23. pants

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska

spēka tiesību normai.

23.1. Satversmes tiesa ir atzinusi: lemjot par brīdi,

ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, pēc konstitucionālās

sūdzības ierosinātā lietā jāņem vērā tas, ka tiesas uzdevums ir

pēc iespējas novērst pieteikuma iesniedzēja pamattiesību

aizskārumu. Turklāt tiesai jāgādā arī par to, lai situācija, kāda

varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku,

neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā

arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra

sprieduma lietā Nr. 2020‑18‑01 25. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt apstrīdēto normu, ciktāl tā

nosaka soda naudu 100 procentu apmērā no valsts budžetā

iemaksājamās nodokļa summas, par spēkā neesošu no viņa

pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Par aizskāruma rašanās

brīdi var uzskatīt 2011. gada 14. novembri, kad apstrīdētā norma

tika Pieteikuma iesniedzējam piemērota par reģistrēšanās

pienākuma pārkāpumu. Lai pēc iespējas novērstu nelabvēlīgās

sekas, ko Pieteikuma iesniedzējam radījusi apstrīdētās normas

piemērošana, attiecībā uz viņu apstrīdētā norma, ciktāl tā bez

individuāla izvērtējuma nosaka soda naudu 100 procentu apmērā no

budžetā iemaksājamās nodokļa summas par saimnieciskās darbības

veikšanu, reģistrējoties kā saimnieciskās darbības veicējam, bet

nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājam, atzīstama par

spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

23.2. Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma

zaudē spēku, Satversmes tiesa izvērtē arī to, vai pastāv kādi

apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par

spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu ne tikai attiecībā uz

Pieteikuma iesniedzēju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018.

gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑21‑01 20.2.

punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļu tiesību joma ir

būtiska valsts darbības joma, tādēļ nebūtu pieļaujama tāda

situācija, ka pēc apstrīdētās normas atzīšanas par spēkā neesošu

nāktos pārskatīt lielu daļu nodokļu administrācijas lēmumu, kuri

ir stājušies spēkā un kuros šī norma varēja būt piemērota (sk.

Satversmes tiesas 2013. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2012‑18‑01 22. punktu). Taču iespējams, ka apstrīdētā norma

reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā ir jāpiemēro jau

uzsāktā administratīvajā procesā iestādē vai tiesā, līdz ar to

arī citiem nodokļu maksātājiem aizskarot Satversmes 105. panta

pirmajos trijos teikumos ietvertās pamattiesības. Lai aizsargātu

arī šo nodokļu maksātāju pamattiesības, nepieciešams noteikt, ka

apstrīdētā norma attiecībā uz nodokļu maksātājiem, kuri

reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā uzsākuši un turpina

savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības

līdzekļiem, zaudē spēku no šo nodokļu maksātāju pamattiesību

aizskāruma rašanās brīža. Iestāde vai tiesa par reģistrēšanās

pienākuma pārkāpumu paredzētās soda naudas apmēru individualizē

atbilstoši attiecīgā pārkāpuma izdarīšanas apstākļiem, tieši

piemērojot Satversmes 105. panta pirmos trīs teikumus, samērīguma

principu, kā arī šajā spriedumā ietvertās atziņas. Savukārt

attiecībā uz citiem nodokļu maksātājiem apstrīdētā norma zaudē

spēku no šā sprieduma publicēšanas dienas.

23.3. Satversmes tiesas likums ne vien dod Satversmes

tiesai pilnvaras, bet arī uzliek atbildību gādāt par to, lai tās

spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti,

skaidrību un mieru (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009‑111‑01 31.

punktu).

Satversmes tiesa norāda: ievērojot apstrīdētajā normā ietverto

likumdevēja gribu un Latvijas pašreizējos sociālos un ekonomiskos

apstākļus, sabiedrības interesēm pretēja būtu tāda situācija, ka

reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā nodokļu maksātājam

soda nauda netiktu piemērota vispār. Tāpēc līdz brīdim, kad

likumdevējs, atzīstot nepieciešamību noteikt soda naudu par

reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu, būs pieņēmis tādu risinājumu,

kas nodrošina par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu paredzētās

soda naudas atbilstību samērīguma principam, soda naudas apmērs

ir individualizējams atbilstoši attiecīgā pārkāpuma izdarīšanas

apstākļiem, tieši piemērojot Satversmes 105. panta pirmos trīs

teikumus, samērīguma principu, kā arī šajā spriedumā ietvertās

atziņas.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: