18. pants

Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas radītā

atšķirīgā attieksme atbilst samērīguma principam, jāpārbauda:

1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

mērķa sasniegšanai;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

3) vai likumdevēja darbība ir samērīga, tas ir, vai labums, ko

iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr.

2003-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu un 2008. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2008-11-01 13. punktu). Ja,

izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu

daļas 3.1. punktu).

18.1. Izvērtējot, vai atšķirīgā attieksme ir samērīga,

visupirms jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma ir piemērota

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Saeima ir norādījusi, ka apstrīdētā norma ir piemērota

leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tā nodrošinot to, ka tiesnesis nebūs

darba vai citādās finansiālās atkarības attiecībās ar citu valsts

varas atzaru institūcijām (tai skaitā pašvaldībām), un to, ka arī

privātpersonām nebūs iespējas ietekmēt tiesneša neatkarību caur

šāda veida attiecībām. Saeima arī uzsvērusi, ka tiesnesim ir

atļauts veikt tikai tādu saimniecisko darbību, kas saistīta ar

viņam piederošā īpašuma vai ekonomiska rakstura tiesību

izlietošanu. Šādu izņēmumu noteikšana esot saistīta ar tiesnešiem

Satversmes 105. pantā paredzētajām tiesībām, nevis ar vispārēju

atļauju veikt jebkura veida saimniecisko darbību.

Lai arī apstrīdētā norma liedzot Pieteikuma iesniedzējai pašai

sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, tomēr

tā neliedzot viņai pavadīt savu bērnu ikdienas gaitās, citastarp

vienlaikus ar asistentu, kura pakalpojumus apmaksā valsts.

Asistenta pakalpojumu varot sniegt citi ģimenes locekļi.

Aizliegums attiecoties tikai uz Pieteikuma iesniedzēju.

Attiecībā uz izskatāmās lietas apstākļiem Saeima atzinusi, ka

šobrīd praksē izveidojusies situācija, ka māte, kurai ir bērns ar

invaliditāti, vienlaikus ir gan viņam nepieciešamā asistenta

pakalpojuma pieprasītāja, gan sniedzēja, esot tiesībpolitiski

kļūdaina. Pēc Saeimas ieskata, asistenta pakalpojuma kā viena no

valsts sociālās palīdzības veidiem saņemšana būtu nošķirama no tā

sniegšanas, jo šā pakalpojuma sniedzējai vajadzētu būt atbilstoši

apmācītai personai. Asistenta pakalpojuma mērķis esot sniegt

praktisku atbalstu bērnam ar invaliditāti un līdz ar to arī viņa

ģimenei, pēc iespējas atvieglojot tās ikdienu. Apstrīdētajā normā

noteiktais amatu savienošanas ierobežojums neietekmētu Pieteikuma

iesniedzējas ģimeni un atvieglotu tās ikdienu atbilstoši

asistenta pakalpojuma mērķim un jēgai, ja ģimenei tiktu

nodrošināta iespēja saņemt pietiekami kvalificēta asistenta

pakalpojumu.

Savukārt Pieteikuma iesniedzēja nesaskata, kā asistenta

pakalpojuma sniegšana savam bērnam ar invaliditāti varētu

ietekmēt viņas kā tiesneses neatkarību un ar ko šā pakalpojuma

sniegšana atšķiras no apstrīdētajā normā ietvertajiem

nodarbošanās veidiem. Pieteikuma iesniedzēja uzsver, ka viņas

situācijā primārais faktors ir nevis finansiāls ieguvums, bet gan

nepieciešamība nodrošināt sociāla rakstura pakalpojumu savam

bērnam. Pieteikuma iesniedzēja uzsver, ka valsts nenodrošinot

atbilstoši kvalificētu asistentu pieejamību un līdz ar to viņai

pašai nepieciešams sniegt attiecīgo pakalpojumu.

Satversmes tiesa norāda, ka izskatāmajā lietā vienlīdzības

principa ievērošana vērtējama, ņemot vērā konkrēto Pieteikuma

iesniedzējas situāciju. Saeimas argumenti par to, ka apstrīdētās

normas ierobežojošo ietekmi mazinot tas, ka asistenta pakalpojuma

sniegšana nav aizliegta citiem ģimenes locekļiem un ka mātei nav

liegts pavadīt savu bērnu kopā ar citu personu, kas sniedz valsts

apmaksātu asistenta pakalpojumu, nav uzskatāmi par risinājumu

Pieteikuma iesniedzējas situācijā. No lietas materiāliem izriet,

ka konkrētajos apstākļos asistenta pakalpojumu bērnam ar

invaliditāti var sniegt tikai māte, proti, Pieteikuma

iesniedzēja.

Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētajā normā tiesnešiem

noteiktais amatu savienošanas aizliegums nav absolūts. Tiesneša

amatu ir atļauts savienot ar apstrīdētajā normā norādītajiem

amatiem, piemēram, pedagoga, zinātnieka, profesionāla sportista

un radošo darbu. To ir atļauts savienot arī ar saimniecisko

darbību, ja šīs darbības ietvaros tiek gūti ienākumi no

lauksaimnieciskās ražošanas, mežizstrādes, zvejniecības, lauku

tūrisma vai prakses ārsta profesionālās darbības, kā arī

saimniecisko darbību, kura tiek veikta, pārvaldot amatpersonai

piederošo nekustamo īpašumu, kā arī tāda pilnvarojuma izpildi, uz

kura pamata amatpersona rīkojas sava radinieka vārdā, ja tas

nerada interešu konfliktu (sk. Interešu konflikta novēršanas

likuma 7. panta desmito, 10.1 un vienpadsmito

daļu).

Kā izriet no apstrīdētās normas un Interešu konflikta

novēršanas likuma kopumā, likumdevējs, nosakot ar tiesneša amatu

savienojamos amatus un nodarbošanās veidus, par būtiskiem atzinis

tiesneša kā indivīda autonomijas nosacījumus, kas izriet no viņa

radniecības saitēm (radinieka pilnvarojumu izpilde), viņam

piederošo īpašumu pārvaldīšanas (piemēram, mežizstrāde, lauku

tūrisms) un individuālās profesionālās darbības (piemēram, ārsta

prakse, pedagoģiskā darbība). Tādējādi likumdevējs atzinis, ka

šie nosacījumi nerada tiesnesim interešu konflikta risku

neatkarīgi no viņa gūtās atlīdzības vai cita veida finansiālā

ieguvuma apjoma. Saeima lietas izskatīšanas ietvaros nav sniegusi

argumentus tam, kāpēc tieši asistenta pakalpojuma sniegšana savam

bērnam ar invaliditāti pretstatā visiem citiem apstrīdētajā normā

atļautajiem nodarbošanās veidiem nostādītu tiesnesi interešu

konflikta situācijā. Tāpat nav sniegts pamatojums tam, kāpēc

tiesneša amata savienošana ar asistenta pakalpojuma sniegšanu

savam bērnam ar invaliditāti tiesneša neatkarību pakļautu

lielākam riskam nekā tiesneša amata savienošana ar apstrīdētajā

normā atļautajiem nodarbošanās veidiem.

Nevar piekrist arī Saeimas argumentam par to, ka apstrīdētā

norma Pieteikuma iesniedzējas situācijā novēršot citu valsts

varas atzaru iespējamo ietekmi uz viņu. Jāņem vērā, ka jebkurā no

Interešu konflikta novēršanas likumā atļautajiem nodarbošanās

veidu un amatu savienošanas gadījumiem tiesnesis var nonākt tiešā

vai netiešā kontaktā ar citiem valsts varas atzariem. Piemēram,

tiesnesim, apsaimniekojot savu nekustamo īpašumu, var rasties

nepieciešamība sazināties ar pašvaldības iestādēm. Izskatāmās

lietas apstākļos nekas neliecina par to, ka tiesnesim tādā

gadījumā, ja viņš savam bērnam ar invaliditāti sniegtu asistenta

pakalpojumu, nepieciešamība sazināties ar attiecīgo valsts vai

pašvaldības institūciju amatpersonām būtu lielāka nekā jebkurā

citā no apstrīdētajā normā atļautajiem amatu un nodarbošanās

veidu savienošanas gadījumiem. Valsts atbalsts asistenta

pakalpojuma saņemšanai ir noteikts Invaliditātes likumā. Līgums

par asistenta pakalpojuma sniegšanu tiek slēgts ar attiecīgo

pašvaldību Noteikumos Nr. 942 paredzētajā kārtībā. Pašvaldības,

administrējot asistenta pakalpojuma sniegšanu, veic noteiktas

funkcijas, kas uzskatāmas par neitrālu rīcību attiecībā uz

personu, kura sniedz asistenta pakalpojumu.

Saeima uzskata, ka, nosakot tiesnešu atalgojumu, ir ņēmusi

vērā un daļēji kompensējusi tiesnešiem noteiktos amatu

savienošanas ierobežojumus. Vairākas lietā pieaicinātās personas

uzskata, ka atlīdzība par asistenta pakalpojuma sniegšanu ir

simboliska un nesedz attiecīgo pakalpojumu faktiskās izmaksas.

Noteiktā atlīdzība ietekmējot arī kvalificētu asistentu

pieejamību.

Aplūkojot dažādu valstu regulējumu tiktāl, ciktāl tiek

ierobežota tiesneša amata savienošana ar citiem nodarbošanās

veidiem, Satversmes tiesa secina, ka tiesneša amatu ir atļauts

savienot ar citu, no tiesneša kā indivīda autonomijas izrietošu

nodarbošanos. Daļā valstu ierobežojumi ir noteikti vispārīgu

principu veidā. Piemēram, Austrijā tiesnešiem ir aizliegts veikt

citu darbu, kas nebūtu savietojams ar tiesneša statusu, traucētu

viņiem efektīvi pildīt tiesneša pienākumus, jo prasītu vai

aizņemtu pārāk daudz laika, radītu bažas par tiesnešu

objektivitāti vai citādā veidā būtiski apdraudētu tiesnešu

dienesta intereses. Līdzīgi vispārīga rakstura nosacījumi

attiecībā uz tiesneša amata savienošanu ar citu nodarbošanos ir

spēkā, piemēram, Norvēģijā un Zviedrijā.

Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka salīdzinošo tiesību

analīzē vienmēr jāņem vērā valsts atšķirīgais tiesiskais,

sociālais, politiskais, vēsturiskais un sistēmiskais konteksts

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu un 2009. gada 3.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 10.6. punktu).

Tādējādi valstu tiesiskais regulējums šajā jomā ir nesaraujami

saistīts ar konkrētās valsts tiesu varas regulējumu, kas

nodrošina tiesneša neatkarību un ievēro tiesneša kā indivīda

autonomiju.

18.2. Izskatāmajā lietā tieši tas apstāklis, ka

apstrīdētā norma pēc sava rakstura ir neitrāla jeb ka tā neparedz

atšķirīgu regulējumu attiecībā uz atšķirīgās situācijās esošām

personām, izraisa Pieteikuma iesniedzējas vienlīdzīgo tiesību

ierobežojumu. Atsevišķos gadījumos nepietiekama dažādās

faktiskajās situācijās esošu personu grupu diferencēšana var

izraisīt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu (sk. ECT

Lielās palātas 2006. gada 12. aprīļa sprieduma lietā "Stec

and Others v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 65731/01

un 65900/01, 51. punktu).

Satversmes tiesa norāda, ka likumdevējs ir tiesīgs veidot tādu

normatīvo aktu sistēmu, kas pret noteiktu grupu paredz īpašu

attieksmi, ja vien tā ir pamatojama vienlīdzības principa

ietvaros. Viens no veidiem, kā nodrošināt atšķirīgu

attieksmi pret grupu, kura kādas būtiskas pazīmes dēļ atrodas

atšķirīgos apstākļos nekā pārējās grupas, ir attiecīgi

diferencētu kategoriju noteikšana normatīvajos aktos (sk.,

piemēram, ECT 2000. gada 6. aprīļa sprieduma lietā

"Thlimmenos v. Greece", pieteikums Nr. 34369/97, 48.

punktu). Arī tiesību zinātnieks E. Levits norāda, ka

noteiktos gadījumos Satversmes 91. pants var būt par pamatu

diferencētāka noregulējuma izstrādei, ja līdzšinējais

noregulējums ir nepietiekami diferencēts (sk.: Levits E. Par

tiesiskās vienlīdzības principu. Par līdztiesību likuma un tiesas

priekšā un diskriminācijas aizliegumu. Par Satversmes 91. pantu.

"Latvijas Vēstnesis", 2003. gada 8. maijs, Nr. 68, 19.

lpp.).

Satversmes tiesa atzīst, ka likumā nav iespējams noregulēt

katras personas konkrēto situāciju, tomēr norāda, ka likumam būtu

jānodrošina pietiekami diferencēta attieksme, lai norma atšķirīgā

tiesiskā un faktiskā situācijā neizraisītu neatbilstību

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības

principam. ECT judikatūrā atzīts, ka valstij ir ievērojama

rīcības brīvība, nosakot, cik lielā mērā atsevišķas atšķirīgas

pazīmes salīdzināmās situācijās var būt par pamatu atšķirīgas

attieksmes noteikšanai (sk. ECT Lielās palātas 2006.

gada 12. aprīļa sprieduma lietā "Stec and Others v. the

United Kingdom", pieteikumi Nr. 65731/01 un 65900/01, 51.

punktu). Valstij ir rīcības brīvība izvērtēt, vai un līdz

kādai robežai atšķirīgā attieksme ir pieļaujama un pamatojama,

bet šo robežu nosaka katras konkrētās lietas būtība un cēlonis.

Ņemot vērā konkrētu personu vajadzības, var būt nepieciešama

plašāku grupu noteikšana, lai aptvertu atšķirīgos faktiskos

apstākļus (sk., piemēram, ECT Lielās palātas 2010. gada 16.

marta sprieduma lietā "Carson and Others v. the United

Kingdom", pieteikums Nr. 42184/05, 61. un 62.

punktu).

18.3. No Satversmes 1. pantā nostiprinātā demokrātiskas

republikas jēdziena izriet valsts varas pienākums savā darbībā

ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr.

2010-02-01 4. punktu). Visupirms tas nozīmē, ka likumdevējam

ir pienākums periodiski apsvērt, vai tiesiskais regulējums

joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā

veidā nebūtu pilnveidojams (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 26. punktu un

2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 18.3.

punktu). Satversmes tiesa norāda, ka Saeimai ir

pienākums izvērtēt, vai spēkā esošais amatpersonu interešu

konflikta novēršanas regulējums atbilst vienlīdzības

principam.

Satversmes tiesa atzīst, ka attiecībā uz tiesnesi, kuram nav

ļauts sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti,

netiek sasniegts ar apstrīdēto normu radītā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmais mērķis. Līdz ar to apstrīdētajā normā

noteiktais regulējums nav pietiekami diferencēts un tādējādi

Pieteikuma iesniedzējai, kuras ģimenē aug bērns ar invaliditāti,

nav ļauts sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar

invaliditāti, ja tas ir nepieciešams.

Tādējādi attiecībā uz valsts amatpersonu - tiesnesi, kuram

nepieciešams sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar

invaliditāti, apstrīdētā norma nav piemērota leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam

vienlīdzības principam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: