2. pants

Atšķirībā no vispārējās

tiesību aizsardzības garantijas, kas ir nostiprināta gan

Satversmes 92.pantā, gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 13.pantā, gan ANO

Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām (turpmāk

- Pakts) 2.panta trešajā daļā, starptautiskajās un nacionālajās

tiesībās īpaši paredzētas tiesību aizsardzības iespējas, kas

attiecas vai nu uz kādām noteiktām personu grupām, vai noteiktiem

tiesību aizskārumiem.

Tā Konvencijas 5.panta piektā daļa

un Pakta 9.panta piektā daļa paredz nelikumīgi apcietinātu vai

aizturētu personu tiesības uz kompensāciju, kas var būt prasības

pamats.

Pēc satura atšķirīgs ir

Konvencijas 7.protokola 3.pants un Pakta 14.panta sestā daļa. Šīs

normas attiecas uz personām, kuras pēc kriminālsoda izciešanas ir

attaisnotas vai apžēlotas tādēļ, ka bijušas notiesātas

nepamatoti. Šajās normās jau konkrētāk noteikts, kādos gadījumos

attaisnotajām personām pienākas kompensācija.

1997.gada 27.jūnijā Latvijā stājās

spēkā Konvencija un tās 7.protokols, kura 3.pantā ir noteikts:

"Ja kāda persona ar galīgu spriedumu notiesāta par

kriminālnoziegumu un par viņu taisīts spriedums pēc tam tiek

atcelts vai viņu apžēlo, pamatojoties uz to, ka jauni vai no

jauna atklāti apstākļi liecina par tiesas kļūdu, tad personai,

kura šādas notiesāšanas rezultātā ir saņēmusi sodu, pienākas

likumā vai attiecīgās valsts praksē paredzēta kompensācija, ja

vien netiek pierādīts, ka minētais nezināmais apstāklis nebija

agrāk atklāts vienīgi vai daļēji šīs personas vainas dēļ."

Izpildot starptautiskās saistības,

kas izriet no šā Konvencijas protokola panta un citiem

starptautiskajiem dokumentiem (sk. Saeimas sēžu stenogrammas,

likuma trešo lasījumu, 1998.gada 28.maijā un Saeimas Aizsardzības

un iekšlietu komisijas 1997.gada 26.novembra sēdes protokolu),

likums "Par zaudējumu atlīdzināšanu" nosaka kārtību un apmēru,

kādā valsts atlīdzina zaudējumus noteiktam personu lokam - tām

personām, kurām, lai gan tās nav vainīgas noziedzīgā nodarījumā

vai administratīvā pārkāpumā, bijusi ierobežota brīvība, tas ir,

personām, kuru tiesības ir būtiski aizskartas un kurām nodarīts

nopietns kaitējums.

Saskaņā ar šo likumu ir noteikta

vienkāršota zaudējumu atlīdzināšanas kārtība - atlīdzināšana

nevis tiesas ceļā, bet administratīvā kārtā. Likumā minētajām

personām kompensācijas saņemšanai jāgriežas Tieslietu ministrijā

vai Ģenerālprokuratūrā.

Likums "Par zaudējumu

atlīdzināšanu" konkretizē Satversmes 92.panta trešo teikumu,

paredzot atlīdzinājumu šajā likumā noteiktajām personām. Tādējādi

likuma mērķis nav reglamentēt atlīdzināšanas kārtību pilnīgi

visos gadījumos, kad personām būtu atlīdzināms valsts institūciju

vai amatpersonu nepamatotas rīcības rezultātā nodarītais

kaitējums.

Līdz ar to iesniedzēja

apgalvojums, ka šis likums liedz viņam tiesības uz atlīdzību, ir

nepamatots. Minētais likums neattiecas uz personām, kuras

neatbilst tā 1., 2. un 3. pantā paredzētajiem kritērijiem to

kopsakarā, kā arī tas neierobežo un nevar ierobežot Satversmes

92.panta trešajā teikumā iekļautās normas saturu.

3.

Satversmes 91.pants noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir

vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēktiesības tiek

īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Vienlīdzības princips, kas izriet

no šā panta pirmā teikuma, liedz valsts institūcijām izdot tādas

normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat

prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un

saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas spriedumu lietā nr.

2000-07-0409).

Apstrīdētajā likuma normā kā

nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats ir norādīts

attaisnojošs tiesas spriedums. Likuma "Par zaudējumu

atlīdzināšanu" adresātu noteikšanas kritērijs ir personas vainas

neesamība, tādējādi tas attiecas uz tām personām, kuru brīvība

bijusi ierobežota apcietinājuma dēļ, bet kuras nav vainīgas

noziedzīgā nodarījumā, kā tas ar tiesas spriedumu ir atzīts. Līdz

ar to iesniedzējs kā persona, kas likumā noteiktā kārtībā atzīta

par vainīgu nozieguma izdarīšanā, neatrodas vienādos,

salīdzināmos apstākļos ar attaisnotajām personām un apstrīdētā

likuma norma viņu nediskriminē.