18. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad. Pienākums norādīt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

apstrīdēto aktu (sal. sk., piem., Satversmes

tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā

Nr. 2015-25-01 11.2. punktu).

Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka apstrīdētajās normās

noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

sabiedrības labklājības aizsardzība, novēršot valsts noteikto

maksājumu nemaksāšanas risku un nodrošinot to efektīvu

iekasēšanu. Vairākas pieaicinātās personas uzskata, ka

apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis ir VID administratīvo resursu ekonomija.

Tomēr no likuma "Par pievienotās vērtības nodokli"

neizriet tas, ka ar apstrīdētajām normām radītā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmais mērķis būtu valsts noteikto maksājumu

nemaksāšanas riska novēršana. Likuma "Par pievienotās

vērtības nodokli" 12. panta

12.2-12.11 daļas normas tiek

piemērotas nodokļu maksātājam vienīgi tad, ja viņam veiktās

saimnieciskās darbības rakstura dēļ ir izveidojusies PVN

pārmaksa. Savukārt tad, ja PVN pārmaksa nav izveidojusies,

nodokļu maksātājs paliek ārpus šā regulējuma tvēruma. Tātad

apstrīdētās normas nenosaka visaptverošu pasākumu valsts noteikto

maksājumu nemaksāšanas riska mazināšanai, bet nosaka vienīgi

valsts rīcību ar nodokļu maksātāja finanšu līdzekļiem, kuri

nonākuši valsts rīcībā no tās neatkarīgu iemeslu dēļ. Tādējādi

var secināt, ka PVN pārmaksas pārcelšana uz nākamajiem taksācijas

periodiem gan rada iespēju segt attiecīgā nodokļu maksātāja

kārtējos PVN maksājumus un iespējamos valsts noteikto maksājumu

parādus vismaz šīs PVN pārmaksas apmērā, taču nenovērš valsts

noteikto maksājumu nemaksāšanas risku. Tātad šā riska novēršana

attiecībā uz konkrētiem nodokļu maksātājiem ir apstrīdēto normu

blakusefekts, nevis tajās noteiktā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis.

Likuma "Par pievienotās vērtības nodokli"

12. panta 12.2-12.11 daļā

noteiktā kārtība ir vērsta uz valsts resursu ietaupīšanu. Ar šīm

normām tiek panākta valsts pārvaldes iestāžu darba optimizācija -

nodokļu maksātāja finanšu līdzekļi, kuri jau atrodas valsts

rīcībā, tiek izmantoti viņa kārtējo PVN maksājumu un valsts

noteikto maksājumu parādu segšanai, un tādējādi tiek ietaupīti

valsts resursi šo maksājumu administrēšanā. Šāda PVN pārmaksas

pārcelšanas kārtība ļauj arī VID ietaupīt resursus, atmaksājot

PVN pārmaksu vienīgi taksācijas gada beigās, nevis vairākas

reizes taksācijas gadā. Savukārt ietaupītie resursi var tikt

izmantoti pārējo valsts funkciju nodrošināšanai, un rezultātā

tiek veicināta visas sabiedrības labklājība (sal. sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma

lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Tādējādi ir

secināms, ka apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību

ierobežojuma mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība, kas

konkrētajā gadījumā izpaužas valsts resursu ietaupīšanā,

efektivizējot valsts noteikto maksājumu administrēšanas

procesu.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

sabiedrības labklājības aizsardzība.