15. pants

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 91. pantā ietvertajam vienlīdzības

principam, proti, ka visiem vecākiem, kuri audzina bērnu ar

invaliditāti, jābūt vienlīdzīgām tiesībām sniegt asistenta

pakalpojumu savam bērnam un saņemt par to valsts noteikto

samaksu.

Satversmes 91. pants noteic: "Visi cilvēki ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez

jebkādas diskriminācijas." Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības

principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda

tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām

personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā

Nr. 2009-46-01 7. punktu). Tomēr tas nenozīmē

nivelēšanu, bet prasa vienādi izturēties pret tām personām, kuras

atrodas patiešām vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti,

vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 13.

maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 13.

punktu).

Satversmes 91. panta otrais teikums, kas noteic, ka cilvēka

tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, papildina

šā paša panta pirmo teikumu (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1.

punktu). Diskriminācijas aizliegums ir vienlīdzības

principā ietverts palīgelements, kas noteiktās situācijās šo

principu precizē un palīdz to piemērot konkrētās situācijās

(sk.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa.

Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža

zinātniskajā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 74.

lpp.). Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertā

diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu

attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju,

piemēram, rasi, tautību vai dzimumu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 6.

punktu). Aizliegto kritēriju katalogs atspoguļo

sabiedrības izšķiršanos par to, kādas atšķirības starp tās

locekļiem nav pieļaujamas kā atšķirīgas attieksmes pamats. Ja

atšķirīgā attieksme balstīta uz kādu no kritērijiem, kas ietverti

aizliegto kritēriju katalogā, tās attaisnojums vai nu vispār nav

iespējams, vai arī ir iespējams tikai izņēmuma gadījumā (sk.:

Latvijas Republikas Satversmes komentāri, 104. lpp.).

Atšķirībā no Satversmes 91. panta pirmā teikuma šā panta otrajā

teikumā nostiprinātā diskriminācijas aizlieguma principa būtība

ir šāda: novērst iespēju, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī,

pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju, tiktu ierobežotas

personas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14.

septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.3.

punktu).

Šāda, uz kādu no aizliegtajiem kritērijiem balstīta atšķirīga

attieksme rada t.s. tiešo diskrimināciju. Atsevišķos gadījumos

atšķirīga attieksme var balstīties uz neitrālu kritēriju, bet

faktiski skart kādu noteiktu cilvēku grupu, uz kuru šis

neitrālais kritērijs tipiskā veidā attiecas, radot t.s. netiešo

diskrimināciju (sk.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri,

105. lpp.). Arī Eiropas Savienības Tiesa atzīst, ka

diskriminācija var izpausties netieši. Netiešā diskriminācija ir

konstatējama tad, kad acīm redzami neitrāls noteikums, kritērijs

vai prakse nostāda neizdevīgākā stāvoklī pēc kādas pazīmes

identificējamu indivīdu grupu, ja vien šis noteikums, kritērijs

vai prakse nav attaisnojami ar objektīviem faktoriem, kas

neizriet no aizliegtajiem kritērijiem (sk., piemēram, Eiropas

Savienības Tiesas 2006. gada 3. oktobra sprieduma lietā C-17/05

30. un 31. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam, izdodot tiesību

aktus, ir jāņem vērā Satversmes 91. pantā ietvertais vienlīdzības

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1.

punktu). Attiecīgi likumdevējam ir pienākums izstrādāt

tādas normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas atšķirīgos apstākļos, ja vien nav kādu saprātīgu un

objektīvu iemeslu to nedarīt. Līdz ar to arī neitrālam

tiesiskajam regulējumam ir jāatbilst šādai vienlīdzības principa

izpratnei.

Tādējādi Satversmes 91. panta

pirmais teikums attiecas arī uz neitrālu tiesisko regulējumu vai

kritēriju, kas rada atšķirīgu attieksmi pret indivīdu grupu, kura

identificējama pēc kādas pazīmes.