50. pants
, kas paredz dalībvalstu tiesības izstāties no ES,

negroza Satversmes 2. panta saturu.

16.3. Pieteikuma

iesniedzēji arī norādīja, ka ES pakāpeniski pārtop par valstisku

veidojumu vai federālu valsti un ka līdz ar LL spēkā stāšanos

tikšot izveidota Eiropas tauta (sk. lietas materiālu

3. sēj. 79. un 85. lpp.).

Satversmes tiesa nepiekrīt šiem

Pieteikuma iesniedzēju argumentiem.

Pirmkārt, saskaņā ar starptautisko

tiesību pamatprincipiem, kas nosaka valstu veidošanos, ir

nepieciešams, lai tiktu izvirzīts konkrēts prasījums par valsts

veidošanu, nepārkāpjot valstu teritoriālo integritāti un

ievērojot nacionālos konstitucionālos nosacījumus. Tas nozīmētu,

ka visu ES dalībvalstu iedzīvotājiem, izmantojot pašnoteikšanās

tiesības, šāds prasījums būtu jāizvirza atbilstoši katras valsts

konstitucionāliem nosacījumiem.

Tautu pašnoteikšanās principa

saturā ietilpst trīs elementi: pašnolemšanās tiesības,

pašorganizēšanās tiesības un pašvaldīšanas tiesības.

Tautas pašnolemšanās tiesības kā

pašnoteikšanās principa elements nozīmē tautas tiesības brīvi un

patstāvīgi lemt par savu politisko statusu, pievienojoties kādai

citai valstij uz autonomijas pamatiem vai arī atdaloties no citas

valsts un dibinot savu patstāvīgu valsti saskaņā ar nacionālo

tiesību normām.

Tautas pašorganizēšanās tiesības

ir tiesības brīvi un patstāvīgi noteikt savas valsts iekārtu

konstitūcijā, kas pieņemta tautas nobalsošanā vai satversmes

sapulcē.

Tautas pašvaldīšanas tiesības ir

tiesības īstenot valsts varu saskaņā ar konstitūcijas noteikumiem

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra

sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 18.1. punktu).

LL neietver nevienu tādu normu,

kas apliecinātu ES vēlmi pārtapt par valsti, un ES dalībvalstu

iedzīvotāji nav prasījuši iespēju izmantot savas tiesības uz

pašnoteikšanos ES ietvaros. Ne apstrīdētais akts, ne arī LL

neietver pat netiešas norādes uz šādu prasījumu par

pašnoteikšanās tiesībām.

Tieši pretēji - LLES expressis

verbis norāda uz dalībvalstu identitātes un suverenitātes

respektēšanu, kas ir uzsvērta vēl vairāk nekā spēkā esošajos

līgumos. LLES 4.panta otrā daļa noteic, ka ES respektē

dalībvalstu vienlīdzību, kā arī nacionālo identitāti, kas

raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām,

tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām. ES ievēro valstu

galvenās funkcijas, tostarp valsts teritoriālās integritātes

nodrošināšanu, likumības un kārtības uzturēšanu, kā arī valsts

drošības aizsargāšanu. Šīs funkcijas paliek katras dalībvalsts

pārziņā. Minētā norma garantē, ka arī turpmāk pastāvēs valstis un

to konstitucionālās pamatstruktūras, kā arī to vērtības, principi

un pamattiesības, kas nedrīkst zust līdz ar pārnacionālas

organizācijas nostiprināšanos.

Dalībvalstu nacionālā identitāte

ir būtiska ES pamatvērtība, kas, ietverta līgumos, rada

juridiskas sekas. ES īsteno savas kompetences nevis paužot viena

suverēna gribu, bet drīzāk balstoties uz dažādu iesaistīto valstu

varas kopīgu īstenošanu. To apstiprina arī LLES 1. pants,

kas paredz, ka dalībvalstis kopīgi nodibina ES un nodod tai

kompetences, lai sasniegtu savus kopīgos mērķus. ES ir uzskatāma

nevis par valstij analoģisku veidojumu, bet par jaunas formas

politisko un tiesisko kārtību [sk.: A. Von Bogdandy,

Doctrine of Principles. In: European Integration - The New German

Scholarship, J.H.H. Weiler, A. von Bogdandy (ed.), Jean Monnet

Working Paper Series 9/03.1. NYU School of Law, New York 2003, 1

- 50, p. 10, 12].

Otrkārt, saskaņā ar LLES

48. pantu, tāpat kā saskaņā ar līdz šim spēkā esošo LES

48.pantu, grozījumus pamatlīgumos var izdarīt, ja tam piekrīt

visas valstis saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām, ja

nepieciešams, panākot kompromisu par izņēmumiem līdzdalības

nosacījumos. Līdz ar to Latvijas tauta nezaudē savas tiesības

tieši vai ar leģitimētu pārstāvju starpniecību iebilst pret

Eiropas Savienībā paredzētajām pārmaiņām, tajā skaitā tām, kas

neatbilst Satversmei. ES institūciju loma līgumu grozīšanas

procedūrā nav izšķiroša. ES institūcijām nav galīgā lēmuma

pieņemšanas tiesību, bet ir tikai iniciatīva ierosināt līgumu

pārskatīšanu. Tā ir būtiska uz starptautiskajām tiesībām

balstītas organizācijas iezīme. Ar to ES atšķiras no federācijas.

Federatīvās valstīs galvenokārt federālās institūcijas ir tās, ka

pieņem grozījumus konstitūcijā. Pat ja federāciju pavalstīm

(piemēram, zemēm, štatiem, kantoniem) ir tiesības piedalīties

konstitucionālo grozījumu izstrādes procesā, nav nepieciešama

visu pavalstu piekrišana, lai grozījumi stātos spēkā.

Treškārt, argumentējot savu

viedokli par Eiropas tautas veidošanu, Pieteikuma iesniedzēji

atsaucās uz Pamattiesību hartu (turpmāk - Harta) un LLES 9.

pantu. Satversmes tiesa secina, ka ne no LLES teksta, ne no

Hartas šāds secinājums neizriet. LLES preambulā vairākkārt

lietota norāde uz visu Eiropas tautu interesēm. Arī turpmākajā

LLES tekstā kā viens no ES pamatuzdevumiem ir uzsvērta

nepieciešamība vairot tautu nevis tautas, labklājību (sk.:

piemēram, LLES 3. pantu). Hartas preambulā, uz kuru

atsaucās Pieteikuma iesniedzēji, expressis verbis ir

noteikts, ka Eiropas tautas, nevis tauta, veidojot ciešāku

savstarpēju savienību, vēlas kopīgi baudīt mierīgu nākotni, kas

būtu balstīta uz kopīgām vērtībām. Pieteikuma iesniedzēju

norādītais LLES 9. pants nav uzskatāms par jaunu normu. Tas

burtiski atkārto šobrīd spēkā esošo LEK 17. pantu, kas

paredz ES pilsoņa statusa piešķiršanu personām, kuras ieguvušas

pilsonību atbilstoši dalībvalstu pilsonības likumiem. Pie tam ES

dalībvalstīm ir tāda rīcības brīvība, ka tās var pievienot

līgumiem deklarācijas, kas noteic, kuras personas uzskatāmas par

ES pilsoņiem ES līmenī. Līgumā šis pants tika iekļauts jau

1992. gadā līdz ar Māstrihtas līguma grozījumiem. Tomēr

dalībvalstīm, kas pievienojušas līgumam deklarāciju, ir jāievēro

pienākumi, kas izriet no ECTK (sk.: European Court of Human

Rights Case of Matthews v. The United Kingdom, Application no.

24833/94, 18 February 1999; Case C-145/04 Kingdom of Spain v.

United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland [2006] ECR

I-7917).

Līdz ar to Satversmes tiesai nav

pamata secināt, ka līdz ar LL spēkā stāšanos notiktu ES

tuvināšanās valstiskam veidojumam vai ka ar LL tiktu izveidota

Eiropas tauta.

17. Lai izvērtētu, pēc

Pieteikuma iesniedzēju domām, nozīmīgākos grozījumus, ko ievieš

LL, tos nevar skatīt atrauti citu no cita, bet jāņem vērā to

kopums, kā arī tiesību un pienākumu līdzsvars, kas tiek sasniegts

Eiropas Savienībā. Satversmes tiesa atzīst, ka Latvijas

valsts balstās uz tādām pamatvērtībām, kas citastarp ietver

pamattiesības un pamatbrīvības, demokrātiju, valsts un tautas

suverenitāti, varas dalīšanu un likuma varu. Šīs vērtības valstij

ir pienākums garantēt, un tās nevar aizskart ar grozījumiem

Satversmē, kuri ieviesti tikai ar likumu. Tādējādi kompetenču

nodošana nevar sniegties tiktāl, ka tā pārkāptu uz likuma varu un

pamattiesībām balstītas neatkarīgas, suverēnas un demokrātiskas

republikas pamatus. Tāpat tā nevar ietekmēt pilsoņu tiesības lemt

par demokrātiskai valstij būtiskiem jautājumiem.

Satversmes 2. panta izpratne

ietver ne tikai "pēdējā vārda tiesības", bet arī pienākumu

izvērtēt starptautiskas organizācijas darbības nosacījumus kā

tādus. Daudz svarīgāka šajā kontekstā šķiet "pirmā vārda tiesība"

- leģitīmais akcepts suverenitātes realizēšanai noteiktā veidā,

proti, kompetenci realizējošās organizācijas mērķis, raksturs,

uzbūve, kā arī valsts un tās pilsoņu iespēja ietekmēt kompetences

realizēšanas procesus. Tādējādi ir nepieciešams izvērtēt, kurā

brīdī suverenitātes izmantošana starptautisko saistību radīšanai

sasniedz to pakāpi, kad nepieciešama konstitucionāla procedūra

šīs izmantošanas leģitimēšanai nacionālo tiesību sistēmā (sk.

M. Paparinska viedokļa 7. un 10. lpp. lietas materiālu

3. sēj. 47., 48. un 50. lpp.).

Jau pirms Otrā pasaules kara

starptautiskajās tiesībās, analizējot tiesiskās sekas, kas rodas,

valstij uzņemoties starptautiskas saistības, suverenitāte tika

vērtēta drīzāk kā suverēno tiesību izmantošana, nevis kā to

ierobežošana. Pastāvīgā Starptautiskā tiesa nepiekrita viedoklim,

ka jebkura tāda līguma noslēgšana, atbilstoši kuram valsts

apņemas veikt noteiktu darbību vai atturēties no noteiktas

darbības veikšanas, nozīmētu šīs valsts atteikšanos no savas

suverenitātes. Tomēr tiesības uzņemties starptautiskus pienākumus

ir valsts suverenitātes elements. Pastāvīgā Starptautiskā tiesa

ir norādījusi: "Tiesa neuzskata, ka tāda līguma noslēgšana, ar

kuru valsts uzņemas veikt vai atturēties veikt noteiktas

darbības, būtu atsacīšanās no suverenitātes. Nav šaubu, ka

jebkura konvencija, kas uzliek šāda veida pienākumus, uzliek

ierobežojumus valsts suverēno tiesību izmantošanai tajā ziņā, ka

prasa tās izmantot noteiktā veidā. Bet tiesības uzņemties

starptautiskas saistības ir tieši daļa no valsts suverenitātes"

(Affaire du Vapeur "Wimbledon", CPJI Ser A 01 15, 1923,

25). Analizējot valstu un starptautisko organizāciju

savstarpējās attiecības, ir atzīts, ka starptautiskās

organizācijas ir institūcijas, kurās valstis apvieno savu

suverenitāti un resursus, lai risinātu kopīgas problēmas un rastu

kopīgus to risinājumus, tādējādi darbojoties savu nacionālo

interešu labā (sk.: Scelle G., L'admission des nouveaux

membres de la Société des Nations // Revue Générale de Droit

International Public, 1921, vol. 28, p. 122, 125-127; Huber M.,

Die soziologischen Grundlagen des Völkerrechts, Berlin, 1928, ss.

18, 23; Lauterpacht H. (ed). Oppenheim's International Law, Fifth

edition, London, 1937, p. 308).

Suverenitātes jēdziens vienmēr ir

bijis saistīts ar varas izmantošanu iekšējās un ārējās

attiecībās, un šī izmantošana vienmēr bijusi pakļauta suverēnām

vērtībām, kuras to nosaka. Vērtības piešķir suverenitātei

normatīvu raksturu, ko var izmantot, lai izvērtētu konkrētā

sabiedrībā pastāvošo kārtību, kas mūsu gadījumā nozīmē attiecības

starp valsti un starptautisku organizāciju (sk.:

Sarooshi D., International Organizations and Their Exercise of

Sovereign Powers, Oxford Monographs in International Law, 2005,

p. 9). Valsts var būt tādu starptautisko organizāciju

dalībniece, kuru institūciju un dalībvalstu savstarpējās

tiesiskās attiecības ir atšķirīgas, un katrā konkrētā gadījumā,

kaut arī organizācija būtu apveltīta ar starptautisko

tiesībsubjektību, šīs attiecības atšķirīgi ietekmēs atbilstošās

konstitūcijas normas.

Tādējādi Satversmes tiesai

jāizvērtē, vai nav radušies iespējami Satversmes 2. panta

grozījumi saistībā ar grozījumiem ES pamatlīgumos, uz kuriem

atsaukušies Pieteikuma iesniedzēji.

18. Pieteikuma

iesniedzēji savos papildu precizējumos minējuši vairākus

apsvērumus, kuru dēļ Satversmes 2. pants, viņuprāt, būtu

atzīstams par grozītu.

Neminot konkrētus ES pamatlīgumu

pantus, Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru vai citus juridiska

rakstura faktus, Pieteikuma iesniedzēji nav pamatojuši atšķirības

starp tiesisko regulējumu, kas atbilstoši ES pamatlīgumiem ir

spēkā patlaban, un tiesisko regulējumu, kādu pēc spēkā stāšanās

noteiks LL.

Tomēr Satversmes tiesa uzskata par

nepieciešamu izvērtēt Pieteikuma iesniedzēju apgalvojumus.

18.1. Gan pieteikuma

precizējumos, gan arī tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēji minēja

šādas jomas, kas ietekmējot Satversmes 2. pantu:

1) ES kā juridiskās personas

statuss;

2) deleģēto funkciju apjoms un

nenoteiktība, t.sk. ekskluzīvo kompetenču paplašināšana;

3) izmaiņas lēmumu pieņemšanas

procedūrā, kas paredz dalībvalstu parlamentu apiešanu, bet

Eiropas Parlamenta un Eiropadomes lomas paplašināšanu;

4) kopējā ārējā un drošības

politika, t.sk. ES bruņotie spēki;

5) elastīguma klauzula un

passerelle procedūra;

6) ES prokuratūras izveide;

7) Hartas pieņemšana un

pievienošanās ECTK;

8) ES tiesas palātas izveidošana,

ES priekšsēdētāja un ES ārlietu komisāra amata izveide, kā arī

tas, ka Latvijai savs komisārs būs tikai divus no trim Komisijas

sasaukuma termiņiem;

9) nepietiekama informācija par

grozījumiem, ko LL ieviesīs ES pamatlīgumos.

Satversmes tiesa nevērtēs konkrētu

ES pamatlīgumu pantu ieviešanas lietderību, kas ir politiskās

izšķiršanās jautājums. Satversmes tiesas uzdevums ir nepieļaut

iespēju pieņemt Satversmes 2. panta grozījumus neatbilstošā

procedūrā.

Līdz ar to Satversmes

tiesai ex officio jāvērtē jomas, uz kurām norāda

Pieteikuma iesniedzēji un kuras varētu radīt iespējamu Satversmes

2. panta pārkāpumu.

18.2. Pieteikuma iesniedzēji

norāda, ka saskaņā ar LLES 47. pantu ES tiek piešķirts

juridiskās personas statuss. Tas liecinot par to, ka ES turpina

tuvināties valstiskam veidojumam.

Satversmes tiesa secina, ka pēc LL

stāšanās spēkā ES turpinās darboties, pamatā balstoties uz diviem

līgumiem - LLES un LESD, un abiem šiem līgumiem būs vienāds

juridiskais spēks. Līdz šim ES darbojās, balstoties uz t.s.

pīlāru sistēmu, kurā tikai pirmajam pīlāram - Eiropas Kopienai -

bija juridiskās personas statuss. Fakts, ka starptautiskai

organizācijai ir juridiskās personas statuss, pats par sevi vēl

neliecina par šīs organizācijas tuvošanos valstiskam veidojumam.

Kā norādījusi ANO Starptautiskā tiesa: "Tiesību subjekti ikvienā

tiesību sistēmā nav obligāti identiski pēc savas dabas vai savu

tiesību apjoma, un to daba ir atkarīga no kopienas vajadzībām"

(Reparations for Injuries Suffered in the Service of the

United Nations, Advisory Opinion, April [1949] ICJ Rep. 174,

178). Tādējādi tiesa secināja, ka starptautiskās

organizācijas ir nevis "valstis" vai "supervalstis", bet cita

veida starptautisko tiesību subjekti. Ar savu atzinumu

Starptautiskā tiesa definēja starptautiskai organizācijai

izvirzāmās pamatprasības, t.sk. nepieciešamību pēc juridiskās

personas statusa un netieši noteiktām pilnvarām (sk.: Klabbers

J., The Life and Times of the Law of International Organizations,

Nordic Journal of International Law 70: 287 - 317, 2001, pp.

302-303). Starptautiskās organizācijas atšķirībā no valstīm

savu juridiskās personas statusu var izmantot tikai tām piešķirto

kompetenču ietvaros, un tās parasti ir noteiktas dibināšanas

līgumā.

Tādējādi, lai izvērtētu, vai LL

groza Satversmes 2. panta saturu, būtiski ir nevis tas, ka ES

ieguvusi juridiskās personas statusu, bet gan tas, kādas jaunas

kompetences tai nodotas un vai tās ir pietiekami skaidri

definētas. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē tie LL

paredzētie grozījumi, kurus minējuši Pieteikuma iesniedzēji un

kuri attiecas uz ES jaunajām vai grozītajām kompetencēm.

18.3. Pieteikuma

iesniedzēji tiesai norādīja, ka ar LL stāšanos spēkā ES tiks

nodotas 32 jaunas kompetences (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 4. marta sēdes stenogrammu lietas materiālu

4. sēj. 80. lpp.). Pieteikuma precizējumos

norādīts, ka ES var atteikties no deleģējuma, atdodot

dalībvalstīm atpakaļ tai nodotās kompetences. Kā papildus nodoto

kompetenču piemērus Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji tiesas sēdē

minēja enerģētikas politiku un tirdzniecības politiku. Šajā

kontekstā Pieteikuma iesniedzēji norādīja arī uz grozījumiem

lēmumu pieņemšanas procedūrā.

Satversmes tiesa atzīst, ka nodoto

kompetenču izvērtējumam jābalstās uz atziņu, ka kompetenču

nodošana ES un Kopienas likumdošanas aktu integrācija mūsu

sistēmā uzliek zināmus ierobežojumus, kas ir pieņemami vienīgi

tādā gadījumā, ja ES tiesības ir savietojamas ar demokrātiskas

valsts un tautas suverenitātes principiem, kuri izriet no

Satversmes 1. un 2. panta.

Satversmes tiesa norāda, ka

atsevišķu kompetenču nodošana ES ir uzskatāma nevis par tautas

suverenitātes vājināšanu, bet gan par tautas suverenitātes

izmantošanu ES līgumos noteikto mērķu sasniegšanai. Ne pašreiz

spēkā esošie līgumi, ne LLES 3. pantā minētie mērķi, kurus

saskaņā ar šā panta sesto daļu ES tiecas sasniegt savas

kompetences ietvaros, nav pretrunā ar Satversmē nostiprinātajām

vērtībām un interesēm. Vienlaikus, ES integrācijai attīstoties,

jāņem vērā, ka Satversmes 2. pants nepieļauj neierobežotu

kompetenču nodošanu, kas liegtu runāt par Latviju kā suverēnu

valsti.

Šajā lietā, ņemot vērā Pieteikuma

iesniedzēju norādīto, tomēr nav pamata konstatēt, ka ES saskaņā

ar LESD 3. pantu tiktu nodotas jaunas ekskluzīvas

kompetences. ES jau kopš savas darbības pirmsākumiem bauda plašu

ekskluzīvo kompetenci jautājumos, kas saistīti ar tirdzniecību

(sk., piemēram, http://europa.eu/abc/panorama/

index_en.htm). Tas attiecas ne tikai uz ES iekšējā tirgus

regulējumu, bet arī uz ES ārējās tirdzniecības jautājumiem.

Piemēram, ES kopš 1995. gada 1. janvāra pārstāv savas

dalībvalstis Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Līdz ar LL

stāšanos spēkā tiks harmonizēta preču zīmju, dizainparaugu,

patentu un autortiesību aizsardzība. Šīs izmaiņas ir saistītas ar

nepieciešamību sasniegt 2005. gadā pieņemtās Lisabonas

stratēģijas mērķus attiecībā uz inovāciju, pētniecības un kopējā

tirgus konkurētspējas pastiprināšanu. Tāpat kompetence

tirdzniecības politikā tiks paplašināta atsevišķos aspektos,

piemēram, attiecībā uz tiešām ārvalstu investīcijām.

Satversmes tiesa secina, ka nav

pamatots Pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka līdz ar LL stāšanos

spēkā enerģētika kļūšot par ekskluzīvu ES kompetenci. Attiecībā

uz enerģētikas politiku LESD 4. pants paredz, ka

dalībvalstīm un ES būs dalītas kompetences. Līgumu pašreizējās

struktūras dēļ enerģētikas politika nav nošķirta atsevišķā

sadaļā. Taču ES, izmantojot savas pašreizējās kompetences, kas

tai nodotas iekšējā tirgus regulējuma ietvaros, vides

aizsardzības un citās jomās, jau ir pieņēmusi attiecīgus tiesību

aktus un veidojusi enerģētikas politiku. Tā, piemēram, ir

pieņemti dokumenti attiecībā uz energoproduktu aplikšanu ar

nodokļiem, publisko iepirkumu, iekšējo tirgu un Transeiropas

energotīkliem, kā arī vides aizsardzību [sk., piemēram,

Padomes direktīvu (1968. gada 20. decembris), ar

ko EEK dalībvalstīm uzliek pienākumu uzturēt jēlnaftas un/vai

naftas produktu obligātas rezerves; Padomes direktīvu 98/93/EK

(1998. gada 14. decembris), ar kuru groza direktīvu

68/414/EEK, ar ko uzliek EEK dalībvalstīm par pienākumu glabāt

jēlnaftas un/vai naftas produktu minimālus uzkrājumus; Eiropas

Parlamenta un Padomes direktīvu 2006/32/EK (2006. gada 5.

aprīlis) par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un

energoefektivitātes pakalpojumiem un ar ko atceļ Padomes

direktīvu 93/76/EEK].

Jau šobrīd ir spēkā vairāki

mehānismi, kas attiecas uz enerģētikas tehnoloģijām, Eiropas

energotīkliem, enerģijas piegādes drošību, klimata pārmaiņām un

kodolatkritumiem. Tāpat ir pieņemta Eiropas Enerģētikas harta

(apstiprināta ar Eiropas Atomenerģijas kopienas un Eiropas

Ogļu un tērauda kopienas lēmumu 98/181/EK 1997. gada

23. septembrī) un Līgums par Enerģijas kopienu

(apstiprināts ar Padomes lēmumu 2006/500/EK 2006. gada

29. maijā). Pašlaik ir spēkā arī Eiratom, kas reglamentē

vairākus ar enerģētiku saistītus jautājumus. LL enerģētikai atvēl

atsevišķu sadaļu, tādējādi to nošķirot no citiem saistītiem

jautājumiem. Šajā LL sadaļā noteikts, ka ES līdzdarbības galvenie

mērķi ir nodrošināt enerģijas tirgus darbību, piegādes drošību,

efektīvu izmantošanu un taupību, kā arī jaunu un atjaunojamu

enerģijas veidu identificēšanu. Būtiskākais grozījums enerģētikas

jomā ir t.s. solidaritātes princips, saskaņā ar kuru gadījumā, ja

kāda ES dalībvalsts nonākusi nopietnās grūtībās sakarā ar

enerģijas piegādi, citu dalībvalstu pienākums ir tai palīdzēt

(sk. LESD 122. pantu). Līdz ar to nav pamata

apgalvojumam, ka enerģētikas jomā ES nodotā kompetence pēc LL

stāšanās spēkā būtiski paplašināsies un ka šie grozījumi rada

Satversmes 2. panta pārkāpumu.

Pašreiz spēkā esošie līgumi

attiecīgu uzskaitījumu neietver. Toties LLES 5. pants un

LESD pirmās daļas I sadaļa "Kategorijas un Savienības kompetences

jomas" precīzi definē kompetenču sadalījumu starp ES un tās

dalībvalstīm. LESD 4. un 6. pantā ietvertais kompetenču

uzskaitījums padara organizācijas darbību pārskatāmāku. Tas

nemaina pēc iestāšanās radušos situāciju, bet tikai to vienkāršo,

pārkārto un precizē. Skaidra kompetenču nodalīšana LL kopumā ir

vērsta uz tiesisko noteiktību un nacionālo un ES tiesību

savstarpējo attiecību pozitīvu attīstību.

Pie tam ES, īstenojot savas

neekskluzīvās kompetences, ir jāievēro subsidiaritātes un

samērīguma principi, kuri ierobežo kompetenču paplašināšanas

iespējas un kuru piemērošanas pārraudzībā tiks iesaistīti

nacionālie parlamenti (sk. LLES 5. pantu un LLES

2. protokolu "Par subsidiaritātes principa un

proporcionalitātes principa piemērošanu"). Minētās normas un

principi kopumā veido pietiekami noteiktu normatīvo ietvaru, lai

varētu skaidri definēt kompetenču apjomu, kas ar LL tiktu nodots

ES.

Arī visām ES institūcijām ir

jānodrošina pastāvīga subsidiaritātes un samērīguma principu

ievērošana. Eiropas Kopienu Tiesa gan balstoties uz LESD

263. pantu, gan prejudiciālā nolēmuma procedūrā, kas

noregulēta LESD 267. pantā, pārraudzīs kompetenču

īstenošanu.

Nevar piekrist Pieteikuma

iesniedzējiem, ka Eiropas Kopienu Tiesa "sevi pasludinājusi par

Eiropas Savienības integrācijas motoru" (Satversmes tiesas

2009. gada 4. marta sēdes stenogramma lietas materiālu

4. sēj. 32. lpp. un Satversmes tiesas

2009. gada 10. marta sēdes stenogramma lietas materiālu

129. lpp.). Lai gan atsevišķi šīs tiesas spriedumi ir

radījuši diskusijas par to tālejošajām sekām, šādu secinājumu

nevar attiecināt uz visiem tās atzinumiem, jo īpaši par jaunu

kompetenču uzņemšanos ES ietvaros (sk., piemēram: Opinion 2/92

Competence of the Community or one of its Institutions to

Participate in the Third Revised Decision of the OECD on National

Treatment [1995], ECR I-521; Opinion 2/94 Accession of the

Community to the European Human Rights Convention [1996] ECR

I-1759; Opinion 1/94 Competence of the Community to Conclude

International Agreements Concerning Services and the Protection

of Intellectual Property, WTO [1994] ECR I-5267, Craig P., de

Bśrca G., EU Law. Text, cases and materials. 4th ed., Oxford

University Press, 2008, pp. 97 - 98). Arī doktrīnā norādīts,

ka Eiropas Kopienu Tiesa vairs nav uzskatāma par "integrācijas

motoru", bet tās uzdevums ir nodrošināt izsvērtu līdzsvaru starp

institūciju kompetencēm un funkcijām, dalībvalstīm un to

pilsoņiem (sk.: Albi A., Supremacy of EC Law in

the New Member States. Bringing Parliaments into the Equation of

Co-operative Constitutionalism, European Constitutional Law

Review, 3: pp. 25 - 67, 2007, p. 40).

18.4. Tiesas sēdē

Pieteikuma iesniedzēji vairākkārt norādīja, ka, mainoties

balsošanas kārtībai Padomē, palielināsies varbūtība, ka Latvija

kā maza valsts vairs nespēs adekvāti aizsargāt savas intereses.

"Latvijas ietekme Padomē samazināsies no 1,2 procentiem līdz 0,4

procentiem" (Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta

sēdes stenogramma lietas materiālu

4. sēj. 32. lpp. un Satversmes tiesas

2009. gada 10. marta sēdes stenogramma lietas materiālu

4. sēj. 128. lpp.). Pie tam vairākās jomās notikšot

pāreja no konsensa balsojuma uz koplēmuma procedūru

(sk. lietas materiālu 1.sēj. 9. un

10. lpp.).

LLES 16. pants attiecībā uz

balsošanas kārtību Padomē noteic:

"2. Padomē no

katras dalībvalsts ir pa vienam pārstāvim ministra līmenī, kas

pilnvarots uzņemties saistības attiecīgās dalībvalsts valdības

vārdā un īstenot balsošanas tiesības.

3. Ja vien

Līgumos nav paredzēts citādi, Padome lēmumus pieņem ar

kvalificētu balsu vairākumu.

4. No 2014.

gada 1. novembra kvalificētu balsu vairākumu definē kā vismaz 55

% Padomes locekļu, kuri ir vismaz piecpadsmit Padomes locekļi un

kuri pārstāv dalībvalstis, kas aptver vismaz 65 % no Savienības

iedzīvotājiem.

Bloķējošais

mazākums ir jāveido vismaz četriem Padomes locekļiem, pretējā

gadījumā tiek uzskatīts, ka ir panākts kvalificēts balsu

vairākums.

Citi noteikumi

saistībā ar kvalificētu balsu vairākumu ir noteikti Līguma par

Eiropas Savienības darbību 238. panta otrajā daļā.

5. Pārejas

noteikumi, ko saistībā ar kvalificēta balsu vairākuma definīciju

piemēros līdz 2014. gada 31. oktobrim, kā arī noteikumi, ko

piemēros no 2014. gada 1. novembra līdz 2017. gada 31. martam, ir

izklāstīti Protokolā par pārejas noteikumiem."

Līdzdalība Eiropas Savienībā

nozīmē, ka ne Latvijai, ne kādai citai dalībvalstij nav absolūtu

tiesību bloķēt ikvienu lēmumu, kas Eiropas Savienībā tiek

pieņemts. Šādu tiesību Latvijai nav bijis jau kopš tās iestāšanās

Eiropas Savienībā. Lai gan LL tiešām paredz vairākus jautājumus,

kuros lēmumi turpmāk tiks pieņemti nevis uz vienprātības, bet gan

uz kvalificētā balsu vairākuma pamata, Satversmes tiesa piekrīt

M. Mitam, ka iespējamā Latvijas tiešās ietekmes mazināšanās

ES institūcijās ir jāizvērtē saistībā ar Latvijas tiešās ietekmes

uzlabojumiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

4. marta sēdes stenogrammu, lietas materiālu 4. sēj.

120. lpp.). Šajā kontekstā nozīmīgi ir vismaz trīs LL

jaunievedumi.

Pirmkārt, saskaņā ar LLES 11.

panta ceturto daļu ES pilsoņi, kuru skaits nav mazāks par vienu

miljonu un kuri pārstāv ievērojamu dalībvalstu skaitu, var

izrādīt iniciatīvu un lūgt Komisiju iesniegt attiecīgu

priekšlikumu jautājumos, kuros, pēc šo pilsoņu ieskata, ir

nepieciešams ES tiesību akts. Saskaņā ar LESD 24. panta pirmo

daļu šādas iniciatīvas īstenošanas procedūras nosacījumi ir

jāpieņem Padomei un Parlamentam regulas veidā.

Otrkārt, LLES 12. pants un

LESD 1. protokols "Par valstu parlamentu lomu Eiropas

Savienībā" paredz nacionālo parlamentu iesaistīšanu

subsidiaritātes un samērīguma principu nodrošināšanā. Nacionālie

parlamenti saņems visus leģislatīvo aktu projektus, līdzdarbosies

brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izvērtēšanas mehānismos,

piedalīsies Eiropola politiskās pārraudzības un Eurojusta

darbības izvērtēšanas, kā arī līgumu pārskatīšanas un jaunu

dalībvalstu uzņemšanas procedūrās. Ja viena trešdaļa parlamentu

iebildīs pret kāda akta pieņemšanu, tad Komisijai šis akts būs

jāpārskata.

Treškārt, līdz ar LL tiks ieviests

t.s. Joanīnas kompromiss, kas ietverts LL nobeiguma aktam

pievienotajā 7. deklarācijā. Saskaņā ar LLES 16. panta

ceturto daļu, kas nosaka balsošanas kārtību Padomē no

2014. gada 1. novembra, paredzēts t.s. bloķējošais

mazākums, kurā jāietilpst vismaz četriem Padomes locekļiem.

Saskaņā ar kompromisu līdz pat 2017. gada 31. martam

bloķējošo mazākumu varēs veidot arī trīs ceturtdaļas no

16. panta ceturtajā daļā minētā dalībvalstu skaita vai ES

pilsoņu skaita. Pēc 2017. gada 1. aprīļa ierobežojums

tiks paplašināts līdz 55 procentiem dalībvalstu vai iedzīvotāju.

Lai grozītu šo kompromisu, Padomei būs jāpieņem konsensa lēmums.

Turklāt gadījumos, kad dalībvalsts uzskatīs, ka kāds ES normatīvā

akta projekts skar tās intereses, finansiālo līdzsvaru, sociālās

drošības sistēmu vai krimināltiesību jomu, tā varēs ierosināt

likumdošanas procedūras apturēšanu. Šādā gadījumā Eiropadomei

četru mēnešu laikā būs jāpieņem konsensa lēmums par likumdošanas

procedūras turpināšanu vai neturpināšanu.

18.5. Pieteikuma

iesniedzēji uzskata, ka līdz ar LL stāšanos spēkā Latvija nodos

ES kompetencē kopējo ārējo un drošības politiku, jo lēmumi tiks

pieņemti ES ietvaros (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 4. marta sēdes stenogrammu lietas materiālu

4. sēj. 46. un 48. lpp.).

Satversmes tiesa piekrīt

Pieteikuma iesniedzējiem tiktāl, ciktāl ar LL tiek formāli

atcelta pīlāru sistēma. Bijušais otrais pīlārs - kopējā ārējā un

drošības politika (turpmāk - KĀDP) - ir iekļauts LLES V sadaļā

"Vispārīgi noteikumi par Savienības ārējo darbību un īpaši

noteikumi par kopējo ārpolitiku un drošības politiku". Tas ir

vienīgais pīlārs, kas tiks saglabāts starpvaldību līmenī. Saskaņā

ar LLES 22. pantu lēmumi par ES ārējo darbību, lai sasniegtu

LLES 21. pantā noteiktos mērķus, arī turpmāk būs jāpieņem

vienprātīgi. Tas saskaņā ar LLES 22. un 23. pantu

attiecas uz visiem KĀDP jomā pieņemtajiem lēmumiem. Saskaņā ar

LLES 24. un 31. pantu uz KĀDP ir attiecināmi īpaši

noteikumi un procedūras, kas neparedz leģislatīvu aktu

pieņemšanu. Arī ES Tiesai saskaņā ar LESD 275. pantu nebūs

jurisdikcijas attiecībā uz šiem noteikumiem. Vienīgais izņēmums,

kad ES Tiesa varēs pārskatīt KĀDP lēmumus, būs gadījumi, kad šie

lēmumi skars indivīdu tiesības (LLES 40. pants un LESD