2. pants
būtu grozīts nevis tekstuāli, bet pēc būtības"

(Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes

stenogramma lietas materiālu 4. sēj. 83. lpp.).

Līdz ar to var secināt, ka lietā

nav strīda par to, vai Satversmes 2. pants var tikt grozīts,

neizdarot tekstuālus pārgrozījumus tieši pašā pantā, bet šādus

pārgrozījumus ietverot citos aktos.

Tādējādi

Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai apstrīdētā akta pieņemšanas

rezultātā tiek skarts Satversmes 2. pantā ietvertais tautas

suverenitātes princips un vai pēc apstrīdētā akta pieņemšanas to

bija nepieciešams apstiprināt Satversmes 77. pantā

noteiktajā tautas nobalsošanā.

16. Gan savā

pieteikumā, gan pieteikuma precizējumos, gan tiesas sēdē

Pieteikuma iesniedzēji uzturēja atšķirīgus prasījumus attiecībā

uz tām LL normām, kas, iespējams, rada Satversmes 2. panta

pārkāpumu. Lai izvērtētu Satversmes 2. panta iespējamo

pārkāpumu, Satversmes tiesai jāanalizē attiecīgās LL normas, uz

kurām atsaucās Pieteikuma iesniedzēji.

16.1. Pieteikuma

iesniedzēju pamatarguments ir saistīts ar ierobežotajām tiesībām

izstāties no ES. Sākotnēji Pieteikuma iesniedzēji norādīja uz to,

ka tautas "pēdējā vārda" tiesības nozīmējot tiesības izstāties no

ES nekavējoties, jo, "ja reiz šāds eventuāls paziņojums par

izstāšanos ir ticis izteikts, tad tam noteikti ir kāds nopietns

pamats, kas tautai, neskatoties uz neapmierinātību, ir jāpacieš

vēl divus gadus" (Pieteikuma iesniedzēju konstitucionālās

sūdzības precizējumi lietas materiālu

3. sēj. 74. lpp.). Tāpat Pieteikuma

iesniedzēji norādīja, ka Latvija nevarēšot piedalīties sarunās

par izstāšanās līgumu.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēji

savu nostāju mainīja, atzīstot, ka, viņuprāt, ne vienmēr

izstāšanās būs iespējama bez šā divu gadu termiņa, jo valstij būs

radušās ļoti daudzas blakus saistības, kas savukārt arī radīs

zināmas sekas. Turklāt izstāšanās gadījumā neesot skaidrs, cik

lielā mērā Latvija var atjaunot to stāvokli, kāds bijis, tai

iestājoties Eiropas Savienībā (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 4. marta sēdes stenogrammu lietas materiālu

4. sēj. 39. lpp.). Taču Pieteikuma iesniedzēji

nekonkretizēja veidu un pakāpi, kādā būtu iespējams atjaunot

2004. gada stāvokli, un nepaskaidroja arī to, kādas

savstarpējas Latvijas un ES darbības būtu nepieciešamas šāda

stāvokļa tūlītējai atjaunošanai, apejot prasību pēc savstarpējas

vienošanās panākšanas.

LLES 50. pants noteic:

"1. Jebkura

dalībvalsts var nolemt izstāties no Savienības saskaņā ar savām

konstitucionālajām prasībām.

2.

Dalībvalsts, kura nolemj izstāties, par savu nodomu paziņo

Eiropadomei. Ievērojot Eiropadomes paustās nostādnes, Savienība

risina sarunas un noslēdz līgumu ar šo valsti, nosakot tās

izstāšanās kārtību un ņemot vērā tās turpmākās attiecības ar

Savienību. Par šo līgumu veic sarunas saskaņā ar Līguma par

Eiropas Savienības darbību 218. panta 3. punktu. To noslēdz

Padome ar kvalificētu balsu vairākumu, saņēmusi Eiropas

Parlamenta piekrišanu.

3. Līgumi

attiecīgai valstij vairs nav saistoši no dienas, kad stājas spēkā

izstāšanās līgums, vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc 2.

punktā minētā paziņojuma, ja vien Eiropadome, vienojoties ar

attiecīgo dalībvalsti, vienprātīgi nenolemj šo laikposmu

pagarināt.

4. Piemērojot

2. un 3. punktu, Eiropadomes vai Padomes loceklis no tās

dalībvalsts, kura izstājas, nepiedalās nedz Eiropadomes vai

Padomes pārrunās, nedz lēmumu pieņemšanā attiecībā uz šo

valsti.

Kvalificēto

vairākumu nosaka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību

238. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

5. Ja valsts,

kura ir izstājusies no Savienības, lūdz atkārtotu pievienošanos,

uz tās lūgumu attiecas 49. pantā minētā procedūra."

16.2. Citētais LLES

pants ir jauna norma, jo iepriekš kārtība, kādā dalībvalsts var

izstāties no ES, pamatlīgumos nebija regulēta. Izvērtējusi šo

pantu, Satversmes tiesa uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju

argumenti par izstāšanās procedūru nav atzīstami par pamatotiem

triju iemeslu dēļ.

Pirmkārt, izstāšanās tiesību

regulējums nav tautas suverenitātes ierobežojums, jo jau šobrīd

Vīnes konvencijas 54. panta "b" punkts nosaka izstāšanās

procedūru no starptautiskā līguma. Minētā LLES norma ir uzskatāma

par lex specialis attiecībā pret Vīnes konvencijas

54. panta "b" apakšpunktu, kas paredz, ka līguma darbības

pārtraukšana vai dalībnieka izstāšanās no tā var notikt jebkurā

laikā ar visu dalībnieku piekrišanu pēc konsultēšanās ar citām

līgumslēdzējām valstīm. Turklāt LL nosaka plašākas garantijas

nekā vispārējās starptautiskās tiesības. Saskaņā ar LLES

50. panta trešo daļu valstij ir tiesības izstāties no ES pēc

divu gadu termiņa, pat ja tā nav panākusi vienošanos ar citām

valstīm. Savukārt saskaņā ar LLES 50. panta otro daļu izstāšanās

gadījumā nav nepieciešama visu dalībvalstu piekrišana, jo

izstāšanās līgums tiek noslēgts, ja Padome lēmumu par to

pieņēmusi ar kvalificēto balsu vairākumu.

Otrkārt, Pieteikuma iesniedzēji

maldīgi uzskata, ka LLES 50. pants liedz Latvijai

piedalīties izstāšanās nosacījumu izstrādē. Minētais pants paredz

tikai to, ka Latvijas pārstāvji nepiedalās sarunās ES pusē. Taču

Latvija saglabā savas tiesības kā patstāvīga līgumslēdzēja puse.

Satversmes tiesa norāda, ka šajā kontekstā divu gadu termiņš

Latvijai ir būtisks, lai tā nodrošinātu pēc iespējas saudzējošāku

izstāšanās kārtību, ievērojot gan valsts, gan arī tās pilsoņu

tiesības un likumīgās intereses, kuras viņi būs izmantojuši,

kamēr Latvija bija ES dalībvalsts.

Līdz ar to ir ne tikai vēlams, bet

pat nepieciešams noteikts termiņš, kurā varētu panākt kompromisu

attiecībā uz tām personām, kas attiecīgā brīdī izmanto kādas no

ES pamatbrīvībām, piemēram, personām, kas likumīgi uzturas un

strādā citās ES dalībvalstīs vai arī ir noslēgušas vienošanās par

preču piegādi vai saņemšanu, pakalpojumu sniegšanu, arī

kvalifikāciju atzīšanu, vai sava uzņēmuma filiāļu darbību, kā arī

izmantojušas tiesības citās pasaules valstīs, ar kurām ES ir

noslēgtas īpašas vienošanās, un kuras šīs personas zaudētu

Latvijas izstāšanās gadījumā.

Treškārt, divu gadu termiņš pats

par sevi neierobežo Latvijas iespēju izstāties no ES, jo LLES

50.panta trešā daļa neizslēdz to, ka vienošanās par izstāšanos

var tikt panākta ātrāk. Var piekrist arī Tiesībsarga pārstāves

tiesas sēdē norādītajam, ka minētajā pantā noteiktais divu gadu

termiņš esot samērīgs (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 4. marta sēdes stenogrammu lietas materiālu

4. sēj. 96. lpp.).

LLES