3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, -

Saeima - uzskata, ka tiesvedība daļā par Likuma 4. panta

otrās daļas un 5. panta otrās un piektās daļas atbilstību

Satversmes 1. un 101. pantam izbeidzama, jo šīs normas

neattiecoties uz kādu no pašvaldības autonomajām funkcijām un

attiecīgi neierobežojot pašvaldību šo funkciju īstenošanā.

Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas uzskatam, ka

apstrīdētās normas būtu attiecināmas uz pašvaldības

administratīvās teritorijas labiekārtošanu vai jebkuru citu

likumos minētu pašvaldības autonomo funkciju.

Neesot pamatoti uzskatīt, ka tāds visas valsts demokrātiskās

iekārtas aizsardzības interesēs un visā valsts teritorijā vienoti

īstenojams uzdevums kā padomju un nacistisko režīmu slavinošu

objektu demontāža būtu reducējams līdz pašvaldības teritorijas

labiekārtošanas funkcijai un tās ietvaros veicamiem vides

labiekārtojumiem. Likuma "Par pašvaldībām" 15. panta

pirmās daļas 2. punktā neesot nedz expressis verbis

minētas, nedz juridisko interpretācijas metožu izmantošanas ceļā

ielasāmas pašvaldības tiesības rūpēties par pieminekļu un

piemiņas zīmju demontāžu. Objektu demontāžas pienākums zināmā

mērā saskaroties ar teritorijas labiekārtošanas funkcijas

īstenošanu, tomēr pats par sevi neietilpstot šīs funkcijas

tvērumā. Tādējādi objektu demontāža esot uzskatāma nevis par

teritorijas labiekārtošanas funkcijas izpildi, bet gan par daļu

no pasākumiem, kas veicami, lai sasniegtu Likuma 1. pantā

norādītos mērķus. Tāpat objektu demontāžas pienākums neesot

saistāms ne ar vienu citu likumos minētu pašvaldības autonomo

funkciju. To, ka objektu demontāža nevar tikt uzskatīta par

pašvaldības autonomo funkciju, apliecinot arī likumdevēja izvēle

neatbalstīt objektu demontāžas iekļaušanu pašvaldības autonomo

funkciju uzskaitījumā jaunajā Pašvaldību likumā, kas stājies

spēkā 2023. gada 1. janvārī.

Saeima uzskata, ka padomju un nacistisko režīmu slavinošu

objektu demontāžas pienākums ir valsts pārvaldes uzdevums, kuru

likumdevējs ar likumu deleģējis pašvaldībām un kurš tādējādi

ietilpst pašvaldībām deleģētajā jeb uzdotajā kompetencē.

Jautājumi, kas skar kultūras pieminekļu aizsardzību,

izmantošanu un demontāžu, esot regulēti likumā "Par kultūras

pieminekļu aizsardzību". Valsts pārvaldi šajā jomā

nodrošinot Ministru kabinets, un to realizējot Nacionālā kultūras

mantojuma pārvalde. Padomju un nacistisko režīmu slavinoši

objekti gan neesot atzīti par valsts aizsargājamiem kultūras

pieminekļiem un minētais likums uz tiem neattiecoties, tomēr tas

nemainot pamatprincipu, ka jautājumi, kas skar rīcību ar

pieminekļiem kā vēsturiskus notikumus un procesus atspoguļojošiem

objektiem, primāri ietilpst valsts, nevis pašvaldību

kompetencē.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas katrai pašvaldībai esot

bijusi sava, atšķirīga pieeja šā jautājuma risināšanai, tādēļ

likumdevējs nolēmis nepieciešamību demontēt Likumā definētos

objektus padarīt par visā valsts teritorijā obligāti un vienoti

izpildāmu, normatīvi nostiprinātu valsts prasību un deleģējis šā

uzdevuma izpildi pašvaldībām. Demontāžas uzdevuma efektīvas un

vienotas izpildes labad esot būtiski nenodot to pašvaldību

autonomajā kompetencē, lai nepiešķirtu pašvaldībām pārāk plašu

rīcības brīvību, jo dažādās pašvaldībās domei un iedzīvotājiem

varētu būt atšķirīgi viedokļi un izpratne par to, kuri objekti ir

un kuri nav uzskatāmi par padomju un nacistisko režīmu

slavinošiem un līdz ar to demontējamiem.

Ņemot vērā to, ka padomju un nacistisko režīmu slavinošu

objektu demontāžas pienākums ietilpst pašvaldībām deleģētajā

(uzdotajā) kompetencē, nevis to autonomajā kompetencē, esot

secināms, ka apstrīdētās normas neaizskar Pieteikuma iesniedzējai

no Satversmes 1. un 101. panta izrietošās tiesības.

Ne pašvaldības princips, ne subsidiaritātes princips neliedzot

kādas funkcijas (uzdevuma) deleģēšanu pašvaldībai, ja

likumdevējs, izdarot lietderības un politiskos apsvērumus, to ir

atzinis par derīgāko risinājumu, kā tas noticis arī izskatāmajā

gadījumā. Turklāt pašvaldību darbībai vajagot būt vērstai ne

tikai uz attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju, bet

arī uz visas sabiedrības kopējo interešu īstenošanu. Pēc Saeimas

ieskata, šajā lietā, līdzīgi kā pieņemot ar administratīvi

teritoriālo reformu saistītus lēmumus, likumdevējam vajadzējis

līdzsvarot atšķirīgās konkrētu pašvaldību intereses un

sabiedrības kopējās intereses, taču tam neesot bijis pienākuma

vērtēt sava lēmuma atbilstību samērīguma principam tādā izpratnē,

kādā tas tiek darīts, nosakot pamattiesību ierobežojumus.

Attiecībā uz deleģējuma saistību ar finanšu piešķiršanu Saeima

vērš uzmanību uz to, ka Pieteikuma iesniedzēja apstrīd Likuma 8.

panta pirmās daļas atbilstību Hartas un likuma "Par

pašvaldībām" normām par finanšu līdzekļu nodrošināšanu

pašvaldībām. Likumu kolīziju Satversmes tiesa nevarot izskatīt,

savukārt lieta par apstrīdēto normu atbilstību Hartai Satversmes

tiesā neesot ierosināta.

Jebkurā gadījumā finanšu līdzekļu nodrošināšana pilnā apmērā

no valsts budžeta pašvaldībām deleģētu uzdevumu veikšanai esot

vispārīgs princips, kas neesot vienādi piemērojams visās dzīves

situācijās. Katrā gadījumā esot vērtējams gan deleģētā uzdevuma

mērķis, saturs un raksturs, gan iesaistīto publisko personu

tiesiskās intereses, kas saistītas ar šā uzdevuma veikšanu, gan

arī tas, vai, liekot pašvaldībām šā deleģētā uzdevuma veikšanai

izmantot sava budžeta līdzekļus, ir būtiski ietekmēta pašvaldības

finanšu autonomija un finansiālā spēja nodrošināt tās autonomo

funkciju pildīšanu.

Saeima uzskata, ka Likumā ietvertais uzdevums un tā izpildes

finansēšanas modelis pēc sava satura un rakstura ir uzskatāms par

unikālu, ievērojot Likuma mērķi, tā faktisko attiecināmību tikai

uz tām pašvaldībām, kuras kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas

nav demontējušas to teritorijā esošos objektus pēc savas

iniciatīvas sava budžeta ietvaros, uzdevuma vienreizējo dabu,

iespēju piesaistīt fizisko un juridisko personu ziedojumus, kā

arī to, ka objektu demontāža katras pašvaldības administratīvajā

teritorijā vienlaikus atbilstot gan attiecīgās pašvaldības, gan

valsts kopīgajām interesēm. Likumdevējs apzināti esot

izraudzījies atšķirīgu, valstij un pašvaldībām solidāri

īstenojamu šā uzdevuma izpildes finansēšanas modeli.

Ar apstrīdēto normu netiekot ierobežoti vispārējie pašvaldības

budžeta, tostarp budžeta ieņēmumu, veidošanas principi. Turklāt,

pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzēja neesot pamatojusi to,

ka tās budžeta līdzekļu izlietošana objektu demontāžai varētu

būtiski ietekmēt Pieteikuma iesniedzējas spēju pildīt tās

autonomajā kompetencē ietilpstošās funkcijas, rūpējoties par

vietējiem iedzīvotājiem.

Ņemot vērā iepriekš norādīto, Saeima uzskata: kaut arī

apstrīdētās normas zināmā mērā ierobežo Pieteikuma iesniedzējas

finanšu autonomiju, tomēr šis ierobežojums ir leģitīms,

attaisnojams un samērīgs un līdz ar to atbilst Satversmes 1. un

101. pantam. Turklāt apstrīdētajās normās paredzētais deleģētā

uzdevuma izpildes finansēšanas modelis esot atzīstams par

likumdevēja politisku izšķiršanos un nebūtu izvērtējams ar

konstitucionālās kontroles metodēm.

Visbeidzot, apstrīdētās normas esot pieņemtas, ievērojot labas

likumdošanas principu. Likumdevējam esot plaša rīcības brīvība

uzdevumu izpildes kārtības un termiņu noteikšanā pēc sava

ieskata, ievērojot samērīguma principu. Objektu demontāžas

termiņa izvēle esot pamatota ar politiska rakstura un lietderības

apsvērumiem, kuru izvērtēšana neesot pakļauta Satversmes tiesas

kontrolei. Tomēr termiņš katrā ziņā esot saprātīgs, samērīgs un

noteikts, ievērojot labas likumdošanas principu. Likumā esot

noteikta atvieglota objektu demontāžas kārtība, lai pašvaldības

varētu attiecīgos objektus demontēt pēc iespējas vienkāršāk.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs,

kurās izskatīts likumprojekts "Likums "Par padomju un

nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to

demontāžu Latvijas Republikas teritorijā"" (Nr.

1486/Lp13), esot uzklausīti gan pašvaldību, gan Latvijas

Pašvaldību savienības pārstāvji. Tāpat esot vērtēti dažādi

saņemtie priekšlikumi, kuru iesniegšanai pēc likumprojekta

atbalstīšanas pirmajā lasījumā bijis noteikts piecu darba dienu

termiņš. Ieinteresētajām personām un institūcijām esot bijušas

iespējas piedalīties arī likumprojekta sākotnējās izstrādes un

apspriešanas posmos komisijas sēdēs un darba grupā vēl pirms tā

iesniegšanas Saeimā. Savukārt pēc likumprojekta pieņemšanas

pirmajā lasījumā tā apspriešanai un visu ieinteresēto personu un

institūciju viedokļu uzklausīšanai esot atvēlētas vēl vairākas

atbildīgās komisijas sēdes.

Ievērojot minēto, Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējai

un citām pašvaldībām bija nodrošināta iespēja sniegt

priekšlikumus saprātīgā termiņā un visi priekšlikumi un iebildumi

ir pienācīgi izvērtēti. Turklāt no labas likumdošanas principa un

pašvaldības principa neizrietot likumdevēja pienākums ņemt vērā

pašvaldības izteiktos iebildumus vai sniegt izvērstu pamatojumu

katra pašvaldības izteiktā iebilduma noraidīšanai.

Līdz ar to esot secināms, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas

atbilstošā procesuālajā kārtībā un atbilst Satversmes 1. un 101.

pantam.