5. pants

Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 secināts, ka Izmaksu

likumā paredzētās izdienas pensiju izmaksas noteiktas tādu pašu

apsvērumu dēļ kā vecuma pensiju izmaksas. Visi šajās normās

paredzētie pensiju izmaksu apmēri būtībā balstās uz līdzīgu

likumdevēja izpratni par tā tiesībām ieviest noteiktas izmaiņas

sociālo tiesību regulējumā. Satversmes tiesas secinājumi par

vecuma pensiju izmaksu vienlīdz ir attiecināmi arī uz attiecīgajā

lietā apstrīdētajās normās ietvertajām izdienas pensijām (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2009-43-01 21. un 22. punktu). Tātad arī uz izdienas pensijām

iekšlietu sistēmas darbiniekiem, kam šīs pensijas bija noteiktas

saskaņā ar normām, kuras bija spēkā pirms Izdienas pensiju likuma

pieņemšanas.

5.1. Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 norādīts arī, ka

minētajā lietā apstrīdētajās normās noteikto izdienas pensiju

izmaksu apmērs ir cieši saistīts ar sociālās apdrošināšanas

speciālā budžeta izdevumiem. Tāpat arī vecuma un konkrēto

izdienas pensiju mērķi ir līdzīgi - kompensēt darbspēju zudumu.

Proti, izdienas pensijas ir vērstas uz to, lai, iestājoties

noteiktiem apstākļiem, nodrošinātu ar iztikas līdzekļiem

personas, kuru darbs saistīts ar profesionālo iemaņu zudumu, kas

var rasties jau pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā

vecuma sasniegšanas.

Taču izdienas pensijas iekšlietu sistēmas darbiniekiem, uz

kuriem attiecas apstrīdētā norma, tiek izmaksātas ne vien no

valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta, bet arī no

pamatbudžeta programmas 38.02.00 "Izdienas pensijas, pabalsti un

kompensācijas". Tomēr tas vien, ka šīs pensijas daļēji tiek

izmaksātas no valsts pamatbudžeta, pats par sevi vēl nenozīmē, ka

attiecīgās izdienas pensijas neietilpst Satversmes 109. panta

tvērumā.

5.2. Satversmes tiesa savos nolēmumos ir vērtējusi

atsevišķu izdienas pensiju izmaksu jautājumu satversmību (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 4 .decembra spriedumu

lietā Nr. 2003-14-01 un 2007. gada 4. janvāra spriedumu lietā Nr.

2006-13-0103), secinot, ka izdienas pensija ir papildu

sociālā garantija personām, kuras valsts interesēs īpašos

apstākļos pildījušas noteiktas funkcijas (sk. Satversmes

tiesas 2003. gada 4. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 7.

punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir noskaidrojusi, ka "izdienas

pensija iekšlietu sistēmā kalpo gan kā materiālā stāvokļa

nodrošinājums, gan arī kā sociālā garantija darbiniekam, kurš

noteiktu darba dzīves posmu veltījis valstij svarīgu funkciju

izpildei - valsts iekšējās drošības sargāšanai, turklāt

specifiskos, fiziski un psihoemocionāli sarežģītos un ne vienmēr

prognozējamos dienesta apstākļos. Dienestā esošie darbinieki arī

no darba brīvajā laikā var tikt iesaistīti dabas stihiju radītu

postījumu, ugunsgrēku un citu katastrofu seku likvidācijā vai

valstij nozīmīgu pienākumu veikšanā, ja valsts rīcībā esošie

cilvēku resursi ir nepietiekami. Spējas pildīt dienestu minētajos

apstākļos ar gadiem samazinās" (Satversmes tiesas 2007. gada

4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.1. punkts).

Analizējot visas valstī noteiktās izdienas pensijas,

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka argumentus, kas pamato, kādēļ

atsevišķām valsts nodarbināto personu kategorijām tiek noteikta

sevišķa sociālā garantija - izdienas pensija, nosacīti var

iedalīt vairākās grupās:

1) attiecīgā dienesta vai profesijas īpatnības ir saistītas ar

profesionālo iemaņu mazināšanos vai zudumu, sasniedzot noteiktu

vecumu vai nostrādājot šajā profesijā noteiktu laiku (uzkrājot

zināmu darba stāžu);

2) attiecīgā persona pilda valstij svarīgu dienestu, kura

gaita būtiski atšķiras no to personu darba apstākļiem, kuras

strādā uz civiltiesiska līguma pamata. Dienesta laikā persona ir

pakļauta valsts noteiktiem būtiskiem ierobežojumiem (dienesta

gaitas reglamentiem u.c.), tās pienākums ir iesaistīties dienesta

izpildē iepriekš neparedzētos, nereti bīstamos apstākļos.

Izdienas pensija šajā gadījumā, no vienas puses, kompensē minētā

dienesta laikā priekšlaicīgi zaudētās darba spējas, bet, no otras

puses, kalpo kā kompensācija par dienesta laikā noteiktajiem

ierobežojumiem neatkarīgi no tā, vai šie ierobežojumi ir vai nav

radījuši priekšlaicīgu darba spēju samazināšanos;

3) izdienas pensija netieši veido it kā "atliktu atalgojumu"

par nevainojamu dienestu ilgā laika periodā un sekmē attiecīgo

dienestu un institūciju kvalitatīvu darbību, it īpaši

antikorupcijas aspektā.

Uz iekšlietu sistēmas darbinieku izdienas pensijām ir

attiecināmi visi minētie mērķi (sk. Satversmes tiesas 2007.

gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.1. un 7.2.

punktu).

Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka atšķirīgā attieksme

pret personām, kuras pilda minēto dienestu vai amata pienākumus,

ir attaisnojama ar leģitīmiem mērķiem, proti, gan ar sabiedrības

interešu aizsardzību, nodrošinot attiecīgo dienestu darbu, gan

arī ar katras attiecīgā profesijā strādājošās vai attiecīga amata

pienākumus pildošās personas sociālo interešu aizsardzību (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.

2006-13-0103 7.1. punktu).

Līdz ar to izdienas pensijas aptver gan sociālo tiesību

aspektu, gan arī kalpo citiem mērķiem. Tomēr tas, ka izdienas

pensijas kalpo arī citiem mērķiem, nebūt tās pilnībā neizslēdz no

Satversmes 109. panta tvēruma. Vienlaikus Satversmes tiesa arī

atzīst, ka, raugoties no Satversmes 109. pantā noteikto

pamattiesību nodrošināšanas un aizsardzības aspekta, pastāv

atšķirības starp vecuma un izdienas pensijām. Minētās atšķirības

nav nosakāmas abstrakti, bet izvērtējamas, ņemot vērā konkrētas

lietas apstākļus.

5.3. Atsevišķi eksperti izsaka šaubas par to, vai

izdienas pensijas ir lētākais un efektīvākais sociālās

aizsardzības mehānisms. Tiek norādīts, ka "atbilstoši Eiropas

Savienības principiem un likumdošanai nav pieļaujamas profesijas,

kurās par kaitīgiem apstākļiem tiek piešķirtas kompensācijas"

(sk. M. Poršņovas viedokli lietā Nr. 2008-43-01 izskatāmās

lietas materiālu 49. lpp.). Šis arguments būtu vērā ņemams

attiecībā uz personām, kuras savulaik tautsaimniecībā strādājušas

darbos ar kaitīgiem apstākļiem un kurām līdz ar to bija plaši

paredzētas iespējas saņemt pensiju pirms vispārējā pensionēšanās

vecuma. Taču šādu prasību nevienā valstī nevar attiecināt uz

dienestiem, kas saistīti ar cilvēku glābšanu katastrofu

situācijās un kārtības uzturēšanu, tostarp vardarbības novēršanu,

kā arī militāro dienestu. Valsts nevar garantēt, ka, piemēram,

ugunsdzēsējs smaga ugunsgrēka gadījumā vai policists, aizturot

bruņotu noziedznieku, būs pilnīgi drošos apstākļos.

Izskatāmās lietas ietvaros nav iespējams risināt jautājumu par

to, vai paaugstinātas bīstamības un spriedzes apstākļos dienestu

pilda absolūti visas personas, kurām iekšlietu sistēmā tiek

piešķirtas speciālās dienesta pakāpes un kurām līdz ar to pēc

attiecīga laika nodienēšanas rodas tiesības uz izdienas pensiju.

Izskatāmās lietas ietvaros nav iespējams risināt arī jautājumu

par to, vai pastāv iespējas paaugstināt vecumu, ar kuru personām

rodas tiesības saņemt izdienas pensiju. Šādi jautājumi risināmi,

izvērtējot attiecīgo likumu nosacījumus. Apstrīdētā norma uz to

nav vērsta. Tā neparedz izveidotajā sistēmā izmaiņas pēc būtības,

bet tikai ierobežo pensijas izmaksu uz noteiktu laiku.

Tas, ka atsevišķus iekšlietu sistēmas darbinieku izdienas

pensiju sistēmas nosacījumus varētu vērtēt kritiski, pats par

sevi neatņem šai pensiju kategorijai konstitucionāli tiesisku

aizsardzību.

5.4. Vērtējot ar iekšlietu sistēmas darbinieku izdienas

pensijām saistītos jautājumus Eiropas valstu kopējā

konstitucionāli tiesiskā mantojuma kontekstā, jāņem vērā, ka

dažādās valstīs būtiski atšķiras gan civildienesta reglamentācija

konstitūcijā, gan arī civildienesta organizācija.

Eiropas valstu konstitucionālās tiesas nav saskatījušas

vienlīdzības principa pārkāpumu apstāklī, ka noteiktu laiku

valsts dienestā esošajām personām vai šo personu grupām, kas

noteiktu laiku pildījušas valsts dienestu īpašos apstākļos, tiek

noteikts atšķirīgs pensionēšanās vecums.

Tā, piemēram, vērtējot 2000. gada pensiju reformu, kas

visupirms bija vērsta uz pensijas vecuma strauju paaugstināšanu,

Austrijas Konstitucionālā tiesa nesaskatīja vienlīdzības principa

pārkāpumu apstāklī, ka likumā, kas regulēja federālo ierēdņu

pensijas, bija paredzēti no vispārējā regulējuma atšķirīgi

nosacījumi (sk. Austrijas Konstitucionālās tiesas 2003. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. G300/02 ua2.3.2.2.

punktu http://www.ris.bka.gv.at).

Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir uzskatījusi par

acīmredzami nepamatotu un nav pieņēmusi izskatīšanai policista

konstitucionālo sūdzību par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu.

Proti, līdz 2004. gadam attiecīgais Reinzemes-Pfalcas pavalsts

likums paredzēja iespēju visiem policijas ierēdņiem pensionēties,

sasniedzot 60 gadu vecumu. Jaunais regulējums savukārt noteica,

ka, sasniedzot 60 gadu vecumu, pensionēties var tikai tie

policisti, kuri vismaz 25 gadus pildījuši dienestu apstākļos, kas

saistīti ar dienestu maiņās, mobilajās vienībās, īpašo operāciju

vienībās vai policijas helikopteru vienībās. Policistiem, kas

pildījuši dienestu citās policijas struktūrās, pensionēšanās

vecums tika pakāpeniski paaugstināts (sk. Vācijas Federālās

Konstitucionālās tiesas 2008. gada 23. maija nolēmumu lietā 2 BvR

1081/07 http://www.bverfg.de/entscheidungen/rk20080523_2bvr108107.html).

Speciālas valsts pensijas iekšlietu dienesta, speciālā

izmeklēšanas dienesta, valsts drošības dienesta, aizsardzības

spēku un prokuratūras ierēdņiem, karavīriem un virsniekiem

paredzētas arī Lietuvā(sk., piemēram, Lietuvas Republikas

Konstitucionālās tiesas 2002. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Nr.

27/2000 http://www.lrkt.lt/dokumentai/2002/r020423.htm).

Līdz ar to, vērtējot kritiskus argumentus par Latvijas pensiju

sistēmu, ko atsevišķas starptautiskās institūcijas paudušas

vairākus gadus iepriekš, jāņem vērā, ka regulējums, kas paredz no

vispārējās pensiju izmaksas sistēmas atšķirīgus nosacījumus

valsts dienestā ilgstoši kalpojušām personām, pats par sevi nav

pretrunā ar demokrātisko Eiropas valstu praksi. Nepieciešamība

pilnveidot atsevišķus izdienas pensiju regulējuma elementus nevar

būt par pamatu izdienas pensiju izslēgšanai no sociālās drošības

sistēmas.

Turklāt kopumā izdienas pensiju īpatsvars procentos,

salīdzinot ar Latvijas iekšzemes kopproduktu laika posmā no 1998.

gada līdz 2009. gadam, ir samazinājies no 0,3 procentiem līdz 0,1

procentam (sk. Ministru kabineta 2009. gada 15. oktobra

vēstuli Nr. 18/TA-3223 par papildu informāciju lietā Nr.

2009-43-01 izskatāmās lietas materiālu 91. lpp.).

5.5. Satversmes 109. pants noteic: "Ikvienam ir

tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba

un citos likumā noteiktajos gadījumos." Satversmes tiesa,

interpretējot minēto pantu, atzinusi, ka, no vienas puses, šo

pamattiesību īstenošana ir atkarīga no valsts un sabiedrības

rīcībā esošajiem resursiem, bet, no otras puses - ja kādas

tiesības uz sociālo aizsardzību ir iekļautas pamatlikumā, tad

valsts vairs nevar atteikties tās īstenot. Tās vairs nav tikai

deklaratīva rakstura tiesības, un to aizsardzībai Latvijā ir

piešķirta konstitucionāla vērtība (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109

secinājumu daļu).

Gan Pieteikuma iesniedzējs, gan arī Saeima ir vienisprātis, ka

apstrīdētā norma attiecas uz sociālo tiesību jomu un lietā tiek

apstrīdēta likumdevēja rīcība, kas ierobežo Satversmē garantētās

tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Satversmes tiesa piekrīt

viedoklim, ka apstrīdētā norma ietilpst Satversmes 109. panta

tvērumā. Satversmes 109. pants pats par sevi neprasa, bet arī

neliedz valstī izveidot izdienas pensiju sistēmu. Valsts var

izvēlēties ļoti dažādus līdzekļus, lai kompensētu personām ar

dienestu saistītos īpašos apstākļus. Taču, ja valsts ar likumu ir

izveidojusi izdienas pensiju sistēmu, šī sistēma ir kļuvusi par

valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļu.