109. pants
noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā

noteiktajos gadījumos". Ar sociālo nodrošinājumu Latvijas

Republikā ir saprotami dažādi sociālās drošības pasākumi, arī

sociālā apdrošināšana (sk. likuma "Par sociālo drošību" 2. un

5. pantu).

Tiesību uz sociālo apdrošināšanu

saturu un īstenošanas kārtību Latvijā nosaka vairāki likumi,

vispirms jau likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu" (turpmāk -

Sociālās apdrošināšanas likums), kā arī speciālie likumi par

atsevišķiem sociālās apdrošināšanas veidiem.

Veidojot sociālās apdrošināšanas sistēmu pēc valsts neatkarības

atjaunošanas, Saeima no vairākām sociālās apdrošināšanas formām

un modeļiem, kas ir atzīti pasaulē, izvēlējusies valsts sociālo

apdrošināšanu. Pastāvot šādai sistēmai, apdrošināšanas

pamatprincipus, apdrošināmo personu loku, apdrošināšanas riskus

un līdzekļu veidošanas kārtību nosaka likumi, un tādai

apdrošināšanai ir obligāts raksturs.

Atbilstoši Sociālās apdrošināšanas likuma 3.pantam sociālā

apdrošināšana Latvijā ir "pasākumu kopums, ko organizē valsts,

lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku

zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas

slimību, invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes

gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, kā arī papildu

izdevumiem sakarā ar sociāli apdrošinātās personas vai tās

apgādībā esošās personas nāvi". Sociālā apdrošināšana tiek

balstīta uz šādiem pamatprincipiem:

1) solidaritāti starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem

un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem;

2) sociālās apdrošināšanas līdzekļu izmantošanu tikai

sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem saskaņā ar likumu.

Personas, kuras ir obligāti apdrošināmas un iesaistāmas valsts

izveidotajā sociālās apdrošināšanas sistēmā, nosaka Sociālās

apdrošināšanas likuma 5.panta pirmā un otrā daļa. Līdz ar to

likumdevējs ir paredzējis šo personu tiesības uz Satversmes

109.pantā garantēto sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas

veidā.

Lai persona varētu saņemt valsts sociālās apdrošināšanas

pakalpojumus, tostarp maternitātes un slimības pabalstus, tai

(par to) saskaņā ar likumu jāveic obligātās apdrošināšanas

iemaksas (sk. Sociālās apdrošināšanas likuma

12. pantu).

Valsts, īstenojot sociālās apdrošināšanas modeli, ir paredzējusi

iemaksu objekta maksimālo apmēru. To nosaka Ministru kabinets.

2000. gadā tas bija 15 000, 2001. gadā -

16 000, 2002. gadā - 17 300 un 2003. gadā -

18 400 latu. No apdrošināto personu ienākumiem, kas

pārsniedz valstī noteikto maksimālo iemaksu objektu, nav jāveic

sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Viens no sociālās apdrošināšanas veidiem ir maternitātes un

slimības apdrošināšana (sk. Sociālās apdrošināšanas likuma

4. panta 5. punktu).

To personu loku, kuras pakļautas šim apdrošināšanas veidam,

nosaka Sociālās apdrošināšanas likuma 6. pants. Savukārt

maternitātes un slimības pabalstu piešķiršanas, aprēķināšanas un

izmaksas kārtību konkrētajos apdrošināšanas gadījumos, kā arī

personas, kurām ir tiesības uz šādiem pabalstiem, un gadījumus,

kad rodas minētās tiesības, nosaka likums "Par maternitātes un

slimības apdrošināšanu".

Maternitātes pabalsts ir viens no sociālās apdrošināšanas

pakalpojumiem, un tiesības uz šo pabalstu ir sociāli

apdrošinātajām personām, t.i., darba ņēmējiem un

pašnodarbinātajām personām, kas ir veikušas vai par kurām ir

veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Šo pabalstu piešķir un

izmaksā par visu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku, ja

sieviete zaudē darbā gūstamos ienākumus. Tātad katra sieviete,

kura atbilstoši likumam veikusi vai par kuru tika veiktas

sociālās apdrošināšanas iemaksas, ir apdrošināta arī maternitātes

gadījumam.

Slimības pabalsts ir viens no sociālās apdrošināšanas

pakalpojumiem, ko sniedz valsts, izmaksājot naudas līdzekļus

personai, kura apdrošināta šim apdrošināšanas veidam un likumā

noteiktajos gadījumos neierodas darbā (sk. likuma "Par

maternitātes un slimības apdrošināšanu" 11. pantu),

tādējādi kā darba ņēmējs zaudējot algotā darbā gūstamos ienākumus

vai arī kā pašnodarbinātais zaudējot savus ienākumus. Slimības

pabalstu izmaksā no slimības 15. dienas, līdz tam tiek

maksāta slimības nauda, un tas ir darba devējam uzlikts

pienākums.

8. Saeima un Ministru

kabinets norāda, ka apstrīdētā likuma norma pieņemta laikā, kad

valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā bija

izveidojies un ilgstoši saglabājies ievērojams deficīts, un šīs

normas mērķis bija valsts sociālās apdrošināšanas speciālā

budžeta deficīta samazināšana.

Satversmes tiesa jau iepriekš

ir norādījusi, ka "sociālās tiesības, pie kurām pieder arī

tiesības uz sociālo apdrošināšanu, ir ļoti nozīmīgas, taču

vienlaikus īpašas, atšķirīgas cilvēktiesības, jo šo tiesību

realizācija ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas

un pieejamiem resursiem. Tādēļ arī starptautiskajos dokumentos

sociālās tiesības ir formulētas kā vispārīgi valsts pienākumi,

atstājot dalībvalstīm plašas izvēles iespējas šo tiesību

realizācijā" (Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta

sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļas pirmā

rindkopa).

Tomēr neatkarīgi no valsts attīstības līmeņa valstij ir pienākums

veikt pasākumus, lai, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus,

sasniegtu sociālo tiesību nodrošinājumu vismaz minimālajā

līmenī.

ANO 1966. gada 16. decembra Starp-tautiskā pakta par

ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts)