6. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 110.

pantam. Apstrīdētā norma ierobežojot bērna ar invaliditāti

iespējas saņemt viņa interesēm un vajadzībām vispiemērotāko

asistenta pakalpojumu.

Cilvēktiesību aizsardzība ikvienā sabiedrībā sākoties ar to,

ka sabiedrība garantē bērnu tiesības, nodrošinot viņiem tādus

apstākļus, kuros viņi pēc iespējas labāk var attīstīt savu

potenciālu, lai vēlāk būtu gatavi dzīvot pilnvērtīgu pieauguša

cilvēka dzīvi. Satversmes 110. pants uzliekot valstij īpašu

pienākumu palīdzēt bērniem ar invaliditāti.

Tiesībsargs, piekrītot Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka

"apstrīdētā norma neliedz tiesnesim pavadīt savu bērnu

ikdienas gaitās", tomēr uzsver, ka vecāku pienākums esot

gādāt par sava bērna vislabākajām interesēm. Bērna vecāki esot

tās personas, kuras vislabāk var izvērtēt sava bērna vajadzības.

Ja māte uzskata, ka bērna vislabākajām interesēm atbilstu tas, ka

asistenta pakalpojumu viņam sniegtu tieši viņa pati, proti,

persona, ar kuru bērnam ir visciešākā saikne un savstarpēja

uzticība, nevienam neesot pamata to apšaubīt. Noteiktais

ierobežojums liedzot bērnam ar invaliditāti saņemt viņa interesēm

un vajadzībām vislabāk atbilstošo asistenta pakalpojumu.

Tiesneši, kuriem ir bērni ar invaliditāti, tiekot nostādīti

nevienlīdzīgā situācijā salīdzinājumā ar vecākiem, kuri nav

tiesneši un drīkst paši izvēlēties sniegt savam bērnam ar

invaliditāti nepieciešamo asistenta pakalpojumu.

Noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis esot nodrošināt, lai

tiesnesis kā valsts amatpersona nebūtu darba vai citādās

finansiālās atkarības attiecībās ar citu valsts varas atzaru

institūcijām, tajā skaitā pašvaldībām. Tiesībsargs uzskata, ka

šis tiesnešu neatkarības nodrošināšanai izmantotais līdzeklis nav

piemērots tā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Bez amatu savienošanas

ierobežojumiem pastāvot arī citi līdzekļi, ar kuriem valsts varot

nodrošināt tiesnešu neatkarību, piemēram, tādi kā tiesneša

atstatīšanās un noraidīšanas procedūra vai valsts amatpersonas

deklarācija, kurā citastarp jānorāda informācija par visu veidu

ienākumiem. Minētie pasākumi esot pietiekami, lai nodrošinātu

tiesnešu neatkarību, tāpēc noteiktais ierobežojums neatbilstot

samērīguma principam.