17. pants

Satversmes tiesa norādījusi, ka divas situācijas

nekad nav pilnīgi identiskas. Salīdzināšanai jāizvēlas tāda

situācija, kurai ir viena vai vairākas kopīgas pazīmes ar

pārbaudāmo situāciju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007.

gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7. punktu).

Vērtējot, vai vienlīdzīgas attieksmes princips tiek ievērots,

noteicošais ir tas, vai vairākas personu grupas vieno kopīga un

būtiska tām piemītoša pazīme. Lai noskaidrotu, vai un kuras

personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir

nepieciešams noteikt galveno šīs grupas vienojošo pazīmi.

17.1. Visupirms ir jānoskaidro, vai un kuras personas

(personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka

salīdzināmos apstākļos atrodas visi vecāki, kuriem ir bērns ar

invaliditāti un kuriem pašiem nepieciešams sniegt savam bērnam

asistenta pakalpojumu. Kopējā raksturojošā pazīme ir tā, ka šie

vecāki audzina bērnu ar invaliditāti. Neatkarīgi no ģimenes

locekļu skaita, ģimenes ienākumiem vai jomas, kurā šie vecāki

nodarbināti, viņiem ir pienākums rūpēties par savu bērnu ar

invaliditāti, nodrošinot viņam pastāvīgu aprūpi un

uzraudzību.

Visiem bērniem ar invaliditāti ir tiesības uz valsts apmaksātu

asistenta pakalpojumu. Noteikumu Nr. 942 3. punkts noteic

prasības asistenta pakalpojuma sniedzējiem. Par asistentu var būt

jebkura fiziskā persona, kam ir darba vai personiskā pieredze

saskarsmē ar personām, kurām ir invaliditāte. Nekādus citus

ierobežojumus asistentam Noteikumi Nr. 942 neparedz. Tādējādi arī

vecākiem ir iespējams sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam

ar invaliditāti. Tomēr tiem bērnu ar invaliditāti vecākiem, kuri

ir tiesneši, tas nav atļauts. Tātad atšķirīgais elements, kas

raksturo šo vecāku grupu, ir nodarbinātības joma, konkrēti -

tiesneša statuss. Proti, tiesnešiem nav ļauts sniegt asistenta

pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti.

Saeima pievienojas Pieteikuma iesniedzējas uzskatam par lietā

salīdzināmajām personu grupām. Pēc iepazīšanās ar lietas

materiāliem Saeima ir papildinājusi savu viedokli, norādot, ka

pieaicinātajām personām neesot vienotas izpratnes par to, kuras

personas izskatāmajā lietā atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos. Tiesībsargs, Tieslietu ministrija un I. Bite uzskata,

ka salīdzināmos apstākļos atrodas visi vecāki, kuriem ir bērni ar

invaliditāti. Birojs uzsvēris, ka attiecībā uz Pieteikuma

iesniedzēju un citiem vecākiem, kuri audzina bērnu ar

invaliditāti, ir konstatējami vienādi faktiskie apstākļi, bet

atšķirīgi tiesiskie apstākļi, kas izriet no Pieteikuma

iesniedzējas kā tiesneses statusa un sakarā ar to noteiktajiem

ierobežojumiem (sk. lietas materiālu 75. lpp.). K. Dupate

uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēja atrodas būtiski atšķirīgā

situācijā arī salīdzinājumā ar citiem tiesnešiem, kuru ģimenēs

nav bērnu ar invaliditāti, jo viņai ir nepieciešams uzņemties

sava bērna ar invaliditāti asistenta pienākumus.

Visi lietas dalībnieki atzīst, ka bērnam ar invaliditāti ir

tiesības izmantot asistenta pakalpojumu arī tādā gadījumā, ja to

sniedz viens no viņa vecākiem. No lietas materiāliem izriet, ka

konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējai nepieciešams pašai

sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti viņa

veselības stāvokļa dēļ (sk. lietas materiālu 6. un 9.

lpp.). Tie vecāki, kuriem ir bērns ar invaliditāti,

bet kuri neieņem tiesneša amatu, nepieciešamības gadījumā var

sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam. Taču apstrīdētā norma

tajā tiesnešiem noteiktā amatu savienošanas aizlieguma dēļ

Pieteikuma iesniedzējai šādu pakalpojumu neļauj sniegt. Līdz ar

to Pieteikuma iesniedzēja ir salīdzināmā situācijā ar visiem

vecākiem, kuriem nepieciešams pašiem sniegt asistenta pakalpojumu

savam bērnam ar invaliditāti.

Tādējādi visi vecāki, kuriem

nepieciešams pašiem sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar

invaliditāti, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

17.2. Izskatāmajā lietā nozīme ir apstrīdētās normas

raksturam. Saskaņā ar Interešu konflikta novēršanas likuma 6.

panta pirmo daļu jebkurai valsts amatpersonai ir atļauts savienot

valsts amatpersonas amatu ar citu amatu, uzņēmuma līguma vai

pilnvarojuma izpildi, ja šajā likumā vai citā normatīvajā aktā

nav paredzēti amatu savienošanas ierobežojumi. Speciālie amatu

savienošanas ierobežojumi, kas attiecas uz tiesnešiem, ir

noteikti apstrīdētajā normā. Proti, tajā norādīti konkrēti

nodarbošanās veidi, ar kuriem savienot tiesneša amatu ir atļauts.

Birojs atzinis, ka asistenta pienākumu veikšana ir uzskatāma par

amatu Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē. Tā kā

tiesnesim apstrīdētā norma neļauj veikt sava bērna ar

invaliditāti asistenta pienākumus, tad spēkā esošā regulējuma

ietvaros tie bērnu ar invaliditāti vecāki, kuri ir tiesneši,

nedrīkst noslēgt uzņēmuma līgumu par asistenta pakalpojuma

sniegšanu savam bērnam (sk. lietas materiālu 7. lpp.).

Atbilstoši Biroja viedoklim apstrīdētā norma pēc sava rakstura ir

ierobežojoša un šīs normas mērķis ir nodrošināt tajā norādīto

valsts amatpersonu darbību jeb valsts funkciju īstenošanu

sabiedrības interesēs.

Interešu konflikta novēršanas likuma mērķis ir nodrošināt visu

valsts amatpersonu darbību sabiedrības interesēs, novēršot valsts

amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai

mantiskās ieinteresētības ietekmi uz valsts amatpersonas darbību,

kā arī veicināt valsts amatpersonu darbības atklātumu un

atbildību sabiedrības priekšā un sabiedrības uzticēšanos valsts

amatpersonu darbībai (sk. Interešu konflikta novēršanas

likuma 2. pantu). Satversmes tiesa uzskata par

pamatotu Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) judikatūrā

nostiprināto atziņu, ka valsts amatpersonas statusu raksturo

īpašas uzticamības un lojalitātes attiecības ar valsti (sk.,

piemēram, ECT 2014. gada 18. novembra lēmuma lietā Spūlis un

Vaškevičs pret Latviju, pieteikumi Nr. 2631/10 un 12253/10, 41.

punktu). Nosacījums par īpašu uzticamību un lojalitāti pret

valsti ir pamatā ar amatpersonas statusu saistītajiem

ierobežojumiem, kas paši par sevi nav uzskatāmi par nesamērīgiem

no vienlīdzības principa viedokļa.

Lai nodrošinātu Interešu konflikta novēršanas likuma mērķu

sasniegšanu, apstrīdētajā normā norādītas tās valsts

amatpersonas, kurām ir atļauts savu amatu savienot tikai ar tādu

citu amatu un tāda uzņēmuma līguma vai pilnvarojuma izpildi, kas

paredzēts šai pašā normā. Apstrīdētā norma vienādi attiecas uz

visām tajā minētajām amatpersonām, tostarp tiesnešiem, bez

jebkādu atšķirību atzīšanas. Tādējādi apstrīdētā norma pati par

sevi ir neitrāla pret visiem tiesnešiem. Tomēr tā nostāda

tiesnesi atšķirīgā situācijā tad, ja viņam nepieciešams sniegt

asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti.

Tādējādi apstrīdētā norma, lai gan

ir neitrāla, tomēr rada atšķirīgu attieksmi pret tiesnesi, kuram

liedz sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar

invaliditāti.

17.3. Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei, ko

izraisa apstrīdētā norma, ir objektīvs un saprātīgs pamats,

jāpārbauda, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis.

Satversmes tiesa atzinusi, ka pienākums norādīt un pamatot

atšķirīgas attieksmes leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir

institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr.

2012-06-01 12. punktu). Saeima atbildes rakstā norāda,

ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis ir nodrošināt tiesu varas neatkarību, aizsargāt

citu personu tiesības un likumīgās intereses un demokrātisko

valsts iekārtu (sk. lietas materiālu 37. lpp.).

Savukārt Pieteikuma iesniedzēja nesaskata atšķirīgās attieksmes

leģitīmo mērķi. Pieteikuma iesniedzējas viedoklim pievienojas

vairākas lietā pieaicinātās personas.

Satversmes 83. pants noteic: "Tiesneši ir neatkarīgi un

vienīgi likumam padoti." Šajā konstitucionālajā normā

noteiktā tiesnešu un tiesas neatkarība ir viens no demokrātiskas

un tiesiskas valsts pamatprincipiem (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.

punktu). Satversmes 83. pantā ietvertais tiesnešu neatkarības

princips prasa, lai tiesu sistēma nodrošinātu gan tiesas

neatkarību kopumā, gan arī tiesneša neatkarību katrā konkrētajā

lietā. To uzsvērusi arī Saeima.

Starptautisko tiesību dokumentos noteiktā prasība pēc tiesnešu

neatkarības ietilpst tiesību uz taisnīgu tiesu saturā. Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pants

noteic, ka ikvienam ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un

savlaicīgu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu

noteiktā tiesā. Līdzīgi formulēts arī Apvienoto Nāciju

Organizācijas Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un

politiskajām tiesībām 14. pants. Eiropas Tiesnešu konsultatīvā

padome ir uzsvērusi, ka tiesas neatkarībai jābūt garantētai gan

attiecībā uz abām konkrēta strīda pusēm, gan sabiedrību kopumā

(Opinion No 1 (2001) of the Consultative Council of European

Judges on Standards Concerning the Independence of the Judiciary

and the Irremovability of Judges, Strasbourg, 23 November 2001,

para 11). Lai gan šis dokuments valstīm nav juridiski

saistošs, tomēr tas sniedz autoritatīvu viedokli par tiesnešu

neatkarības principa saturu. Tādējādi tiesnešu neatkarība garantē

tiesiskuma nosargāšanu sabiedrības un valsts interesēs (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr.

2009-11-01 7.2. punktu).

Lai nodrošinātu taisnīgu tiesu un tiesneša neatkarību katrā

tiesas procesā, ir izstrādāts atbilstošs normatīvais regulējums.

Lai nodrošinātu tiesneša neatkarību un objektivitāti katrā

konkrētajā lietā, valsts paredzējusi tiesneša atstatīšanās un

noraidīšanas procedūras, aizliegumu piedalīties atkārtotā lietas

izskatīšanā un citas garantijas visos tiesas procesu

regulējošajos likumos. Savukārt tiesu varas un tiesnešu

neatkarību institucionālā līmenī nodrošina virkne normatīvo aktu,

tai skaitā Satversme un Interešu konflikta novēršanas likums.

Līdz ar to apstrīdētā norma ir daļa no normatīvā regulējuma,

kas nodrošina tiesneša kā amatpersonas darbības atklātumu un

atbildību sabiedrības priekšā, kā arī nodrošina tiesu varas

neatkarību demokrātiskā valstī.

Tādējādi apstrīdētās normas radītās

atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu personu

tiesības un demokrātisko valsts iekārtu.