1. pants

Cilvēktiesību aizsardzība kā

viena no tiesiskas valsts svarīgākajām garantijām nosaka valsts

pienākumu nodrošināt efektīvu aizsardzību ikvienam, kura tiesības

ir pārkāptas.

Atbilstoši starptautiskajiem

dokumentiem katra valsts ir tiesīga pati veidot tiesību

aizsardzības mehānismu, izmantojot dažādus aizsardzības līdzekļus

- ne tikai tiesu, bet arī likumos noteiktās administratīvās

institūcijas. Šāda mehānisma efektivitāte tiek vērtēta, pirmkārt,

atkarībā no tā, vai nacionālajā tiesību sistēmā ir paredzētas

indivīda iespējas izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai

pārbaudītu apstrīdamās rīcības likumību un pamatotību, otrkārt,

atkarībā no tā, vai ir kompetenta institūcija, kura ir tiesīga

lemt par atlīdzinājumu indivīdam viņa tiesību aizskāruma

gadījumā.

Satversmes 92.panta trešais

teikums paredz, ka "nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā

ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu". Šī norma

ietver vispārēju garantiju - ja valsts ir pārkāpusi indivīda

tiesības, tam ir tiesības uz atlīdzību.

Kā jebkura cilvēktiesību norma,

arī Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir

piemērojama tieši un nepastarpināti. Bez tam šī norma neparedz,

ka tās konkretizēšanai nepieciešams īpašs likums. Šāda likuma

neesamība ir saistāma ar Satversmes 92.panta trešā teikuma tiešas

piemērošanas iespēju un nevar būt iemesls atteikumam pieņemt

tiesā indivīda prasību par atlīdzinājuma piedziņu.

To, ka konkretizējoša likuma

neesamība indivīda tiesību aizskāruma gadījumā nav šķērslis

prasības pieņemšanai un apmierināšanai tiesā, apliecina

vispārējās jurisdikcijas tiesu prakse. Tā, piemēram, 1996.gadā

Rīgas apgabaltiesa, vēl pirms likuma "Par zaudējumu

atlīdzināšanu" pieņemšanas, piedzenot no valsts kompensāciju

attaisnotas personas labā, atzina, ka valsts atbildību pret

indivīdu nevar ietekmēt speciāla likuma neesamība, kurš noteiktu

kārtību kompensācijas izmaksāšanai nelikumīgi notiesātai

personai. (sk. V.G. pret Latvijas valsti. Latvijas tiesu

spriedumi // Cilvēktiesību Žurnāls, 1997/5, 87.lpp.)

Ja iesniedzējs uzskata, ka viņa

tiesības ir nepamatoti aizskartas, viņš, atsaucoties tieši uz

Satversmes 92.panta trešo teikumu, ir tiesīgs griezties

vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību par atbilstīga

atlīdzinājuma piedziņu. Tiesas pienākums ir izvērtēt

apcietinājuma pamatotību un ilgumu katrā individuālā gadījumā un,

konstatējot nepamatotu personas tiesību aizskārumu, spriedumā

noteikt atlīdzības apmēru. Īpaša likuma neesamība neaizskar un

neierobežo iesniedzēja konstitucionālās tiesības uz tiesību

aizsardzību.