116. pants
pieļauj 103.pantā minēto tiesību ierobežošanu un

pieteikuma iesniedzējs neapstrīd šādu ierobežojumu leģitīmo

mērķi. Tas vien, ka pasākuma saskaņošana notiek ar atļaujas

starpniecību, vēl nenozīmējot, ka pašvaldība pārbauda, cenzē vai

sankcionē paša pasākuma saturu, jo "atļauja jāsaņem nevis

attiecībā uz paužamajiem uzskatiem, bet gan attiecībā uz

specifisko vietu, veidu un laiku, kādā šie uzskati tiks pausti".

Tādējādi atļauju sistēmas mērķis pulcēšanās brīvības kontekstā

esot sabalansēt dažādās personu brīvības (vārda brīvība, brīvība

paust savus uzskatus jebkādā formā) un sabiedrības intereses

(kārtība, drošība, citu personu tiesības).

Saeima uzskata: ja pašvaldība

varētu izsniegt tikai motivētu atteikumu, nevis izziņu par

pasākuma rīkošanu, tad jebkāda kontrole pār pasākuma norises

atbilstību likuma prasībām būtu atkarīga vienīgi no pašvaldības

un tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku spējas reaģēt uz

dažādiem pasākumu laikā iespējamiem notikumiem. Tādējādi tiktu

liegta arī iespēja pašvaldībai un pasākuma organizatoram sarunu

ceļā vienoties par laika, vietas vai maršruta maiņu, tātad

jebkurš konstatētais trūkums varētu tikt novērsts vienīgi

pasākuma norises laikā un vietā vai arī pašvaldībai, šo trūkumu

konstatējot, būtu automātiski jāaizliedz pasākums.

4. Valsts cilvēktiesību

birojs (turpmāk - VCB) savā atzinumā norāda, ka lielākā daļa

apstrīdēto normu Sapulču likumā iekļautas ar šā likuma

grozījumiem, VCB jau likumprojekta apspriešanas gaitā iebildis

pret nesamērīgu papildu ierobežojumu noteikšanu pulcēšanās

brīvībai, kā arī iesniedzis savus priekšlikumus, kuri daļēji tika

akceptēti Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā,

bet noraidīti atbildīgajā, proti, Aizsardzības un iekšlietu

komisijā. Arī pašlaik VCB ir nosūtījis Saeimas Cilvēktiesību un

sabiedrisko lietu komisijai priekšlikumus grozījumiem likumā, kas

paredz mainīt pasākumu organizēšanas kārtību, aizstājot atļauju

sistēmu ar pieteikumu sistēmu.

VCB norāda, ka pulcēšanās ir viens

no veidiem, kādos indivīds var īstenot savu vārda brīvību. Abas

šīs tiesības esot demokrātiskas valsts pamatvērtības un kopā ar

biedrošanās brīvību - būtiskākās politiskās tiesības. Šīs

tiesības nodrošinot to, ka aktīva pilsoniskā sabiedrība var

publiski paust savu viedokli, kā arī līdzdarboties

demokrātiskajos procesos.

Kopš 2004.gada 1.janvāra VCB esot

saņēmis aptuveni 30 sūdzību par pulcēšanās brīvības

ierobežojumiem, galvenokārt sakarā ar jautājumiem, kas "ir

aktuāli un plašāk debatēti arī publiskā vidē". Izskatot sūdzības,

VCB pieprasot paskaidrojumus no atbildīgajām amatpersonām, kā arī

sniedzot atzinumus pusēm un publiskus viedokļus.

VCB uzskata, ka spēkā esošais

tiesiskais regulējums visumā ir nepilnīgs un nesamērīgi ierobežo

Satversmē garantētās tiesības. Optimālākais šīs situācijas

risinājums būtu būtiski to pārskatīt vai pat izstrādāt jaunu

likumu.

4.1. VCB izsaka viedokli,

ka Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā ietvertais aizliegums

piketa laikā izteikt mutiskus saukļus, lozungus vai uzrunas ir

nesamērīgs un nepamatoti sašaurina jēdziena "pikets" izpratni.

Šāda likuma redakcija atvieglojot pasākumu nošķiršanu, tomēr

ierobežojot vārda brīvību un jo īpaši spontānu piketu rīkošanu.

Šis ierobežojums padarot neefektīvas Satversmē noteiktās

tiesības, vājinot piketa būtību un efektu. Tiekot ierobežotas

tiesības pievērst uzmanību konkrētajai aktualitātei, un tāpēc

esot grūtāk sasniegt piketa mērķi. Saukļi un lozungi, atšķirībā

no runām un uzrunām, esot spontāna reakcija uz notiekošo, tāpēc

tos grūti izplānot un kontrolēt.

4.2. VCB norāda, ka

pulcēšanās brīvības efektīvai nodrošināšanai būtiska ir pasākuma

rīkošanas vieta un ļoti bieži personas vēlas, lai viņu pausto

viedokli sadzirdētu tieši amatpersonas. Sapulču likuma 9.panta

pirmajā daļā ietvertais ierobežojums, kas neļauj rīkot pasākumus

tuvāk par 50 metriem no noteiktām ēkām, esot nesamērīgs un

būtiski ierobežojot šīs tiesības. Tiekot samazināta iespēja, ka,

piemēram, piketā pausto viedokli sadzirdēs attiecīgās

amatpersonas. Gājienu rīkošana daudzviet Rīgas centrā vispār

neesot iespējama.

VCB izsaka viedokli, ka nav

skaidrs, vai Sapulču likuma 9.panta pirmās daļas otrais teikums

piešķir personai subjektīvas tiesības prasīt, lai iestāde ierāda

vietu pasākuma rīkošanai tuvāk par šīs pašas daļas pirmajā

teikumā minētajiem 50 metriem. Pat ja šādas subjektīvas tiesības

personai būtu, neesot skaidrs, kā tās efektīvi īstenot. Līdz ar

to nevarot uzskatīt, ka šī norma spēj nodrošināt saudzējošāku

minētā ierobežojuma piemērošanu.

4.3. VCB uzskata, ka

Sapulču likuma 12.panta trešās daļas 1.punkta prasība pievienot

pieteikumam par pasākuma rīkošanu to līgumu kopijas, kurus

pasākuma organizators noslēdzis ar kārtības uzturētājiem, ir

nesamērīgs administratīvi birokrātisks ierobežojums pulcēšanās

brīvības īstenošanai. Sabiedrības drošības aizsardzību pietiekami

garantējot arī citas likuma normas, kuras ļauj pārbaudīt kārtības

uzturētāja identitāti.

4.4. VCB atzinumā norādīts,

ka Sapulču likuma 13.panta otrajā daļā ietvertie vārdi "un

gājēju" neatbilst Satversmes 103.pantam. Tas, ka pieteikums par

pasākuma rīkošanu iesniedzams ne tikai tad, ja pasākums traucē

transporta kustību, bet tad, ja tas var traucēt arī gājēju

kustību, faktiski nozīmējot, ka pieteikums jāiesniedz par visiem

pasākumiem, kādi vien var notikt publiskā vietā, jo tie vienmēr

traucēs gājēju kustību. VCB minētos normas vārdus uzskata par

nesamērīgu pulcēšanās brīvības ierobežojumu, jo tie padara

gandrīz vai neiespējamu spontānu piketu rīkošanu, lai gan likums

būtībā to pieļauj.

4.5. VCB uzskata, ka

Sapulču likuma 14.panta sestās daļas otrais teikums rada pasākuma

organizētājiem pienākumu pašiem uzņemties atbildību par pasākuma

drošību arī tad, ja tā mierīgu norisi apdraud kādi ārēji spēki

vai agresīvi pretēju uzskatu paudēji. VCB uzsver, ka Satversmes