3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

110. pantam un 91. panta pirmajam teikumam.

Satversmes 110. pants un Latvijai saistošie starptautiskie

līgumi cilvēktiesību jomā nosakot valsts pozitīvo pienākumu

izveidot un uzturēt ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības

sistēmu. Tomēr šīs sistēmas izveide esot atkarīga no valsts

ekonomiskās situācijas. Lemjot par sociālo tiesību jautājumiem,

valstij esot plaša rīcības brīvība un tā varot noteikt dažādus

ierobežojumus.

Saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 3. panta pirmo daļu

ģimene, kurā aug bērns ar invaliditāti, varot saņemt četru veidu

regulāri izmaksājamus valsts pabalstus vai piemaksas: ģimenes

valsts pabalstu, piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu

ar invaliditāti, bērna ar invaliditāti kopšanas pabalstu un

pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir

apgrūtināta pārvietošanās. Visus šos valsts sociālos pabalstus

vai piemaksas personas, kurām uz tiem ir tiesības, varot saņemt

vienlaicīgi. Papildus valsts atbalstam sociālo pabalstu vai

piemaksu formā ģimenei, kura audzina bērnu ar invaliditāti,

tiekot nodrošināti dažādi atvieglojumi. Piemēram, saskaņā ar

Ministru kabineta 2009. gada 4. augusta noteikumu Nr. 872

"Noteikumi par pasažieru kategorijām, kuras ir tiesīgas

izmantot braukšanas maksas atvieglojumus maršrutu tīkla

maršrutos" 2.2. apakšpunktu personai ar invaliditāti līdz 18

gadu vecumam un šīs personas pavadonim (asistentam) esot tiesības

valsts ietvaros bez maksas izmantot sabiedriskā transporta

pakalpojumus. Turklāt saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās

palīdzības likuma 25. panta pirmo daļu un Ministru kabineta 2009.

gada 15. decembra noteikumiem Nr. 1472 "Kārtība, kādā

Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība

sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un nodrošina

tehniskos palīglīdzekļus - tiflotehniku un surdotehniku", kā

arī Ministru kabineta 2009. gada 15. decembra noteikumiem Nr.

1474 "Tehnisko palīglīdzekļu noteikumi" personai ar

invaliditāti līdz 18 gadu vecumam esot tiesības bez maksas saņemt

tehniskos palīglīdzekļus, kuru uzskaitījums dots šajos

noteikumos. Saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 21. decembra

noteikumiem Nr. 1170 "Noteikumi par kārtību, kādā personas

ar invaliditāti saņem atbalstu mājokļa pielāgošanai, un atbalsta

saņemšanas nosacījumiem" personām līdz 18 gadu vecumam,

kurām noteiktas indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai, esot

tiesības saņemt atbalstu viena mājokļa pielāgošanai. Papildus

minētajiem valsts sociālā atbalsta veidiem ģimenei, kurā aug

bērns ar invaliditāti, esot tiesības saņemt šim bērnam paredzētu

valsts apmaksātu asistenta pakalpojumu.

Satversmes 110. pants neradot personai subjektīvas tiesības

saņemt konkrētu valsts atbalstu noteiktā veidā un apmērā. Valsts

pienākums esot gādāt par to, lai ģimene, kurā aug bērns ar

invaliditāti, saņemtu pietiekamu valsts atbalstu viņa

pilnvērtīgas dzīves nodrošināšanai jeb tādu apstākļu radīšanai,

kuri ļautu šim bērnam saglabāt pašcieņu un atvieglotu viņa

iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē. Pieteikuma

iesniedzējai neesot subjektīvu tiesību prasīt, lai valsts

nodrošina, ka tieši viņa būtu tiesīga sniegt valsts apmaksātu

asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti. Valsts esot

izpildījusi savu pozitīvo pienākumu garantēt sociālo

nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī, citastarp nosakot arī

iespēju saņemt valsts apmaksātu asistenta pakalpojumu. Apstrīdētā

norma neierobežojot ne Pieteikuma iesniedzējas bērna tiesības

saņemt šo pakalpojumu, ne valsts atbalstu ģimenei kopumā. Vispār

valsts atbalsts izskatāmajā lietā būtu atzīstams par atbilstošu

Satversmes 110. pantam.

Apstrīdētā norma atbilstot arī Satversmes 91. pantam. Saeima

atzīst, ka ar apstrīdēto normu noteiktais ierobežojums paredz

atšķirīgu attieksmi pret vecākiem, kuri pilda tiesneša

pienākumus. Apstrīdētā norma gan liedzot Pieteikuma iesniedzējai

pašai sniegt asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti

un saņemt par to atlīdzību, tomēr neliedzot pavadīt savu bērnu

ikdienas gaitās, citastarp arī kopā ar asistentu, kura

pakalpojumu apmaksā valsts.

Noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis esot aizsargāt citu

personu tiesības un likumīgās intereses un demokrātisko valsts

iekārtu, nodrošinot tiesu varas neatkarību. Valsts uzdevums esot

nodrošināt taisnīgu tiesas procesu un tiesneša neatkarību katrā

konkrētā tiesas procesā. Šā pienākuma izpilde ietver kompleksa

normatīvā regulējuma izstrādi un pieņemšanu. Tiesu varas un

tiesnešu neatkarību institucionālā līmenī nodrošinot virkne

normatīvo aktu, tajā skaitā Interešu konflikta novēršanas likums.

Apstrīdētā norma esot daļa no sistēmiska normatīvā regulējuma,

kas garantējot tiesnešu finansiālo neatkarību, nošķirot tiesu

varu no citiem valsts varas atzariem un privātpersonām gan

institucionālā, gan finansiālā aspektā.

Apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Tā nodrošinot, ka tiesnesis kā valsts amatpersona neatrodas nedz

darba, nedz arī citādās finansiālās atkarības attiecībās ar citu

valsts varas atzaru institūcijām, tajā skaitā pašvaldībām, un ka

arī privātpersonām nav iespēju ietekmēt tiesneša neatkarību caur

šāda veida attiecībām. Apstrīdētā norma visupirms nodrošinot

tiesneša kā institūcijas neatkarību, nevis konkrēta tiesneša

neatkarību konkrētā lietā. Tādējādi šis regulējums esot vērsts uz

vispārīgu tiesneša neatkarības nodrošināšanu normatīvā līmenī un

neesot aizstājams ar tām papildu garantijām, kuras konkrētā lietā

paredzot konkrētais tiesvedības procesa likums. Attiecībā uz

tiesnešu neatkarību esot izvirzāmas ļoti augstas prasības.

Attiecībā uz iespējām izvēlēties citus, mazāk ierobežojošus

līdzekļus Saeima norāda, ka apstrīdētā norma aptver dažādiem

valsts varas atzariem piederīgas amatpersonas. Ņemot vērā šo

personu atšķirīgās funkcijas, konkrētu amatu savienošana varbūt

neradītu paaugstinātu risku vienai amatpersonu grupai, bet varētu

radīt šādu risku citai amatpersonu grupai. Noteikt pilnīgu to

nodarbošanās veidu sarakstu, ar kuriem pieļaujams savienot katras

atsevišķās amatpersonas pienākumu izpildi, būtu nesamērīgi

sarežģīti un nelietderīgi.

Saeima norāda, ka "sociālā darba" iekļaušana to

nodarbošanās veidu kategorijā, ar kuriem atļauts savienot

tiesneša amatu, nesasniegtu leģitīmo mērķi. Interešu konflikta

novēršanas likums personai neaizliedzot piedalīties sabiedriski

derīgās aktivitātēs, bet liedzot veikt tikai tādus pienākumus,

kas šā likuma izpratnē uzskatāmi par darbu vai amatu. Apmaksāta

"sociālā darba" kā vispārīgas kategorijas iekļaušana

apstrīdētajā normā varētu nonākt pretrunā ar Interešu konflikta

novēršanas likuma mērķi, savukārt brīvprātīga sociālā darba

iekļaušana apstrīdētajā normā nebūtu lietderīga.

Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas uzskatam, ka tādā

gadījumā, ja Pieteikuma iesniedzējai būtu atļauts sniegt

asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti, visai viņas

ģimenei tiktu nodrošināts būtisks finansiālais atbalsts. Ja

tiesneša ģimenes ienākumu apjoms un tiesneša spēja nodrošināt

savu ģimeni būtu atkarīga no iespējas savienot šo amatu ar citu

nodarbošanos, tiktu nopietni apdraudēta tiesneša neatkarība.

Likumdevējs, nosakot tiesnešu algas apmēru, jau esot ņēmis vērā

un daļēji kompensējis tiesnešiem noteiktos amatu savienošanas

ierobežojumus.

Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības esot ierobežotas

"niecīgā apmērā". Viņai neesot liegtas tiesības pavadīt

savu bērnu pasākumos, kuros viņš iesaistās ārpus mājas. Turklāt

ģimenei neesot noteikts vispārīgs aizliegums izmantot to

finansējumu, kuru valsts piešķīrusi asistenta pakalpojuma

nodrošināšanai. Asistenta atlīdzību saņemt esot liegts tikai

pašai Pieteikuma iesniedzējai. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējas

interesēm nodarītais kaitējums esot mazāks par citu personu un

visas sabiedrības ieguvumu no noteiktā ierobežojuma.