7. pants

Saeima, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.

panta pirmās daļas 6. punktu, lūdz Satversmes tiesu izbeigt

tiesvedību attiecībā uz apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes

1. un 101. pantam, ciktāl Pieteikuma iesniedzēja ir apstrīdējusi

šo normu atbilstību Satversmei, uzskatot, ka tās ierobežojot

pašvaldības autonomo kompetenci. Saeima nepiekrīt tam, ka

apstrīdētās normas būtu attiecināmas uz pašvaldības

administratīvās teritorijas labiekārtošanu vai jebkuru citu

likumos minētu pašvaldības autonomo funkciju. Tātad Likums neesot

aizskāris pašvaldības autonomo kompetenci.

Satversmes tiesas likuma 19. panta pirmā daļa noteic, ka

pieteikumu saskaņā ar šā likuma 17. panta pirmās daļas 7. punktu

pašvaldības dome var iesniegt tikai tad, ja apstrīdētais akts

aizskar attiecīgās pašvaldības tiesības. Pašvaldībai ir jāpamato,

ka no tām normām, atbilstība kurām tiek apstrīdēta, tai izriet

kādas tiesības un ka apstrīdētās normas šīs tiesības aizskar,

proti, rada pašvaldībai kādas nelabvēlīgas sekas (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 5. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja apstrīd Likumā noteikto objektu

demontāžas pienākumu, kas atbilstoši Ministru kabineta

noteikumiem Nr. 448 Daugavpilī nozīmējis divu pašvaldības

publiskajā ārtelpā esošo objektu demontāžu. Pieteikuma

iesniedzēja uzskata, ka tās kompetencē bija rūpes par šiem

objektiem. Proti, lai arī Likumā noteiktais demontāžas pienākums

aptver gan padomju, gan nacistisko režīmu slavinošus objektus,

Pieteikuma iesniedzējas argumentācija par apstrīdēto normu

ietekmi uz tās autonomo kompetenci attiecas tikai uz padomju

režīmu slavinošiem objektiem.

Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs, vai apstrīdētās normas

aizskar Pieteikuma iesniedzējas tiesības, proti, vai tās ietiecas

pašvaldības autonomajā kompetencē.

7.1. Visupirms izvērtējams, vai rīcība ar pašvaldības

teritorijā esošajiem pieminekļiem un citiem tiem pielīdzināmiem

objektiem vispār ietilpst pašvaldības autonomajā kompetencē.

Likumā noteiktās pašvaldības autonomās funkcijas ir citstarp

gādāt par pašvaldības administratīvās teritorijas labiekārtošanu

un rūpēties par kultūru (sk. likuma "Par

pašvaldībām" 15. panta 2. un 5. punktu, šobrīd - Pašvaldību

likuma 4. panta pirmās daļas 2. un 5. punktu).

Pašvaldības autonomā funkcija gādāt par savas administratīvās

teritorijas labiekārtošanu ir saistīta ar visu pašvaldības

iedzīvotāju intereses - dzīvot sakoptā vidē - aizsardzību.

Nozares literatūrā arī atzīts, ka pieminekļi, mākslas objekti un

citi līdzīgi objekti ir daļa no pašvaldības labiekārtojuma un

būtisks pilsētas telpas veidošanas elements (sal. sk.: Johnson

N. C. Mapping Monuments: The Shaping of Public Space and Cultural

Identities. Visual Communication, 2002, Vol. 1, Issue 3, pp.

293-298; Cudny W., Appelblad H. (2019) Monuments and their

functions in urban public space, Norsk Geografisk Tidsskrift -

Norwegian Journal of Geography, 73:5, 273-289, p.

273-289).

Pieminekļi kā publiskās vides elementi pilda māksliniecisko,

simbolisko, piemiņas, sociālo, politisko, reliģisko un mārketinga

funkciju (sk.: Cudny W., Appelblad H. Monuments and Their

Functions in Urban Public Space. Norsk Geografisk Tidsskrift -

Norwegian Journal of Geography, 2019, Vol. 73, Issue 5, p.

285), proti, to nozīme ir saistīta arī ar kultūru. Tiesību

normas paredz valsts aizsardzību un atbalstu noteiktiem

kritērijiem atbilstošiem pieminekļiem, bet pārējie objekti ir

pašvaldības autonomajā kompetencē.

Pašvaldības kompetence gādāt par publisko ārtelpu gan

funkcionālajā, gan estētiskajā perspektīvā, kā arī rūpēties par

kultūru aptver ne tikai pašvaldības noteiktu objektu uzstādīšanu

un pārveidošanu, bet, ja nepieciešams, arī to demontāžu, lai

turpinātu attīstīt publisko ārtelpu.

Tātad pašvaldības autonomās funkcijas - teritorijas

labiekārtošana un rūpes par kultūru - ietver rīcību ar

pašvaldības teritorijā esošajiem pieminekļiem.

7.2. Īstenojot autonomās funkcijas, pašvaldībai ir

rīcības brīvība, ciktāl to neierobežo tiesību normas (sal. sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr.

2008-03-03 21.1. punktu). Proti, pašvaldībai ir jāievēro

Satversme, vispārējie tiesību principi un citas tiesību

normas.

Viens no Latvijas konstitucionālo tiesību principiem ir

Latvijas valsts nepārtrauktības princips.

Latvijas valsts nepārtrauktības juridiskais pamats ir

nostiprināts Augstākās padomes 1990. gada 4. maija Deklarācijā

par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu (turpmāk -

Neatkarības atjaunošanas deklarācija) (sal. sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 12.

punktu). Šīs deklarācijas preambulā atzīts, ka PSRS 1940.

gada 17. jūnijā īstenojusi militāru agresiju, kas kvalificējama

kā starptautisks noziegums, kura rezultātā notika Latvijas

Republikas okupācija un Latvijas tautas suverēnās gribas

viltošana, prettiesiski iekļaujot Latvijas Republiku PSRS

sastāvā. Augstākā padome secināja, ka Latvijas Republikas

iekļaušana PSRS sastāvā no starptautisko tiesību viedokļa nav

spēkā un Latvijas Republika de iure joprojām pastāv kā

starptautisko tiesību subjekts. Proti, Neatkarības atjaunošanas

deklarācija konstatē Latvijas Republikas neatkarības de

facto atjaunošanu un pamato Latvijas valsts nepārtrauktību

(sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma

lietā Nr. 2007-10-0102 33.2. punktu). Neatkarības

atjaunošanas deklarācijā noteiktais valsts nepārtrauktības

princips nostiprināts arī Satversmes ievada trešajā rindkopā:

"Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem

un atguva savu brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot savu

neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata."

Satversmes tiesas nolēmumos un juridiskajā literatūrā atzīts,

ka valsts nepārtrauktības princips ir konstitucionālās realitātes

elements, kas valsts īstenotajai politikai nosaka konkrētu

tiesisku ietvaru ar noteiktām praktiskām konsekvencēm (sal.

sk.: Pleps J. Baltijas valstu valstiskā nepārtrauktība. Grām.:

Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga:

Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs,

2017, 72. lpp.; Ziemele I. The State Border between Latvia and

Russia and the Doctrine of Continuity of the Republic of Latvia.

International and Constitutional Law in Interaction Baltic

Yearbook of International Law, 2009, Vol 9, p. 107).

Pirmkārt, Latvijas valsts nepārtrauktības princips uzliek

Latvijas valstij pienākumu risināt virkni jautājumu, kas izriet

no šā principa (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29.

novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0103 35. punktu).

Otrkārt, šis princips jāievēro visām Latvijas valsts varas

institūcijām (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29.

novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 64.2. punktu). Šīm

institūcijām ir saistošs Neatkarības atjaunošanas deklarācijas

preambulā ietvertais vēsturisko faktu izklāsts un to juridiskais

novērtējums (turpat).

7.3. Piemineklis, piemiņas zīme, piemiņas plāksne vai

tiem pielīdzināms objekts ir atgādinājums par vēsturisko notikumu

un personu piemiņu. Šis atgādinājums parasti nav politiski vai

ideoloģiski neitrāls (sal. sk.: Mintaurs M. Pieminekļi un

atmiņa: padomju perioda kultūras mantojums Latvijā. Grām.: Atmiņu

kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā. Rīga: Zelta

Grauds, 2016, 108. lpp.).

Objekti, kas līdz ar Likuma spēkā stāšanos tika noteikti kā

demontējami, tika uzstādīti Latvijas teritorijā pēc PSRS

okupācijas, okupācijas varai īstenojot sabiedrības atmiņas

pārveidošanu. Proti, okupācijas režīms līdz ar nākšanu pie varas

sāka izmantot publisko telpu kā propagandas instrumentu. Tika

veidota jauna ainava, kas bija piesātināta ar dažādiem

simboliskiem objektiem (tostarp statujām, memoriāliem,

pieminekļiem, plāksnēm, sienu gleznojumiem, reklāmkarogiem un

saukļiem), kuru mērķis bija iespaidot un veidot cilvēku domas par

savu individuālo un kolektīvo pagātni (sal. sk.: Light D.,

Young C. Public Memory, Commemoration, and Transitional Justice:

Reconfiguring the Past in Public Space. In: Stan L., Nedelsky N.

(eds.) Post-Communist Transitional Justice. Lessons from

Twenty-Five Years of Experience. New York: Cambridge University,

2015, p. 236). Šādā veidā tika atspoguļota padomju

komunistiskā ideoloģija un ietekmēta cilvēku ikdienas dzīve un

pasaules uztvere.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijas teritorijā tika

uzstādīti objekti, kas veltīti Sarkanajai armijai, ignorējot

faktu, ka Latvijā šo militāro spēku ienākšana nozīmēja 1940. gadā

PSRS īstenotās okupācijas atjaunošanu.

Jau 1940. gadā Sarkanā armija bija īstenojusi noziegumus pret

Latvijas iedzīvotājiem, tostarp laupīšanu un prettiesisku

nonāvēšanu (sk.: Riekstiņš J. PSRS okupācijas armijas

noziegumi Latvijā. 1940.-1991. gads. Rīga: Tieslietu ministrija,

2020). 1941. gadā no Latvijas tika deportēti vairāk nekā 15

400 pilsoņu (sk.: Bleiere D. 1941. gada 14. jūnija deportācija

Latvijā. Nacionālā enciklopēdija, 09.01.2023. Pieejams:

enciklopedija.lv).

1944. gadā, bet jo īpaši pēc 1945. gada, kad padomju karaspēks

atguva kontroli pār Latvijas teritoriju un atjaunoja okupāciju,

šī vara turpināja īstenot noziegumus pret Latvijas tautu. 1949.

gada 25. martā no Latvijas tika deportēti 42 149 iedzīvotāji

(sk.: Kalnciema A., Šķiņķe I. 1949. gada 25. marta

deportācijas skaitliskais raksturojums. Latvijas arhīvi, 2010,

Nr. 2, 158.-196. lpp.). Masveida politiskajām represijām

laikposmā no 1945. gada līdz 1953. gadam bija pakļauti vismaz 119

000 cilvēku (sk.: Bleiere D. Padomju otrreizējā okupācija

Latvijā. Nacionālā enciklopēdija, 25.04.2023. Pieejams:

enciklopedija.lv). Tāpat PSRS ar nežēlīgām represijām

apspieda nacionālo partizānu kustību, kas vairāk nekā desmit

gadus pēc Otrā pasaules kara beigām ar ieročiem cīnījās par

Latvijas neatkarības atjaunošanu (sk. Satversmes tiesas 2007.

gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 33.2.

punktu).

Sarkano armiju slavinoši objekti tika uzstādīti ar mērķi

pārveidot Latvijas iedzīvotāju atmiņas un emocijas par

piedzīvotajiem okupācijas varas noziegumiem pret indivīdiem,

cilvēci un valsts iekārtu un atgādināt par padomju varas

pastāvīgo klātesību.

7.4. Pašvaldībām kā valsts pārvaldes iestādēm jau kopš

Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas bija saistošs

valsts nepārtrauktības princips un likuma "Par

pašvaldībām" normas bija jāinterpretē saskaņā ar to.

Tādējādi pašvaldībām savas autonomās funkcijas - teritorijas

labiekārtošana un rūpes par kultūru - bija jāīsteno arī

atbilstoši valsts nepārtrauktības principam. Ņemot vērā padomju

režīmu slavinošo objektu izcelsmes iemeslus, secināms, ka

pašvaldības autonomā funkcija - rūpes par kultūru - šos objektus,

atšķirībā no citiem pieminekļiem, neaptvēra. Bija pieļaujama

tikai tāda pašvaldību rīcība, kas ietilpst labiekārtošanas

funkcijā un vērsta uz objektu simboliskās ietekmes novēršanu,

piemēram, objektu demontāža vai ievietošana akreditētos

muzejos.

Likuma mērķi citstarp ir nepieļaut Latvijas kā demokrātiskas

un nacionālas valsts vērtību noniecināšanu un apdraudējumu,

veicināt sabiedrības izpratni par notikumiem Latvijas teritorijā

Otrā pasaules kara laikā un pēckara periodā, tādējādi stiprinot

sabiedrības vēsturisko atmiņu, un nodrošināt vēsturiskā

taisnīguma atjaunošanu - novērst nepatiesu, neprecīzu un

neobjektīvu vēsturisko notikumu atspoguļojumu un godināt Latvijas

tautas pretestību gan PSRS, gan nacistiskās Vācijas okupācijas

varai. Tādējādi likumdevējs, ar apstrīdētajām normām valsts

līmenī nosakot pašvaldību pienākumu veikt Ministru kabineta

noteiktu padomju režīmu slavinošu objektu demontāžu līdz 2022.

gada 15. novembrim un pašām finansēt 50 procentus no demontāžas

izmaksām, ir tieši piemērojis tam un visām pārējām valsts

institūcijām saistošo valsts nepārtrauktības principu. Proti,

likumdevējs ar apstrīdētajām normām ir konkretizējis no valsts

nepārtrauktības principa pašvaldībām izrietošo pienākumu

pārtraukt padomju režīmu slavinošo objektu radīto negatīvo un

prettiesisko ietekmi uz Latvijas valstiskumu, uzliekot

pašvaldībām konkrētu pienākumu šādus objektus demontēt noteiktā

kārtībā un termiņā (turpmāk arī - objektu demontāžas pienākums).

Apstrīdētās normas ietiecas pašvaldības autonomajā kompetencē, jo

ierobežo pašvaldībai iepriekš pastāvējušās rīcības iespējas

attiecībā uz objektu simboliskās ietekmes novēršanu un rada tai

konkrētu teritorijas labiekārtošanas pienākumu.

Apstrīdētās normas ietiecas

pašvaldības autonomajā kompetencē, tādēļ tiesvedība nav

izbeidzama.