4. pants

Saeima uzsver, ka apstrīdētā norma ir pieņemta

valsts ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, lai nodrošinātu likumā

"Grozījumi likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam"" plānoto

izdevumu samazinājumu - budžeta konsolidāciju 500 miljonu latu

apmērā. Šie budžeta konsolidācijas pasākumi esot balstīti uz

2009. gada 11. jūnija vienošanos. Apstrīdētā norma izstrādāta un

pieņemta vienota pasākumu kopuma ietvaros un vienlaikus ar likumu

"Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no

2009. gada līdz 2012. gadam" (turpmāk - Izmaksu likums).

Satversmes tiesa 2009. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr.

2009-43-01 (turpmāk arī - Spriedums lietā Nr. 2009-43-01), kā arī

vairākos citos spriedumos jau ir izvērtējusi būtiskus jautājumus

gan attiecībā uz minēto likumprojektu paketi, gan arī attiecībā

uz valsts vispārējiem pienākumiem apstākļos, kad valsts budžeta

ieņēmumi būtiski samazinās. Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros

nav nepieciešams atkārtoti vērtēt šos jautājumus attiecībā uz

apstrīdētās normas pieņemšanu.

4.1. Tā Satversmes tiesa jau vairākos spriedumos ir

secinājusi, ka 2009. gadā Latvijas valsts ekonomiskās lejupslīdes

situācijā bijusi spiesta veikt budžeta izdevumu būtisku

samazinājumu, tostarp vispārēju atalgojuma samazinājumu no

budžeta finansētajās institūcijās (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr.

2009-11-01). Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros nav

nepieciešams no jauna pārliecināties par to, ka apstrīdētās

normas pieņemšanas laikā valstī pastāvēja steidzama

nepieciešamība samazināt gan valsts pamatbudžeta, gan arī valsts

sociālā budžeta izdevumus.

4.2. Satversmes tiesa ir arī uzsvērusi, ka "valstij ir

ne tikai tiesības, bet arī pienākums savas saistības sociālo

tiesību jomā samērot ar savām ekonomiskajām iespējām. Pretējā

gadījumā apgrūtināta var tikt citu valsts pienākumu izpilde, tajā

skaitā citu sociālo tiesību realizēšana" (Satversmes tiesas

2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 22.3.

punkts). Valsts garantētais sociālo tiesību nodrošinājuma

apmērs var mainīties atkarībā no valsts rīcībā esošo finanšu

līdzekļu apjoma (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 24. punktu).

Valsts var ierobežot izmaksas sociālajā jomā, ja to atsver

sabiedrības intereses un citu cilvēku tiesības uz valsts sniegtu

finansiālu atbalstu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 16. punktu).

Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros nav nepieciešams no jauna

pārliecināties par to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas laikā

likumdevējs bija tiesīgs veikt pasākumus, kas vērsti uz tādu

izmaksu samazinājumu, kas tiek izdarītas no valsts pamatbudžeta

vai sociālā budžeta.

4.3. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka

ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, lai iespēju robežās mazinātu

tās nelabvēlīgās sekas, likumdevēja rīcībai jābūt pēc iespējas

ātrākai, saskaņotākai un izlēmīgākai. Attiecīgo pasākumu

veikšanai likumdevējam ir saprātīga rīcības brīvība. Tomēr valsts

ekonomiskā situācija vai nepieciešamība samazināt budžeta

deficītu, nepastāvot citiem leģitīmajiem mērķiem, nevar kalpot

par vispārīgu attaisnojumu tam, ka valsts atkāpjas no personām

iepriekš piešķirtajām tiesībām (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 21.

punktu). "Neatkarīgi no ekonomiskās situācijas valstī

likumdevējam ir saistošas Satversmē noteiktās personu

pamattiesības" (Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 24. punkts). Līdz ar to

apstrīdēto normu pieņemšana konkrētajā ekonomiskajā situācijā

pati par sevi neapstiprina to atbilstību Satversmei.