3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

105. pantam.

Saeima uzsver, ka nekustamā īpašuma nodokļa un tā papildlikmes

maksātājs ir viena un tā pati persona. Nekustamā īpašuma nodokļa

papildlikme par neapstrādātu lauksaimniecībā izmantojamo zemi pēc

būtības esot uzskatāma par paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokļa

likmi, un tās maksāšanas pienākums izbeidzoties nākamajā

taksācijas gadā pēc īpašuma tiesību vai valdījuma tiesību

izbeigšanās.

Lauksaimniecībā izmantojamās zemes apsekošanu veicot Lauku

atbalsta dienests. Lai nodrošinātu vienotu pieeju šādas zemes

apsekošanai un klasificēšanai, tostarp atzīšanai par neapstrādātu

lauksaimniecībā izmantojamo zemi, tiekot izmantoti detalizēti

kritēriji un vadlīnijas. Tie ietverti Lauku atbalsta dienesta

Kontroles departamenta 2014. gada 1. septembra kārtībā Nr. 10

"Neapstrādāto lauksaimniecībā izmantojamo zemju apsekošanas

un noteikšanas kārtība" (turpmāk - Lauku atbalsta dienesta

kārtība). Saskaņā ar šo kārtību lauksaimniecībā izmantojamā zeme

par tādu, kas netiek uzturēta labā lauksaimniecības un vides

stāvoklī, tiekot atzīta tad, ja nav kopta ilgāk kā gadu. Tāpēc

zemi, kas pirms tam ir regulāri kopta un uzturēta labā stāvoklī,

bet nav nopļauta vismaz vienu reizi gadā, kad notikusi īpašuma

atsavināšana, Lauku atbalsta dienests neatzīstot par

neapstrādātu. Tādējādi lauksaimniecībā izmantojamās zemes

stāvoklis tiekot konstatēts ilgākā laika posmā, kas ietver arī to

periodu, kurā par zemes apstrādi bija atbildīgs tās iepriekšējais

īpašnieks.

Nekustamā īpašuma nodokļa papildlikmes maksāšanas pienākuma

mērķis esot veicināt lauksaimniecībā izmantojamās zemes

uzturēšanu labā lauksaimniecības un vides stāvoklī. Prasība

uzturēt zemi labā vides stāvoklī izrietot no tiesībām dzīvot

labvēlīgā vidē un nodrošinot ilgtspējas principa ievērošanu.

Apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam esot

leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība.

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Pienākums maksāt papildlikmi esot noteikts, ņemot

vērā neapmierinošo zemes stāvokli, kādā tā nonākusi arī

iepriekšējā zemes īpašnieka bezdarbības rezultātā. Papildlikmes

maksāšanas pienākuma noteikšana jaunajam īpašniekam neļautu

sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

Sistēmiski aplūkojot nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu,

varot secināt, ka šā nodokļa papildlikme ir cieši saistīta ar

pamatlikmes maksājumiem, proti, abām likmēm esot viens maksātājs,

kā arī regulāra un paredzama iekasēšanas kārtība. Saeima piekrīt,

ka pienākumam maksāt papildlikmi var būt sodošs raksturs. Tomēr

tas būtiski atšķiroties no Latvijā paredzētajiem

administratīvajiem sodiem un to piemērošanas sistēmas. Ja tiktu

noteikts, ka nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs un šā paša

nodokļa papildlikmes maksātājs var būt dažādas personas, katrai

no tām nāktos pierādīt savu atbildību par zemes stāvokli un

veidotos tāda situācija, ka papildlikmes maksāšanas pienākums

vairs netiktu saistīts ar nekustamā īpašuma nodokli. Tas

vienlaikus nozīmētu arī maksājumu administrēšanas sarežģīšanos un

izmaksu palielināšanos. Tādēļ, pēc Saeimas ieskata, šāda kārtība

nevar tikt uzskatīta par alternatīvu leģitīmā mērķa sasniegšanas

līdzekli.