3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto

aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Apstrīdētās normas līdz lietas izskatīšanas brīdim jau

zaudējušas spēku, tādēļ varot tikt piemērotas vienīgi tajos

administratīvajos procesos, kuri uzsākti šo normu spēkā esības

laikā un vēl nav noslēgušies. Līdz ar to, vērtējot apstrīdēto

normu satversmību, esot jāvērtē nevis šo normu vispārējā ietekme,

bet vienīgi konkrētā administratīvā procesa apstākļi un konkrētās

pieteicējas administratīvajā lietā iespējamais pamattiesību

aizskārums.

Strīds lietā esot vienīgi par to, vai apstrīdētajās normās

noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, proti, par to,

vai sabiedrības ieguvums no ierobežojuma ir lielāks par

atsevišķiem indivīdiem nodarīto kaitējumu. EST neesot noteikusi

konkrētu PVN pārmaksas atmaksāšanas termiņu, kas būtu uzskatāms

par samērīgu. Pieteikuma iesniedzēja esot atsaukusies uz

vairākiem EST spriedumiem, kuros vērtētais dalībvalstu tiesiskais

regulējums paredzējis vienu mēnesi līdz vienu gadu garus

taksācijas periodus un iespēju pārcelt PVN pārmaksu uz vairākiem

taksācijas periodiem. Minētajos spriedumos EST par būtisku esot

atzinusi tieši to apstākli, ka PVN pārmaksa tiek pārcelta uz

vairākiem nākamajiem taksācijas periodiem neatkarīgi no to

garuma. Atšķirībā no minētā dalībvalstu tiesiskā regulējuma

apstrīdētajās normās esot noteikts PVN pārmaksas pārcelšanas

termiņa ierobežojums - līdz taksācijas gada beigām. Tātad

apstrīdētās normas nepieļaujot to, ka pusgadu vai gadu gara

taksācijas perioda gadījumā PVN pārmaksa būtu pārceļama uz

vairākiem taksācijas periodiem un ka nodokļu maksātājam tās

atmaksāšana būtu jāgaida ilgāk par gadu. Savukārt Eiropas

Cilvēktiesību tiesa esot konstatējusi īpašuma tiesību pārkāpumu

gadījumā, kad PVN pārmaksa netika atmaksāta vairākus gadus,

neizmaksājot nodokļu maksātājam par to nekādu kompensāciju.

Apstrīdētās normas esot pieņemtas ekonomiskās lejupslīdes

laikā, kad efektīva nodokļu iekasēšana un nodokļu nemaksāšanas

vai krāpniecības apkarošana bija īpaši svarīga, un tās atbilstot

Starptautiskā Valūtas fonda ekspertu 2009. gadā sniegtajam

atzinumam par Latvijas nodokļu iekasēšanas sistēmu. Arī EST esot

noteikusi, ka gan PVN pārmaksas pārcelšana, gan atmaksāšana ir

atlīdzības formas, ko Direktīvas 2006/112/EK 183. pants

neliedz piemērot vienlaikus.

Likumā "Par pievienotās vērtības nodokli" esot

ietverti vairāki nodokļu maksātāja tiesību un interešu

aizsardzības līdzekļi. Pirmkārt, kārtējā taksācijas periodā

radusies PVN pārmaksa tiekot ātri un efektīvi novirzīta to

maksājumu segšanai, kuri nodokļu maksātājam visdrīzākajā laikā

būtu jāsedz no saviem aktīviem. Otrkārt, PVN pārmaksa varot tikt

pārcelta uz nākamo taksācijas periodu vienīgi taksācijas gada

ietvaros. Līdz ar to laiks, pēc kura PVN pārmaksa tika atmaksāta,

esot atkarīgs no taksācijas perioda, kurā PVN pārmaksa

izveidojusies. Ja tā izveidojās taksācijas gada pirmajā

taksācijas periodā, tās ieskaitīšana nodokļu maksātāja kontā esot

bijusi iespējama pēc aptuveni 10 mēnešiem, bet, ja tā izveidojās

pēdējā taksācijas periodā, - pēc 30 dienām.

Turklāt likuma "Par pievienotās vērtības nodokli"

12. panta 12.7 daļā esot paredzēti

nosacījumi, kuriem izpildoties PVN pārmaksa bija atmaksājama

nodokļu maksātājam uzreiz pēc taksācijas perioda. Atbilstoši

Finanšu ministrijas skaidrojumam tie esot gadījumi, kad ir

paredzams un ekonomiski pamatoti gaidāms, ka var veidoties PVN

pārmaksa. Minētajā normā esot paredzēts pārceļamās PVN pārmaksas

maksimālais apmērs, proti, PVN pārmaksa, kas pārsniedza

8000 latu, esot bijusi atmaksājama nodokļu maksātājam pēc

tam, kad VID saņēmis nodokļu deklarāciju par konkrēto taksācijas

periodu.

Līdz ar to Saeima uzskata, ka apstrīdētajās normās noteiktais

pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un tās nodrošina nodokļu

maksātājam iespēju pienācīgi un pilnībā atgūt PVN pārmaksu

saprātīgā termiņā, neradot tam finanšu risku.