanai. Asistenta pakalpojuma apmaksai

paredzētais finansējums arī esot nepietiekams un tā piešķiršanas

kārtība nepilnīga. Minētie apstākļi apgrūtinot piemērotu

asistentu piesaisti ilgtermiņā. Līdz ar to daudziem bērniem un

jauniešiem ar invaliditāti faktiski netiekot nodrošināta

asistenta pakalpojuma pieejamība. Arī psiholoģiskā palīdzība un

psihoterapija bērniem ar invaliditāti un viņu aprūpētājiem esot

pieejama tikai ierobežotā apjomā.

Atbalsta trūkums un sociālā izolētība esot nopietnu emocionālu

problēmu, piemēram, depresijas, attīstības cēloņi. Lai veicinātu

sabiedrības labklājību, būtu ieteicams valstī pilnveidot

nemedikamentozās palīdzības sniegšanu personām ar invaliditāti.

Tāpat būtu ieteicams mazināt stigmatizāciju, kas sabiedrībā

joprojām esot vērojama attiecībā pret dažādām atšķirīgām tās

grupām, tostarp cilvēkiem ar fiziskiem un psihiskiem traucējumiem

un viņu tuviniekiem. Būtu maksimāli jārūpējas par to, lai

nodrošinātu visu cilvēku vienlīdzību neatkarīgi no viņu veselības

stāvokļa.