13. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

13.1. Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai

gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam

Satversmes 105. pantam, bet apstrīdētā norma neparedz īpašuma

piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, izvērtējama

vienīgi šīs normas atbilstība Satversmes 105. panta pirmajiem

trim teikumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada

12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 16.1.

punktu).

Apstrīdētajā normā paredzētā soda naudas maksājuma veikšanas

pienākums nozīmē nodokļu maksātāja naudas līdzekļu samazinājumu

tādā gadījumā, ja nodokļu maksātājs izdarījis apstrīdētajā normā

paredzētos pārkāpumus. Tādējādi apstrīdētā norma neattiecas uz

īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām un tās

satversmība ir vērtējama atbilstoši Satversmes 105. panta pirmo

triju teikumu tvērumam.

13.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105.

pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī

valsts iespēju sabiedrības interesēs ierobežot šīs tiesības.

Tādējādi minētais pants, no vienas puses, ietver valsts pienākumu

nodrošināt īpašuma tiesību aizsardzību, taču, no otras puses, dod

valstij arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties

īpašuma tiesību izmantošanā. Ar "tiesībām uz īpašumu"

Satversmes 105. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura

tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar

kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, piemēram, īpašums

Civillikuma 927. panta izpratnē. Arī personas naudas līdzekļi ir

tiesību uz īpašumu objekts (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 15.2.

punktu).

Tādējādi nodokļu maksātāja mantas, kuras samazinājumu rada

apstrīdētajā normā noteiktais pienākums maksāt soda naudu,

aizsardzība ietilpst Satversmes 105. panta pirmajos trijos

teikumos noteikto tiesību uz īpašumu tvērumā.

13.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka normatīvajos

tiesību aktos noteikts obligāta maksājuma veikšanas pienākums

vienmēr nozīmē tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10‑0103 23.

punktu). Arī mantiska rakstura soda samaksas pienākums

vienmēr aizskar personas tiesības uz īpašumu. Tādējādi

apstrīdētajā normā noteiktais pienākums veikt tajā paredzēto soda

naudas maksājumu aizskar nodokļu maksātāja īpašumu, proti, rada

nodokļu maksātāja mantas samazinājumu.

Līdz ar to apstrīdētā norma nodokļu

maksātājam ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos trijos

teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu.