75. pants
). Šāda prakse pastāv arī spēkā esošo līgumu

kontekstā. Jau pašlaik Eiropas Kopienu Tiesa pārskata tādu regulu

vai lēmumu atbilstību pamatlīgumiem, kas Eiropas Kopienā ievieš

sankcijas, balstoties uz ANO Drošības padomes rezolūcijām vai

Padomes pozīcijām. Šādu aktu pieņemšanas rezultātā visbiežāk tiek

iesaldēti indivīdu konti bankās, vai noteikti ceļošanas

ierobežojumi, ja ir aizdomas, ka viņi atbalsta starptautisko

terorismu (sk.: Cases 402/05 P and C 415/05 P Yassin Abdullah

Kadi and Al Barakaat International Foundation v Council [2008]

Judgment of 3 September 2008; Case T-284/08 People's Mojahedin

Organization of Iran v Council [2008] Judgment of 4 December

2008).

Līdz ar to vienīgā būtiskā

atšķirība ir tā, ka KĀDP ietvaros tiks pieņemti arī lēmumi.

Attiecībā uz kopējo drošības un aizsardzības politiku ir

noteikts, ka tā ir KĀDP sastāvdaļa, kas tiek īstenota, izmantojot

dalībvalstu piedāvātās iespējas (sk. LLES 42. pantu).

LLES paredz šādas politikas izstrādi pēc Eiropadomes vienprātīga

lēmuma un īpaši uzsver, ka kopējā drošības un aizsardzības

politika neskars dalībvalstu pienākumus NATO un būs saskaņota ar

tiem. Kopumā LLES prasa vienprātīgu lēmumu pieņemšanu un

neparedz, ka dalībvalstu savstarpējie pienākumi pārsniegtu tos,

kas noteikti NATO dibināšanas līgumā (sk. LLES 42. panta

septīto daļu).

18.6. Pieteikuma

iesniedzēji pieteikuma precizējumos ir minējuši elastīguma

klauzulu un passerelle procedūru, kas arī norādot uz ES

tuvināšanos valstiskam "elementam" (veidojumam)

(sk. lietas materiālu 3. sēj.

85. lpp.).

Lai gan Pieteikuma iesniedzēji nav

precizējuši, kurā normā konkrēti šī elastīguma klauzula ietverta,

Satversmes tiesa uzskata, ka ar t.s. elastīguma klauzulu

Pieteikuma iesniedzēji domājuši LESD 352. pantu. Minētā norma ES

pamatlīgumos bijusi ietverta jau kopš Eiropas Kopienu dibināšanas

(sk. LEK 308. pantu). Līdzīgas elastīguma klauzulas

ir ietvertas arī citu starptautisko organizāciju dibināšanas

līgumos, un ANO Starptautiskā tiesa tās atzinusi par

starptautisko organizāciju efektīvas darbības organisku elementu

(sk.: Advisory Opinion, Reparations for Injuries

suffered in the service of the UN, ICJ, 11 April 1949).

Turklāt ar LL tiks ieviestas papildu demokrātijas garantijas,

proti, nacionālie parlamenti varēs iebilst, ja ES, balstoties uz

LESD 352. pantu, izstrādās jaunus tiesību aktus. Doktrīna to

atzīst par ES darbības uzlabojumu (sk.: Albi, p. 42).

Passerelle procedūras jeb

vienkāršotās pamatlīgumu pārskatīšanas procedūras normas ES

līgumos pastāv jau šobrīd (sk., piemēram, LES 42. pantu,

LEK 137. panta otro daļu un 175. panta otro daļu).

ES pamatlīgumi arī tad, ja spēkā stāsies LL, neparedzēs vienādu

lēmumu pieņemšanas kārtību ES ietvaros - papildus vienkāršai

lēmumu pieņemšanas procedūrai, proti, koplēmuma procedūrai, ir

paredzētas īpašās lēmumu pieņemšanas procedūras, proti,

vienbalsīga lēmumu pieņemšana, dažkārt ar Eiropas Parlamenta

piekrišanu vai arī pēc konsultēšanās ar Eiropas Parlamentu.

Passerelle kārtībā nevarēs grozīt ES kompetences, bet

varēs noteikt grozījumus ES lēmumu pieņemšanas kārtībā, pārejot

no īpašās lēmumu pieņemšanas procedūras uz koplēmuma procedūru.

LLES 48. panta septītā daļa paredz divu veidu

passerelle procedūras. Pirmkārt, valstis var vienoties par

pāreju uz koplēmuma procedūru. Otrkārt, valstis var vienoties par

lēmuma pieņemšanu ar kvalificēto vairākumu Padomē, negrozot

procedūru attiecībā uz Eiropas Parlamenta iesaisti lēmuma

pieņemšanā. Šādus lēmumus Padome var pieņemt vienbalsīgi, turklāt

saņemot Eiropas Parlamenta piekrišanu. Par būtisku grozījumu

līdzšinējā lēmumu pieņemšanas regulējumā jāuzskata tas, ka par

plānotajām izmaiņām lēmumu pieņemšanā ir jāinformē nacionālie

parlamenti, kas sešu mēnešu laikā varēs izmantot veto tiesības.

Tādējādi jebkura valsts, arī Latvija, varēs bloķēt lēmumu

pieņemšanas kārtībā paredzētās izmaiņas. Līdz ar to nav pamatots

Pieteikuma iesniedzēju arguments, ka grozījumus līgumā varēšot

izdarīt bez Saeimas piekrišanas. Šādu pilnvaru nacionālajiem

parlamentiem nebūs tikai attiecībā uz jau šobrīd spēkā esošajām

passerelle normām. LESD paredz arī vairākus izņēmumus, kad

passerelle normas nedrīkstēs piemērot (sk. LESD

353. pantu).

Līdz ar to Satversmes tiesa

secina, ka Latvijai būs tiesības un iespējas bloķēt sev nevēlamas

lēmumu pieņemšanas procedūras izmaiņas un ka Saeimai būs iespējas

izteikt savu viedokli, pirms šādas izmaiņas stāsies spēkā.

18.7. Pieteikuma

precizējumos, kā arī tiesu debatēs Pieteikuma iesniedzēji

norādīja, ka ES tuvināšoties valstiskam veidojumam, jo tikšot

izveidota ES prokuratūra. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis norādīja,

ka LL neparedz noteikumu par vienotas ES līmeņa prokuratūras

iestādes izveidošanu un ka "tā ir tikai kā politikas nostādne,

kuru var īstenot" (Satversmes tiesas 2009. gada

4. marta sēdes stenogramma lietas materiālu 4. sēj.

61. lpp.).

Satversmes tiesa atzīst, ka

pirmkārt, saskaņā ar LESD 86. panta pirmo daļu Eiropas

prokuratūras izveidošana paredzēta tikai kā iespēja, proti, arī

pēc LL stāšanās spēkā Eiropas prokuratūra netiks automātiski

izveidota.

Otrkārt, regulas, ar kuru

palīdzību Eurojustu varētu pārveidot par Eiropas prokuratūru,

jāpieņem ar Padomes vienprātīgu lēmumu un Eiropas Parlamenta

piekrišanu. Tādējādi Latvijas Republikai minēto regulu izstrādes

laikā būs iespēja paust arī savu viedokli, kā arī nepieciešamības

gadījumā bloķēt lēmuma pieņemšanu.

Treškārt, arī tad, ja Eiropas

prokuratūra tiktu izveidota, nevarētu atzīt, ka tā pārņems vai

būtiski ietekmēs Latvijas Republikas tiesu varas vai prokuratūras

kompetenci. Kaut arī plānotā Eiropas prokuratūras kompetence

atšķirsies no tagadējās Eurojusta kompetences - koordinēt valstu

sadarbību pārrobežu un organizētās noziedzības apkarošanā, tā

tomēr aptvers tikai tādus jautājumus, kuri skars ES finansiālās

intereses vai kuriem būs pārrobežu nozīme.

Pieteikuma iesniedzēji nav

norādījuši citus apstākļus, kuru dēļ iespējamā Eiropas

prokuratūras izveide nebūtu pieļaujama. Līdz ar to

Satversmes tiesa šo Pieteikuma iesniedzēju argumentu nevar atzīt

par pamatotu.

18.8. Pieteikuma

iesniedzēji norāda, ka ES nevarot pievienoties ECTK, kas šādas

tiesības piešķirot tikai valstīm. Arī Hartā noteiktās

cilvēktiesības esot salīdzināmas ar Satversmes 8. nodaļā

noteiktajām tiesībām, un Hartas piemērošana varot nonākt pretrunā

ar Satversmi (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

10. marta sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj.

132. lpp.).

Satversmes tiesa visupirms norāda,

ka LLES 6. panta otrā daļa paredz tikai to, ka

"Savienībai jāpievienojas Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Šī pievienošanās nedrīkst

ietekmēt Savienības kompetences, kā tās noteiktas Līgumos".

Tādējādi ir nosprausts mērķis, pieņemot, ka šāda pievienošanās

varēs notikt tikai atbilstoši LLES un ECTK nosacījumiem.

Tas, ka saskaņā ar LLES

6. panta otro un trešo daļu ES kļūst saistoša Harta un ECTK,

nav pretrunā ar Satversmi, jo visi minētie dokumenti balstās uz

līdzīgām vērtībām un principiem. Pie tam Satversmes tiesa ir

vairākkārt atzinusi, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretnostatīt

Satversmē ietvertās cilvēktiesību normas starptautisko tiesību

normām. Satversme pēc savas būtības nevar paredzēt mazāku

pamattiesību nodrošināšanas jeb aizsardzības apjomu, nekā paredz

jebkurš no starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem. Citāds

secinājums nonāktu pretrunā ar Satversmes 1. pantā ietverto

tiesiskās valsts ideju, jo viena no galvenajām tiesiskas valsts

izpausmes formām ir cilvēka tiesību un pamatbrīvību atzīšana par

valsts augstāko vērtību (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 14. septembra sprieduma lietā

Nr. 2005-02-0106 10. punktu).

Pie tam jānorāda, ka Latvija

2006. gada 28. martā ir ratificējusi ECTK

14. protokolu (sk. 2006. gada 9. februāra

likumu "Par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 14. protokolu, kas groza Konvencijas kontroles

sistēmu"). Tā 17. pants paredz grozīt ECTK

59. pantu, papildinot to ar otro daļu, kas dos ES iespēju

pievienoties šai konvencijai.

Eiropas Kopiena jau šobrīd ir

pievienojusies 47 dažādām Eiropas Padomes konvencijām (sk.

http://conventions.coe.int/Treaty/Commun/Liste Traites.asp?

CM=13&CL=ENG). Turklāt Kopiena pārstāv dalībvalstis dažādās

starptautiskajās organizācijās vai starptautiskajos līgumos,

piemēram, kopš 1995. gada - Pasaules Tirdzniecības

organizācijā, bet kopš 1998. gada 1. aprīļa - arī ANO

Jūras tiesību konvencijā atbilstoši dalītās kompetences

ierobežojumiem [sk.

http://www.wto.org/english/theWTO_e/countries_e

/european_communities_e.htm un

http://www.un.org/Depts/los/reference_

files/chronological_lists_of_ratifications.htm#The%20United

%20Nations%20Convention%20on%20the

%20Law%20of%20the%20Sea;

C-459/03 Commission v. Ireland

(Mox Plant) [2006] ECR I-4635].

Hartas 51.pants skaidri noteic, ka

tas nepaplašina ES tiesību piemērošanas sfēru tālāk par ES

pilnvarām un neiedibina jaunas pilnvaras vai uzdevumus, kā arī

negroza esošās pilnvaras un uzdevumus, kas noteikti līgumos. Tā

uzliek pienākumus institūcijām un citiem ES subjektiem, kā arī

dalībvalstīm tikai tad, kad tās piemēro ES tiesības. Harta nevar

tikt piemērota jomās, kuras Latvija nav nodevusi ES pārziņā.

Tādējādi konstitucionālais cilvēktiesību aizsardzības mehānisms

ir autonoms un neatkarīgs no ES. Turklāt jānorāda, ka līdz ar

Hartas atzīšanu par juridiski saistošu dokumentu indivīdu tiesību

aizsardzība tiks uzlabota, jo līdz šim tā tiek nodrošināta tikai

vispārējo tiesību principu līmenī, bet tiesiskās paļāvības un

noteiktības principu kontekstā ar to vien ir par maz

(Application no. 62023/00, Emesa Sugar v. Netherlands,

ECtHR decision of 13 January 2005, Case C-17/98 Emesa Sugar v.

Aruba [2000] ECR I-665, Craig and Bśrca, pp. 425 - 426).

Šīs lietas ietvaros var konstatēt,

ka nākotnē, pēc LL stāšanās spēkā, pastāvēs vairākas

cilvēktiesību aizsardzības sistēmas, inter alia Latvijas

Republikas, ES un ECTK sistēmas. Latvija tam ir piekritusi jau

ratificējot ECTK 14. protokolu, kas Satversmes tiesā nav

apstrīdēts. Turklāt tiesa prasību par dažādu cilvēktiesību

aizsardzības sistēmu iespējamo kolīziju nevar izskatīt in

abstracto. Šādas kolīzijas būs jārisina katrā konkrētā

gadījumā, ņemot vērā attiecīgajā lietā konstatējamos

apstākļus.

18.9. Pieteikuma

iesniedzēji norādīja uz vairākiem institucionāliem grozījumiem,

kas ES tuvina valstiskam veidojumam, proti, uz to, ka tiks

ieviesti ES priekšsēdētāja un ES ārlietu komisāra amati, uz to,

ka Latvijai komisārs būs tikai divos no trim Komisijas sasaukuma

termiņiem, kā arī uz to, ka tiks izveidota Eiropas tiesu palāta

ar paplašinātu kompetenci.

Pašreiz spēkā esošie līgumi

paredz, ka Eiropadomes priekšsēdētājs ir prezidējošās valsts vai

tās valdības vadītājs, kas attiecīgās pilnvaras iegūst uz sešiem

mēnešiem. Saskaņā ar LLES 15. panta piekto daļu Eiropadome

ar kvalificētu balsu vairākumu ievēlēs priekšsēdētāju uz divarpus

gadiem un varēs viņu pārvēlēt vēl uz vienu termiņu. Šādas

plānotās organizatoriska rakstura izmaiņas nodrošinās lielāku ES

darbības pēctecību, taču nevar skart Latvijas kā suverēnas valsts

darbību.

Pieteikuma iesniedzēju arguments

par ES ārlietu komisāra amata ieviešanu ir neskaidrs. Acīmredzot

Pieteikuma iesniedzēji ir domājuši ārlietu komisāra un ES augstā

pārstāvja ārlietu un drošības politikā (turpmāk - Augstais

pārstāvis) kompetences apvienošanu jaunajā līgumā.

Viens no Lākenas deklarācijā

noteiktajiem uzdevumiem bija nodrošināt lielāku ES institucionālā

ietvara rīcībspēju un līdz ar to efektīvāku un saskaņotāku

ārpolitikas īstenošanu. Saskaņā ar LLES 18. pantu Augstais

pārstāvis, īstenojot ES KĀDP, izsaka priekšlikumus un veicina

politikas attīstību saskaņā ar Padomes piešķirtajām pilnvarām.

Tas pats attiecas uz kopējo drošības un aizsardzības politiku.

Lai gan Augstais pārstāvis vadīs Ārlietu padomi saskaņā ar LLES

18. panta ceturto daļu, viņš atbildēs par Komisijas pārziņā

esošo ārējo attiecību veidošanu un citu ES ārējo darbību aspektu

koordināciju. Darbojoties Komisijas ietvaros, Augstajam pārstāvim

saskaņā ar LLES 18. panta otro un trešo daļu savas funkcijas

būs jāīsteno atbilstoši Padomes piešķirtajām pilnvarām. Tātad,

kaut arī Augstais pārstāvis darbosies Komisijas ietvaros, var

secināt, ka ārlietu komisāra funkcijas tiks sašaurinātas, jo viņa

kompetenci vairs nenoteiks Komisija, bet gan Padome. Augstā

pārstāvja kompetence izrietēs no tā, ko lems Padome, kurā lēmumi

tiek pieņemti vienbalsīgi, nevis no tā, ko lems Komisija. To

apstiprina arī LLES 18. panta ceturtā daļa, kas noteic, ka

Augstajam pārstāvim, darbojoties Komisijas ietvaros, Komisijas

procedūras ir saistošas tikai tiktāl, ciktāl tās atbilst viņa

pilnvarām, ko piešķīrusi Padome, un saskan ar Ārlietu padomes

lemto.

Tādējādi līdzīgi šobrīd spēkā

esošā LES 18., 26. un 27.d panta nosacījumiem Augstais

pārstāvis darbosies Padomes, nevis Komisijas pakļautībā. Tas

nozīmē, ka Augstais pārstāvis nedrīkstēs paust nekādu viedokli un

nedrīkstēs uzņemties nekādu iniciatīvu bez Padomes vienprātīgas

piekrišanas. Līdz ar to Latvija nezaudēs tiesības ierobežot

Augstā pārstāvja darbības loku.

Pieteikuma iesniedzēju sniegtā

argumentācija nav precīza arī attiecībā uz LL paredzēto komisāru

skaita samazinājumu.

Pirmkārt, šāds noteikums par

komisāru skaita samazināšanu bija paredzēts jau Nicas līgumā, kas

bija spēkā brīdī, kad Latvija pievienojās ES. Nicas līgumam tika

pievienots Protokols par Eiropas Savienības paplašināšanos.

Protokola 4. pants ietver noteikumus par Komisiju. Šā panta otrā

daļa noteic, ka, tiklīdz Eiropas Savienībā ir 27 dalībvalstis,

LEK 213. panta 1. punkts un Eiratom 126. panta 1. punkts

jāaizstāj ar šādu punktu:

"1. Komisijas

locekļus izvēlas, pamatojoties uz viņu vispārējo kompetenci, un

viņu neatkarība nav apšaubāma.

Komisijas

locekļu skaits ir mazāks nekā dalībvalstu skaits. Komisijas

locekļus izvēlas saskaņā ar rotācijas sistēmu, kurā ievērots

vienlīdzības princips un kuras piemērošanas kārtību ar

vienprātīgu lēmumu pieņem Padome.

Komisijas

locekļu skaitu ar vienprātīgu lēmumu nosaka Padome.

Šo grozījumu

piemēro no dienas, kad pēc 27. dalībvalsts pievienošanās

Savienībai savus pienākumus sāk pildīt jauna Komisija."

Tādējādi jau pirms Latvijas

iestāšanās Eiropas Savienībā bija zināms, ka ne vienmēr Komisijā

būs pa vienam pārstāvim no katras dalībvalsts.

Otrkārt, atbilstoši ES

institucionālajai uzbūvei Eiropas Komisija un komisāri pārstāv

nevis atsevišķas valsts intereses, bet gan ES intereses kopumā.

Saskaņā ar LLES 17. pantu Komisijas uzdevums ir sekmēt

vispārējās ES intereses un šajā nolūkā uzņemties atbilstošu

iniciatīvu. Komisija nodrošina līgumu piemērošanu, kā arī ES

institūciju pieņemto lēmumu piemērošanu. Līdz ar to no nacionālo

interešu aizsardzības viedokļa nav būtiski, vai katrai

dalībvalstij ir pašas virzīts komisārs.

Treškārt, kā norādīts Eiropadomes

sanāksmē Briselē pieņemtajos Prezidentūras secinājumos,

Eiropadome piekrīt tam, ka gadījumā, ja LL stāsies spēkā, saskaņā

ar nepieciešamajām juridiskajām procedūrām tiks pieņemts lēmums,

ka Komisijas sastāvā vēl joprojām ir jābūt pa vienam pārstāvim no

katras dalībvalsts (sk.: Brussels European Council, Presidency

Conclusions, 11th-12th December 2008, Brussels, 13 February 2009,

17271/1/08 REV 1, point 2). Šādi Eiropadomes secinājumi

saskaņā ar šobrīd spēkā esošo LES 4. pantu nosaka ES

vispārējo attīstību.

Satversmes tiesa secina, ka

Pieteikuma iesniedzēji ar atsauci uz Eiropas tiesu palātu,

iespējams, domājuši ES Tiesu, kuras sastāvā ietilps Tiesa,

Vispārējā tiesa un specializētās tiesas (sk. LLES

19. pantu). ES tiesu iekārtas uzbūvi ar LL nav plānots

būtiski mainīt, kaut arī ir konstatējami atsevišķi tiesu

kompetenci detalizējoši nosacījumi (sk.: Dougan,

p. 673). Kā galvenie nosacījumi šajā sakarā minami šādi:

vienkāršota procedūra attiecībā uz sankcijām valstīm, kas nepilda

ES aktus; kompetences paplašināšana attiecībā uz brīvības,

drošības un tiesiskuma telpu (sk.: pašreiz spēkā esošo

LES 46. pantu un LEK IV sadaļu); atcelti tiesas

jurisdikcijas ierobežojumi attiecībā uz pašreizējo LES VI sadaļu.

Attiecībā uz jautājumiem, kas patlaban ietilpst trešajā pīlārā,

ir paredzēts piecu gadu pārejas termiņš. Saskaņā ar LESD

276. pantu tiesai nebūs jurisdikcijas pār to policijas un

citu tiesībaizsardzības iestāžu darbību likumību un samērīgumu,

kuras tiek veiktas iekšējās drošības garantēšanai. Satversmes

tiesa norāda, ka LESD 275. pants izslēdz ES Tiesas

jurisdikciju pār KĀDP un aktiem, kas pieņemti tās ietvaros. Šis

pants, tāpat kā līdz šim, neliedz izskatīt tādus lēmumus, kas

ierobežo fizisko vai juridisko personu tiesības. Kad stāsies

spēkā LESD 263. panta ceturtā daļa par ES tiesību aktiem,

kas neprasa no dalībvalstīm tālākus ieviešanas pasākumus, bet

aizskar fiziskās vai juridiskās personas tiesības, tiks būtiski

paplašinātas to iespējas vērsties ES tiesās. Kopumā vērtējot

tiesas kompetences grozījumus, ir jāatzīst, ka pieaugs tiesas

spēja pārskatīt lēmumus, kas ierobežo indivīdu tiesības

[sk.: Spaventa E., Fundamental What? The difficult

relationship between foreign policy and fundamental rights, in

Cremone M. and de Witte B. (eds.), EU Foreign Relations Law:

Constitutional Fundamentals, Hart Publishing, 2008]. Līdz ar

to Satversmes tiesa secina, ka, lai arī ES tiesu kompetence

paplašināsies, tas lielā mērā saistīts ar papildu garantijām

fizisko un juridisko personu tiesību aizsardzībai.

18.10. Pieteikuma

iesniedzēji uzskata, ka Satversmes 2. pantā noteiktā tautas

suverenitātes principa pārkāpums izpaužoties tādējādi, ka

pieļauta "apzināta sabiedrības neinformēšana par Lisabonas līguma

saturu un sekām" vai arī šī informēšana notikusi atklātā

eirooptimisma garā, nevis neitrālā veidā (lietas materiālu

3. sēj. 80. un 81. lpp.).

Satversmes tiesa atzīst, ka pēc

iespējas lielāka sabiedrības informētība par jautājumiem, kas

skar ES, neapšaubāmi ir vērtējama pozitīvi un sekmē arī uz šajā

jomā pieņemto lēmumu atklātību un paredzamību. Papildu

informācijas izplatīšana atzīstama par labas pārvaldības izpausmi

un vienlaikus gan padziļina sabiedrības izpratni par attiecīgo

jautājumu, gan arī rada pamatu plašākām diskusijām par

iespējamiem problēmjautājumiem. Šādas informēšanas rezultātā

sabiedrība pastarpināti līdzdarbojas tādu valstiski svarīgu

lēmumu pieņemšanā, kuri attiecas uz integrāciju Eiropas

Savienībā.

Tomēr Satversmes tiesa norāda, ka

tai nav pamata procesu vai veidu, kādā sabiedrība tika informēta

par LL, vērtēt kā iespējamu tautas suverenitātes principa

pārkāpumu vai ierobežojumu. Valsts institūciju darbība

sabiedrības informēšanā, ciktāl šādu pienākumu expressis

verbis neparedz normatīvie akti, drīzāk ir atkarīga no

publiskās varas izšķiršanās par tiesībpolitiski lietderīgāko

rīcību, kas nav pakļauta striktai tiesas izvērtēšanai ar

juridisko argumentu palīdzību.

Satversmes

tiesa nav konstatējusi tādas LL normas, kas aizskartu Satversmes

2. pantā nostiprināto tautas suverenitātes principu. Līdz ar to,

balstoties uz Satversmes 77. pantu, tautas nobalsošana

nebija jārīko.

IV

19. Satversmes

68. panta ceturtā daļa noteic: "Ja to pieprasa vismaz puse

Saeimas locekļu, būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas

dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā."

Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka

minētā norma, citastarp ņemot vērā arī tās tapšanas vēsturiskos

apstākļus, uzliek Saeimas deputātiem pienākumu nodot tautas

nobalsošanai būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību

Eiropas Savienībā. Turklāt šāds pienākums izrietot arī no

Satversmes 18. pantā noteiktā Saeimas deputāta svinīgā

solījuma.

Saeima šādu Satversmes

68. panta ceturtās daļas interpretāciju neatzīst, uzskatot,

ka šī norma noteic tikai Saeimas deputātu tiesības nodot tautas

nobalsošanai būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību

Eiropas Savienībā. Minētās tiesības Saeimas deputāti izmanto,

ņemot vērā politiskās lietderības apsvērumus.

19.1. Satversmes tiesa

norāda, ka Satversmes 68. panta ceturtās daļas satura

noskaidrošana visupirms veicama ar gramatiskās tiesību normu

interpretācijas palīdzību. Proti, Satversmes tiesai, ņemot vērā

lietas dalībnieku sniegto savstarpēji pretrunīgo Satversmes

68. panta ceturtās daļas interpretāciju, jānoskaidro, vai

minētajā normā noteikts Saeimas deputātu pienākums vai tiesības

nodot tautas nobalsošanai būtiskas izmaiņas nosacījumos par

Latvijas dalību Eiropas Savienībā.

Saeimas piedāvāto Satversmes

68. panta ceturtās daļas interpretāciju atbalsta

Tiesībsargs, uzskatot, ka šī norma interpretējama kā tāda norma,

kas paredz Saeimas deputātu tiesības ierosināt tautas

nobalsošanu, ja izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas

Savienībā ir būtiskas. Ja Satversmes izstrādātāji būtu vēlējušies

Saeimai uzlikt šādu pienākumu, tad tas minētajā pantā būtu

ietverts (sk. lietas materiālu

2. sēj. 46. lpp.).

Arī M. Paparinskis atzīst, ka

formulējums "būtiskas izmaiņas nosacījumos" "nenoved tieši pie

pienākuma organizēt tautas nobalsošanu, bet tikai rada tiesības

vismaz pusei Saeimas deputātu to pieprasīt, neatkarīgi no citu

institūciju viedokļa vai ieteikuma" (lietas materiālu

3. sēj. 52. lpp.). Līdzīgu viedokli tiesas sēdē

pauda arī A. Endziņš, norādot, ka tās esot Saeimas deputātu

tiesības un deputātiem esot jāapsver, vai šīs tiesības izmantot.

Ja 50 deputāti uzskatītu, ka šie grozījumi nododami tautas

nobalsošanai, tad tās rīkošana būtu obligāta

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta

sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 102.

lpp.).

Tāpat arī M. Mits atzīst, ka

Satversmes 68. panta ceturtā daļa paredz tautas nobalsošanas

rīkošanu gadījumos, kad ir divi kumulatīvi nosacījumi.

M. Mits tiesas sēdē norādīja: "Ja mēs pielietojam gramatisko

interpretācijas metodi [..] tad jāsecina, ka 68. panta

ceturtajā daļā ir nostiprinātas deputātu tiesības, bet ne

pienākums nodot tautas nobalsošanai attiecīgo jautājumu [..]

[Satversmes] 101. panta ietvaros tiesības uz tautas

nobalsošanu rastos, ja 68.panta ceturtās daļas procedūras

ietvaros tautas nobalsošanas rīkošanu pieprasītu 50 deputāti.

Mūsu gadījumā, aplūkojamā gadījumā, tātad tas netika darīts.

Jautājums netika nodots tautas nobalsošanai, taču nav pamata

uzskatīt, ka 68. panta ceturtā daļa uzlika deputātiem

pienākumu to darīt" (Satversmes tiesas 2009. gada

4. marta sēdes stenogramma lietas materiālu 4. sēj.

119. un 120. lpp.).

Satversmes tiesa piekrīt, ka

Satversmes 68. panta ceturtās daļas gramatiskā

interpretācija nedod pamatu secinājumam, ka tajā būtu noteikts

Saeimas deputātu pienākums nodot tautas nobalsošanai būtiskas

izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.

Atzīt, ka tajā ir paredzēts Saeimas deputātu pienākums, nozīmētu

lemt acīmredzami pretēji Satversmes 68. panta ceturtās daļas

gramatiskajam tekstam.

19.2. Gramatiskā

interpretācijas metode ir tikai viena no interpretācijas metodēm,

un ne vienmēr ir iespējams vadīties tikai pēc tiesību normas

vārdiskās jēgas. Jāņem vērā, ka tiesību normu gramatiskās

interpretācijas metodes izmantošanu vairumā gadījumu nevar

uzskatīt par pietiekamu tiesību normas satura atklāšanai un ir

izmantojamas arī citas interpretācijas metodes

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada

4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu

daļas 3. punktu, Satversmes tiesas 2006. gada

20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 9.1. punktu

un Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2007-12-03 19. punktu).

Izmantojot vēsturisko

interpretācijas metodi, tiesību normas jēgu noskaidro, ņemot vērā

apstākļus, uz kuru pamata tā radīta (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā

Nr. 2006-09-03 12. punktu).

No Satversmes 68. un

79. panta grozījumu izstrādes darba grupas materiāliem

redzams, ka sākotnēji Satversmes 68. panta ceturtajai daļai

analoģiska norma grozījumu projektā nebija ietverta

(sk. lietas materiālu

3. sēj. 128. lpp.). Turpretim kopš brīža, kad

darba grupa vienojās par Satversmes 68. panta papildināšanu

ar jaunu ceturto daļu, formulējums "Ja to pieprasa vismaz puse

Saeimas locekļu" ir palicis nemainīgs līdz pat brīdim, kad norma

tika pieņemta Saeimā (sk. lietas materiālu

3. sēj. 144., 146., 162., 166. un

171. lpp.).

Satversmes 68. un

79. panta grozījumu izstrādes darba grupas diskusijas un

likumprojekta "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" anotācija

neliecina, ka Satversmes 68. panta ceturtajā daļā būtu

noteikts Saeimas deputātu pienākums nodot tautas nobalsošanai

būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas

Savienībā. Arī Satversmes tiesas pieaicinātās personas, ņemot

vērā Satversmes 68. panta ceturtās daļas rašanās vēsturiskos

apstākļus, norāda uz šajā normā noteiktajām deputātu tiesībām,

nevis pienākumu (sk. M. Paparinska atzinumu lietas

materiālu 3. sēj. 52. lpp. un M. Mita

tiesas sēdē norādīto lietas materiālu

4. sēj. 119. lpp.).

Būtisks arguments ir darba grupas

teorētiskais pamatojums Satversmes 68. panta grozījumiem,

kurā ceturtās daļas kontekstā vairākkārt un nepārprotami

norādīts, ka tautas nobalsošana nav obligāta un Saeimas locekļiem

ir izvēles tiesības nodot vai nenodot kādu ar Eiropas integrāciju

saistītu jautājumu tautas nobalsošanai. Minētajā pamatojumā

noteikts, ka Satversmes 68. panta ceturtajā daļā Saeimai ir

piešķirtas tiesības, kas nav saistītas ar konstitucionālajiem

pamatprincipiem, t.i., tiesības izvērtēt nosacījumus par Latvijas

dalību Eiropas Savienībā un lemt par to nodošanu tautas

nobalsošanai. Minētā norma ir ieviesusi jaunu, neobligātu tautas

nobalsošanas veidu. Pirmie trīs vārdi "ja to pieprasa" norāda uz

svarīgāko atšķirību no tā paša panta trešajā daļā paredzētās

tautas nobalsošanas, proti, šāda veida tautas nobalsošana nav

obligāta, un ne mazāk kā pusei Saeimas locekļu ir izvēles

tiesības nodot vai nenodot kādu ar Eiropas integrāciju saistītu

jautājumu tautas nobalsošanai. Šāda grozījuma sākotnējais mērķis

bija nodrošināt to, ka tautas nobalsošana tiek rīkota tikai par

ļoti svarīgiem ES integrācijas jautājumiem. Ar Satversmes

68. panta ceturto daļu ir nodrošināta iespēja noskaidrot

tautas gribu tādā gadījumā, ja ES, kurā Latvija ir iestājusies,

tik ļoti maina savu konstitucionālo uzbūvi, ka ir pamats

šaubīties, vai Latvijas tauta atbalstīs Latvijas dalību šādā

būtiski mainītā Eiropas integrācijas formā (sk.: Kādēļ

Latvijas konstitūcijā nepieciešami labojumi? Jurista Vārds,

2001. gada 15. maijs, Nr. 14.).

19.3. Lai pilnīgāk un

objektīvāk varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu,

tās jāsalīdzina ar citām Satversmes normām. Vairākās citās

Satversmes normās, lai nodrošinātu tajās noteikto tiesisko seku

iestāšanos, ir lietots Satversmes 68. panta ceturtās daļas

vārdiem "ja to pieprasa" analoģisks formulējums. Piemēram,

Satversmes 20. pants paredz: "Saeimas prezidijam ir jāsasauc

Saeimas sēde, ja to prasa Valsts Prezidents, ministru prezidents

vai ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu"; Satversmes