2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Daugavpils

valstspilsētas dome (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) -

uzskata, ka apstrīdētās normas pārkāpj no Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 101. panta izrietošo

pašvaldības principu.

Viena no pašvaldības autonomajām funkcijām esot gādāt par

administratīvās teritorijas labiekārtošanu. Šī funkcija

pašvaldībai paredzot plašu rīcības brīvību. Realizējot šo

autonomo funkciju, Pieteikuma iesniedzēja jau esot veikusi to

padomju laikā uzstādīto objektu demontāžu, kuriem nebija

mākslinieciskas vērtības un kuri atspoguļoja padomju laiku

ideoloģiju. Savukārt Ministru kabineta norādītie objekti esot

neitrāli un neslavinot padomju režīmu. Ar apstrīdētajām normām

uzdodot pašvaldībai demontēt Ministru kabineta konkrēti noteiktus

objektus, valsts iejaucoties pašvaldības autonomajā funkcijā

gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu.

No pašvaldības principa kopsakarā ar samērīguma principu

izrietot tas, ka valsts nedrīkst iejaukties vietējo lietu

kārtošanā tā, ka pašvaldībai vairs nepaliek pietiekama rīcības

brīvība īstenot demokrātiski iegūto varu tās teritorijā tās

iedzīvotāju interesēs, tostarp realizēt savas autonomās

funkcijas. Tāpat no pašvaldības principa izrietot centrālās varas

pienākums gadījumos, kad tā pašvaldībai deleģē kādu funkciju vai

uzdevumu, ciktāl tas iespējams, paredzēt šīs funkcijas vai

uzdevuma pielāgošanu vietējiem apstākļiem. Likumdevējs varot

noteikt funkcijas vai uzdevuma veikšanas ietvaru, proti, dažādus

kritērijus, nosacījumus, kārtību, kā arī kontroles mehānismu,

tomēr pašvaldībai vajagot būt atstātai rīcības brīvībai.

Konkrētajā gadījumā likumdevējam atbilstoši Eiropas vietējo

pašvaldību hartas (turpmāk - Harta) 4. panta piektajā daļā

norādītajam principam vajadzējis piešķirt katras pašvaldības

domei rīcības brīvību pašai izvērtēt, kuri pašvaldības teritorijā

esošie objekti ir un kuri nav demontējami.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, Daugavpilī palikušie

objekti, kuri esot labā tehniskajā stāvoklī, kopti un pat

atjaunoti, neslavinot padomju režīmu, bet esot veltīti karā

kritušo piemiņai. Tomēr atbilstoši Likuma 4. panta otrajai daļai

demontējamos objektus esot noteicis Ministru kabinets un

pašvaldībai neesot paredzētas ne tiesības piedalīties lēmuma

pieņemšanā, ne arī tiesības tikt uzklausītai.

Šāda valsts iejaukšanās, nosakot objektu demontāžu un tās

nosacījumus, esot attaisnojama tikai tad, ja tā atbilst

samērīguma principam, proti, tad, ja starp valsts varas darbību

un mērķi, ko valsts vara ar šo darbību tiecas sasniegt, ir

saprātīgas attiecības.

Likumprojekta anotācijā neesot sniegts nekāds pamatojums tam,

kāpēc tieši Ministru kabinets ir pilnvarots izdot demontējamo

objektu sarakstu, tam, kāpēc demontāža veicama tik īsā laikā, un

tam, kāpēc likumdevējs ir izšķīries tieši par attiecīgo

finansējuma modeli.

Saprātīgs un racionāls mērķis esot saskatāms tikai Likuma 4.

panta otrajai daļai un 5. panta otrajai daļai, kas uzdod

pašvaldībai veikt Ministru kabineta noteikto objektu demontāžu.

Šis mērķis esot saistīts ar valsts vēlmi nodrošināt

vienveidīgumu, apzinoties to, ka valstij pašai nav visā tās

teritorijā esošo objektu demontāžas veikšanai nepieciešamo

resursu. Savukārt Likuma 5. panta piektajai daļai un 8. panta

pirmajai daļai nekādu racionālu, saprātīgu un ētisku mērķi neesot

iespējams konstatēt.

Tāpat Likuma 4. panta otrajā daļā un 5. panta pirmajā un

otrajā daļā paredzētais ierobežojums neatbilstot samērīguma

principam, jo neparedzot pašvaldībai rīcības brīvību pielāgoties

vietējiem apstākļiem un piedalīties lemšanā par demontējamiem

objektiem, bet pārliekot objektu demontāžas pienākumu un daļēji

arī tās finansēšanas pienākumu uz pašvaldības pleciem, kā arī

nosakot ļoti īsu objektu demontāžas termiņu. Pieteikuma

iesniedzēja uzskata, ka šo normu vietā saprātīgāks risinājums

būtu uzdot pašvaldībām pašām izvērtēt to teritorijā esošo objektu

atbilstību Likuma 3. pantā noteiktajiem kritērijiem. Savukārt

Likuma 5. panta piektajā daļā paredzētā termiņa vietā būtu

nosakāms saprātīgs termiņš - vismaz viens gads.

Apstrīdētās normas radot pašvaldībai un tās iedzīvotāju

interesēm divējādas negatīvas sekas. Pirmkārt, daļa iedzīvotāju

iebilstot pret objektu demontāžu, bet apstrīdētās normas nedodot

pašvaldībai laiku veikt izskaidrojošo darbu, īstenot objektu

demontāžu pakāpeniski vai noskaidrot un ņemt vērā iedzīvotāju

viedokli par to, kuri objekti būtu demontējami. Otrkārt,

apstrīdētās normas liekot pašvaldībai jau 2022. gada budžetā

atrast līdzekļus objektu demontāžai, tomēr pašvaldības budžets

jau tiekot pildīts, turklāt to jau tā apdraudot arvien pieaugošās

cenas un inflācija.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Ministru kabineta

noteiktais objektu demontāžas pienākums ir uzskatāms nevis par

valsts deleģētu funkciju, bet par uzdevumu. To apliecinot gan

tas, ka pašvaldībām uzdota konkrēti noteiktu objektu demontāža,

gan arī ierobežotais laiks šā uzdevuma veikšanai. Likumdevējam

atbilstoši pašvaldības principam un Hartai, izvirzot pašvaldībai

uzdevumu demontēt objektus, vajadzējis nodrošināt arī atbilstošu

finansējumu, taču likumdevējs licis pašvaldībai šo uzdevumu veikt

daļēji par saviem līdzekļiem. Turklāt neesot veikti nekādi

aprēķini un tāpēc neesot bijis zināms, cik lieli līdzekļi katrai

pašvaldībai būs nepieciešami. Kopumā abu konkrēto Daugavpils

pilsētas pašvaldības robežās esošo objektu demontāžai esot

nepieciešami 334 100 eiro, tātad pašvaldībai vajagot atrast 167

050 eiro. Līdz ar to Likuma 8. panta pirmā daļa esot tiešā

pretrunā ar pašvaldības finanšu autonomijas principu.

Visbeidzot, Likuma pieņemšanas procesā esot pārkāpts

pašvaldības princips un labas likumdošanas princips, jo

apstrīdētās normas esot pretrunā ar Hartas 3. panta pirmo daļu,

4. panta piekto daļu un 9. panta pirmo un otro daļu. Apstrīdētās

normas neesot pienācīgi pamatotas ar izskaidrojošiem pētījumiem.

Likuma 5. panta piektā daļa neesot ilgtspējīgs tiesiskais

regulējums. Apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā neesot notikušas

nekādas konsultācijas ar pašvaldībām. No likumprojekta

sagatavošanas materiāliem nevarot konstatēt, ka Saeima būtu

apzinājusi sabiedrības viedokli.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Daugavpils dome

norādījusi, ka padomju laika objekti esot vēstures liecība un

varot sniegt iedzīvotājiem daudzveidīgākas iespējas izprast un

atcerēties vēstures notikumus, vienlaikus attīstot vietējo

identitāti. Tādējādi rīcība ar šiem objektiem esot saistīta ar

pašvaldības funkciju "sniegt iedzīvotājiem daudzveidīgu

kultūras piedāvājumu un iespēju piedalīties kultūras dzīvē".

Šādu secinājumu it sevišķi pamatojot tas, ka likums "Par

kultūras pieminekļu aizsardzību" nošķirot valsts un reģiona

nozīmes kultūras pieminekļus un vietējas nozīmes kultūras

pieminekļus. Turklāt Pieteikuma iesniedzējai kā valstspilsētai

atbilstoši Pašvaldību likumam esot pienākums piedalīties

"valsts un starptautiskas nozīmes vēstures objektu,

nacionālās nozīmes kultūrvēsturisko objektu, kā arī kultūras

infrastruktūras uzturēšanā un attīstīšanā". Iepriekš minēto

Pieteikuma iesniedzēja papildina ar secinājumu, ka apstrīdētās

normas skarot arī pašvaldības tiesības lemt par tās ilgtermiņa

attīstības stratēģiju un programmu, kā arī plānot teritorijas

attīstību.