109. pants
noteic, ka bezdarba gadījumā ikvienam ir tiesības uz

sociālo nodrošinājumu.

Cilvēka sociālās tiesības ir

cilvēktiesību joma, kura valstu konstitucionālajos likumos un

starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgi

valsts pienākumi, tādēļ tās regulēšanas mehānisms atstāts katras

valsts likumdevēja ziņā (sk. Satversmes tiesas 26.06.2001.

spriedumu lietā Nr.2001-02-0106).

Satversmes 109.pantā garantētā

sociālā nodrošinājuma jēdziens konkretizēts likumā "Par sociālo

drošību". Ar sociālo nodrošinājumu saprotot dažādus sociālās

drošības pasākumus, arī sociālo apdrošināšanu, minētais likums

attiecas "uz visām personām, kuru dzīvesvieta ir Latvijas

teritorijā" (3.panta pirmā daļa).

Ar šo likumu noteikti sociālās

drošības sistēmas veidošanas un darbības principi, kā arī personu

galvenās sociālās tiesības un pienākumi, un minētais likums

sociālo tiesību jomā uzskatāms par tiesiskā regulējuma ietvarus

nosakošu likumu.

Ar likumu, pirmkārt, atzīts, ka

tiesības uz sociālo apdrošināšanu ir vienas no galvenajām

sociālajām tiesībām.

Otrkārt, likums noteic, ka "katram

ir tiesības uz sociālo apdrošināšanu saskaņā ar likumu"

(5.panta pirmā daļa);

ka "personai, kura apdrošinājusies

sociālās apdrošināšanas institūcijās, ir tiesības uz materiālu

nodrošinājumu… bezdarba gadījumā…" (5.panta otrās daļas

2.punkts);

ka "sociālajai apdrošināšanai ir

obligāti pakļautas personas, kuras ir nodarbinātas un saņem maksu

par savu darbu" (5.panta trešās daļas 1.punkts).

Treškārt, paredzot, ka

"apdrošināto personu loku, kā arī apdrošināšanas veidus, kuriem

tās obligāti pakļautas, nosaka likums", tiek ietverta norāde uz

sociālās apdrošināšanas tiesiskā regulējuma sistēmu.

Sociālo apdrošināšanu kā valsts

organizētu pasākumu kopumu, sociāli apdrošināmo personu loku un

sociālās apdrošināšanas veidus reglamentē likums "Par valsts

sociālo apdrošināšanu". Šīs sistēmas mērķis ir nodrošināt, lai,

iestājoties likumā noteiktiem nelabvēlīgiem apstākļiem, tostarp

arī bezdarbam, būtu apdrošināts personas risks zaudēt darba

ienākumu.

Viena no galvenajām sociālajai

apdrošināšanai obligāti pakļauto personu grupām ir darba ņēmēji,

turklāt neatkarīgi no tā, vai viņi ir Latvijas pastāvīgie

iedzīvotāji vai arī viņu uzturēšanās Latvijā ir laika ziņā

ierobežota (ārvalstu darba ņēmēji), vai viņus nodarbina darba

devējs, kas ir iekšzemes nodokļu maksātājs, vai arī darba devējs

- ārvalstnieks (5.panta pirmā un otrā daļa).

Likums noteic, ka "darba ņēmēji ir

sociāli apdrošināmi atbilstoši visiem sociālās apdrošināšanas

veidiem" (6.panta pirmā daļa). Tomēr šai vispārējai

tiesību normai ir izņēmumi, kuri paredz vairākas darba ņēmēju

kategorijas, kas obligāti apdrošināmas tikai atsevišķiem sociālās

apdrošināšanas veidiem (6.pants). Ja darba devējs ir

ārvalstnieks, tad ārvalstu darba ņēmējs nav apdrošināms bezdarba

gadījumam (6.panta sestā daļa). Turpretī attiecībā uz

ārvalstu darba ņēmēju, kuru nodarbina darba devējs - iekšzemes

nodokļu maksātājs, šāds izņēmums nav paredzēts. Līdz ar to viņš

ir pakļauts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem.

Viens no valsts sociālās

apdrošināšanas pamatprincipiem ir solidaritāte starp sociālās

apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas

pakalpojumu saņēmējiem. Līdz ar to, ja darba ņēmējs ir ticis

obligāti apdrošināts bezdarba gadījumam, tad, iestājoties

apdrošināšanas gadījumam, tas ir, zaudējot darba ienākumu sakarā

ar bezdarbu, viņam ir tiesības uz materiālu nodrošinājumu,

pastāvot nosacījumam, ka viņa dzīvesvieta ir Latvijas teritorijā

(likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 3.panta otrās daļas

1.punkts, 12.panta pirmā daļa, likuma "Par sociālo drošību"

5.panta otrās daļas 2.punkts).

Tādējādi

Satversmes 109.pantā garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu

bezdarba gadījumā ir ikvienam darba ņēmējam, kurš šim gadījumam

ir ticis obligāti apdrošināts un kura dzīvesvieta ir Latvijas

teritorijā.

2. Lai noskaidrotu, vai

apstrīdētā tiesību norma atbilst Satversmei, tā tulkojama

kopsakarā ar normatīvajiem aktiem, kas reglamentē gan

ārvalstnieku (bezvalstnieku) uzturēšanos Latvijas Republikā, gan

arī viņu tiesības tikt nodarbinātiem un iesaistītiem sociālās

apdrošināšanas sistēmā Latvijas teritorijā.

Likuma "Par nodarbinātību" 6.panta

pirmā daļa noteic bezdarbnieka statusa iegūšanas kritērijus. Kaut

gan Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmā tiek iesaistīti

ārvalstu darba ņēmēji, arī personas, kuras nav saņēmušas

pastāvīgās uzturēšanās atļauju, apstrīdētā tiesību norma paredz,

ka ārvalstnieks (bezvalstnieks) bezdarbnieka statusu var iegūt

vienīgi tad, ja viņš šādu atļauju ir saņēmis.

Savukārt likums "Par apdrošināšanu

bezdarba gadījumam" paredz, ka tiesības uz bezdarba

apdrošināšanas pakalpojumiem, arī bezdarbnieka pabalstu, ir tikai

tām personām, kuras ir ieguvušas bezdarbnieka statusu, ir

apdrošinātas bezdarba gadījumam un kurām ir šajā likumā

noteiktais apdrošināšanas stāžs.

Ārvalstniekus (bezvalstniekus)

atļauts nodarbināt, ja viņu ieceļošana un uzturēšanās Latvijā ir

legāla. Savukārt legālas ieceļošanas un uzturēšanās pamats ir

pastāvīgās uzturēšanās atļauja, termiņuzturēšanās atļauja vai

speciālā vīza.

Likums "Par ārvalstnieku un

bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā"

noteic, ka "termiņuzturēšanās atļauja ir dokuments, ko saņem

ārvalstnieks vai bezvalstnieks, ja viņa uzturēšanās Latvijā laika

ziņā ir ierobežota". No trim personu kategorijām, kurām ir

tiesības uz termiņuzturēšanās atļauju, tikai Latvijas pilsoņa,

nepilsoņa vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušā

ārvalstnieka vai bezvalstnieka laulātā (turpmāk -

termiņuzturēšanās atļauju saņēmušais laulātais) mērķis uzturēties

Latvijā būtiski atšķiras no pārējo termiņuzturēšanās atļauju

saņēmušo personu uzturēšanās mērķa. Ņemot vērā laulības

noslēgšanas (ģimenes nodibināšanas) faktu, tikai

termiņuzturēšanās atļauju saņēmušajam laulātajam ir (varētu būt)

mērķis Latvijā uzturēties pastāvīgi. Arī likums (25., 25.1,