26. pants
) noteic, ka termiņuzturēšanās atļauju saņēmušais

laulātais uz trešā pieprasījuma pamata var saņemt pastāvīgās

uzturēšanās atļauju.

Kārtību, kādā Latvijā atļauts

nodarbināt termiņuzturēšanās atļauju vai speciālo vīzu saņēmušos

ārvalstniekus (bezvalstniekus), reglamentē Ministru kabineta

2000.gada 28.marta noteikumi Nr.116 "Ārvalstnieku un

bezvalstnieku nodarbināšanas kārtība Latvijā" (turpmāk -

noteikumi Nr.116). Noteikumi Nr.116, paredzot atšķirīgu

nodarbināšanas kārtību, termiņuzturēšanās atļauju saņēmušo

laulāto nošķir no pārējiem ārvalstniekiem (bezvalstniekiem). Tā

vienīgi termiņuzturēšanās atļauju saņēmušajam laulātajam darba

atļauja tiek izsniegta bez maksas (uz termiņu, kas atbilst

uzturēšanās atļaujas termiņam). Turklāt termiņuzturēšanās atļauju

saņēmušajam laulātajam ir tiesības saņemt darba atļauju

neatkarīgi no viņa profesijas, izglītības un Nodarbinātības

valsts dienesta vietējā iestādē reģistrētajām vakancēm. Atšķirībā

no citām termiņuzturēšanās atļauju saņēmušajām personām tikai

termiņuzturēšanās atļauju saņēmušajam laulātajam ir tiesības

strādāt pie jebkura darba devēja Latvijā (24.,

25.punkts).

Termiņuzturēšanās atļauju saņēmušā

laulātā uzturēšanās mērķis, kārtība, kādā viņš var tikt

iesaistīts darba tirgū (nodarbināts), kā arī tas, ka, kļūstot par

darba ņēmēju, sociālās apdrošināšanas sistēmā viņš tiek

iesaistīts uz vispārējiem pamatiem, tas ir, tāpat kā pastāvīgās

uzturēšanās atļauju saņēmusī persona, norāda, ka viņa tiesiskais

statuss ir tuvāks pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušas

personas statusam nekā tāda ārvalstnieka (bezvalstnieka)

statusam, kurš Latvijā ieradies un tiek nodarbināts tikai uz

laiku.

Kaut arī termiņuzturēšanās atļauju

saņēmušajam laulātajam, pirmos piecus gadus uzturoties Latvijā,

nav tiesību saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, Satversmes

tiesa uzskata, ka nodarbinātības un sociālās nodrošināšanas jomā

viņš ir pielīdzināms tādam ārvalstniekam (bezvalstniekam), kura

pastāvīgā uzturēšanās vieta (jeb dzīvesvieta likuma "Par sociālo

drošību" izpratnē) ir Latvijā.

Līdz ar to Satversmes 109.pantā

garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā ir

attiecināmas arī uz termiņuzturēšanās atļauju saņēmušo laulāto,

kurš ir darba ņēmējs un bezdarba gadījumam ir ticis obligāti

apdrošināts.

Satversmes 91.pants noteic, ka

cilvēka tiesības īstenojamas bez jebkādas diskriminācijas. Ar

diskrimināciju saprot nepamatotu atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas līdzīgos (salīdzināmos) apstākļos (sk.

Satversmes tiesas 26.06.2001. spriedumu lietā

Nr.2001-02-0106).

Tas, ka termiņuzturēšanās atļauju

saņēmušais laulātais un pastāvīgo uzturēšanās atļauju saņēmušais

ārvalstnieks (bezvalstnieks) valsts sociālās apdrošināšanas

sistēmā tiek iesaistīti, balstoties uz vienādiem kritērijiem -

viņi abi kā darba ņēmēji ir obligāti apdrošināmi atbilstoši

visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, arī bezdarba gadījumam -

, norāda uz to, ka viņi atrodas līdzīgos (salīdzināmos)

apstākļos. Tādēļ atšķirīga attieksme pret minētajām darba ņēmēju

grupām, iestājoties bezdarbam, ir nepamatota.

Tādējādi

apstrīdētā tiesību norma (par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas

nepieciešamību bezdarbnieka statusa iegūšanai) attiecībā uz

termiņuzturēšanās atļauju saņēmušo laulāto ir pretrunā kā ar

Satversmes 91.pantu, tā arī ar 109.pantu.

3. Satversmē garantēto

cilvēka sociālo pamattiesību realizācija ir atkarīga no valsts

ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem (sk. Satversmes

tiesas 13.03.2001. spriedumu lietā Nr.2000-08-0109 un 26.06.2001.

spriedumu lietā Nr.2001-02-0106).

No 2001.gada 18.decembra ir spēkā

likums "Par Eiropas Sociālo hartu". Ratificējot Hartu, Latvijas

valsts ir apņēmusies veicināt to, lai visiem strādājošajiem būtu

tiesības uz sociālo drošību. Saskaņā ar Hartas 20.pantu valstij

jāatzīst par sev saistošiem vismaz pieci no šā panta pirmās daļas

"b" punktā norādītajiem septiņiem Hartas II sadaļas pantiem

(t.i., no 1., 5., 6., 12., 13., 16., 19.panta). Latvija ir

izmantojusi valstīm paredzēto izvēles iespēju un Hartas 12.pantu,

kas reglamentē tiesības uz sociālo drošību, par sev saistošu nav

atzinusi. Ņemot vērā, ka pati Harta paredz šādu izvēles

mehānismu, Latvijas rīcība ir tiesiska un nav pamatots pieteikuma

iesniedzēja apgalvojums, ka apstrīdētās tiesību normas

formulējums neatbilst Eiropas sociālo tiesību sistēmas

principiem.

Latvija, ievērojot savu ekonomisko

situāciju, pagaidām par sev saistošu nav atzinusi Hartas

12.pantu. Pamatots ir Saeimas viedoklis, ka valstij, garantējot

tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā, ir pienākums

rūpēties vispirms par tās pastāvīgo iedzīvotāju sociālo drošību

(aizsardzību). Līdz ar to personas saiknei ar valsti cilvēka

sociālo tiesību nodrošināšanā var būt izšķiroša nozīme. Latvija

ir apņēmusies garantēt tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba

gadījumā tikai tiem darba ņēmējiem, kuru dzīvesvieta ir Latvijas

teritorijā. Tādēļ nav pietiekama pamata uzskatīt par prettiesisku

atšķirīgu sociālo garantiju noteikšanu tiem termiņuzturēšanās

atļauju saņēmušajiem darba ņēmējiem, kuri ieradušies un tiek

nodarbināti Latvijā tikai uz laiku (viesstrādniekiem).

Taču, ņemot vērā Latvijas sociālās

apdrošināšanas sistēmas mērķi un galvenos pamatprincipus, kā arī

to, ka darba ņēmējiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijā,

netiek garantētas tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba

gadījumā,

Satversmes tiesa uzskata, ka

likumdevējam būtu jāizvērtē, vai termiņuzturēšanās atļauju

saņēmušie darba ņēmēji (viesstrādnieki), kuri obligāti tiek

iesaistīti sociālās apdrošināšanas sistēmā, būtu pakļaujami arī

sociālajai apdrošināšanai bezdarba gadījumam.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt likuma

"Par nodarbinātību" 6.panta pirmajā daļā ietverto prasību par

pastāvīgās uzturēšanās atļaujas nepieciešamību bezdarbnieka

statusa iegūšanai attiecībā uz termiņuzturēšanās atļauju saņēmušo

Latvijas pilsoņa, nepilsoņa vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju

saņēmuša ārvalstnieka vai bezvalstnieka laulāto par neatbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109.pantam un par spēkā

neesošu no sprieduma publicēšanas dienas.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Satversmes tiesas sēdes

priekšsēdētājs A.Endziņša